"Lāčplēša sirds" fragmentam rasta godavieta

Muzeja vadītāja Gita Grase klātesošos iepazīstināja ar pieminekļa tapšanas un tā fragmenta gaitām. Pēc 1.Pasaules kara un sīvajām kaujām ar bermontiešiem, 1922.gadā, kad jau bija dibināta Latvijas valsts, tika nolemts, ka Zemgalei vajadzīgs piemineklis, pie kā doties pieminēt Brīvības cīņās kritušos un atminēties Zemgales atbrīvošanu. Pēc desmit gadiem, 1932.gadā tēlnieks Kārlis Jansons šādu pieminekli izveidoja un dāvināja Jelgavai, taču okupācijas gadi tam neļāva ilgi pastāvēt. 1942.gadā, vācu okupācijas laikā, Mēdemu dzimtas pārstāvis licis pieminekļa autoram nokalt Melnā bruņinieka tēlu, taču neraugoties uz to, piemineklis pastāvēja vēl vairākus gadus, pat pēc kara beigām, kad 1949.gada 17.maijā jau otra okupantu vara pieņēma lēmumu pieminekli demontēt. G.Grase stāsta, ka lēmums pieņemts sēdē un iekļauts lēmumu sarakstā starp 15 citiem, krievu valodā rakstītiem. Taču arī okupantu varas nespēja pieminekli pazudināt pavisam. Sākoties 3.Atmodai, 1988.gadā, kopā ar vispārējās sabiedrības „atmošanos” modās arī jelgavnieki un viena no pirmajām domām par Jelgavai zudušo, bija vēlme atrast Lāčplēša pieminekli vai vismaz jebkādas liecības par to, kur tas varētu būt palicis. Pieminekļa meklēšanā iesaistījās prāvs cilvēku pulks, tostarp arī muzeja darbinieki un jau drīz tika paziņots, ka piemineklis ir atrasts – tā paša gada 8.maijā tā fragments tika nogādāts Jelgavas muzejā, kur to nekavējoties reģistrēja muzeja pamatkrājumā, lai nekas un neviens vairs nekad to nevarētu aizskart. „Lāčplēsis vienmēr ir dzīvojis mūsos un gan latviešu tauta, gan ikviens pats vienmēr esam tiekušies sevi saistīt ar Lāčplēša spēku. Varbūt tādēļ Lāčplēša ideja, jau kopš Pumpura un Raiņa radītajiem daiļdarbiem, mums ir tik tuva un noturīga mūsu apziņā,” pauda muzeja vadītāja, neslēpjot prieku, ka beidzot izdevies pieminekļa fragmentam rast piemērotu vietu.

Piemiņas vietas arhitekte, idejas autore Aija Ziemeļniece īsumā izskaidroja vietas estētisko noformējumu, kur akcents likts uz pieminekļa un latviešu tautas simbolisku gaitu atspoguļošanu, pretstatus rodot krāsās. Baltā un melnā izlikts bruģis, kā arī pieminekļa pamatne ir tumša, lai kontrastētu ar gaišo Lāčplēša torsu, kas slejas tai pāri un atklāj gaismas mūžīgo uzvaru pār tumsu. Tāpat arī pieminekļa atrašanās vieta, pēc arhitektes domām, ir īpaša – tas atrodas starp trīs baznīcām, labi redzamā ielokā pie muzeja, kam garām ved vienvirziena ceļš, līdz ar to, uz Lāčplēsi vienmēr būs vērsti cilvēku skatieni.

Svinīgajā un īpašajā brīdī pie pieminekļa ziedus nolika arī Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš un viņa vietnieki, tāpat nelielu atmiņu runu teica Jelgavas latviešu biedrības vadītājs Pauls Rēvelis, kurš bija to vidū, kas pieminekļa fragmentu atrada. Pēc Lāčplēša pilntiesīgas atgriešanās Jelgavā, muzeja pagalmā, dzejnieks Māris Čaklais P.Rēveļa mājas viesu grāmatā ierakstījis, ka Atmodas laiks un tā notikumi ir dziļi simboliski un par to domājot, pār kauliem iet šermuļi. „Ciešanu jēga ir tā, ka tās pārveido mūs citā līmenī. Lai šis likteņakmens iedvesmo brīvības sajūtai mūsu bērnus, mazbērnus un mūs pašus,” novēlēja biedrības vadītājs.