Sergejam Levikinam ir 48 gadi, no tiem 15 viņš ir strādājis par atkritumu vedēja šoferi.
Kad biju bērns, gauži laba rotaļlieta bija vecs mopēds un spainis rezerves daļu (smejas). Jau agrā jaunībā mani ļoti interesēja autotehnika: mācījos remontēt, salikt – izjaukt. Tāpēc nav nekāda pārsteiguma, ka es strādāju uz lielās spectehnikas.
Atkritumu vedēja mašīna – tas taču ir glaunāk par jebkuru Bentliju (smejas).
Dažkārt maršrutā gadās satikt cilvēkus, kuri, ieraudzījuši atkritumu vedēju, demonstratīvi aizspiež degunu un sāk vaibstīties. Reiz, kad tukšojām konteinerus kādā atkritumu laukumā, garām gāja puišelis un, savilcis grimasi, sacīja: “Fui! Vācat mēslus, jums nu gan ir atbaidošs darbs!” Bet tie taču ir viņa paša mēsli, ko mēs vācam! Viņš laikam pat neiedomājas, kas notiktu, ja mēs šo darbiņu nedarītu.
Tomēr ir arī daudz patīkamu brīžu. Piemēram – kādā no laukumiem mani vienmēr sagaidīja mājas vecākais. Viņš jau savlaicīgi ar savu mašīnu nobloķēja ceļu uz atkritumu novietni, lai neviens tur savu auto nenovietotu un man būtu iespēja apgriezties. Viņš vienmēr zināja, cikos ieradīsimies. Tas bija jauki. Tomēr nu viņš mūs vairs nesagaida. Šis kungs bija ļoti cienījamā vecumā, un tad vienu reizi es atbraucu, bet viņa nav…
Es nekad no darba neesmu bijies. Vienmēr kustēties, pārvietoties, strādāt ar rokām, katru dienu kas cits – tas ir par mani. Biroja rimtā ikdiena mani nekādā mērā neaizrauj.
Es ļoti mīlu savu darbu. Pat nevaru īsti izskaidrot, kāpēc… Vienkārši patīk darīt to, ko es daru. Man patīk izbaudīt to, ka no galvas zinu visu pilsētu, patīk meistarīgi vadīt savu lielo dzelzs rumaku, ļoti priecājos par bērniem, kas man māj ar roku un palecas aiz prieka, ja pamāju atpakaļ.
Mana atkritumu vedēja salonā ir tīrāk nekā manā personīgajā mašīnā. Kāpēc tā? Jo es tajā dzīvoju, pavadu tur lielāko daļu dienas. Rūpīgi sekoju tā tehniskajam stāvoklim: šī mašīna mani baro. Cilvēkus, kuri pret tehniku izturas ar attieksmi “Ai, tā ir “kroņa manta”, nav jau žēl!”, es gluži vienkārši nespēju saprast. Tev ir uzticēta tāda sarežģīta un dārga manta – attaisno šo uzticību…
Tādā klasiskā izpratnē man hobiju nemaz nav. Es ceļos jau ap pieciem, lai sešos izbrauktu reisā. Pavadu laiku kopā ar bērniem, braucu uz laukiem pie vecākiem, viņi ir jau gados, vajag palīdzēt, atbalstīt praktiski.
Priecājies par to, kas tev ir! Tas ir mans dzīves moto. Esmu laimīgs cilvēks, man ir viss, kas dzīvē vajadzīgs. Bieži vien cilvēki, dzenoties pakaļ kaut kam lielam tālu priekšā, nepamana un pazaudē to, kas viņiem ir pašlaik.
