Lelde: „No ginekoloģes kabineta izgāju, raudot”

Uzņemšanā „garlaicīgi” - personāls spēlē spēlītes
Zinātājus jau sen vairs nepārsteidz Jelgavas slimnīcas sliktā reputācija, ko, izskatās, iestāde nemaz necenšas uzspodrināt, tieši otrādi – aizvien biežāk tīmeklī lasāmas jaunas sūdzības par nekrietnu un nepienācīgu izturēšanos pret slimniekiem, neizprotamiem sanitārajiem noteikumiem un citām neglaimojošām lietām. Diemžēl, sūdzību sarakstā gulsies arī Leldes pieredzētais. 28.janvārī strādājot, viņai kļuva slikti – sākās neizturamas sāpes dzemdes rajonā, ko papildināja bālums un auksti sviedri. „Nevēlēdamās iet mājās vai saukt „ātros”, es iedzēru „Nošpu”. Neesmu no tām, kurām, ja sāp, uzreiz jāsauc „ātrie”. Taču labāk nekļuva un kolēģi iejūtīgi aicināja doties mājās, kam beidzot piekritu. Sāpes nerimās ne todien, ne arī vēlāk naktī,” atceras Lelde.

Nezinādama, ko iesākt, Lelde konsultējās ar māsu, kurai nav sveša medicīna, un viņa ieteica pēc iespējas ātrāk doties uz slimnīcu. Lelde joprojām cerējusi, ka paliks labāk, nolēma pagulēt un sevi nemocīt. Nākamajā dienā viņai bija jādodas uz darbu, taču darba vietā sāpes atgriezās ar divtik lielu spēku, un jaunā sieviete gandrīz noģība. Cilvēcīgie kolēģi ļāva sievietei doties uz slimnīcu. „Tur nonācu apmēram pēc stundas, plkst.15 ar dzemdībām līdzīgām sāpēm un svīstot. Uzņemšanā gaidīju 15 minūtes, taču par laiku nedomāju, jo vissvarīgākais bija, lai kāds mani apskatītu un palīdzētu. Bet ievēroju, ka Uzņemšanas nodaļas darbinieki atklāti rīkojas ap mobilajiem telefoniem, datorā spēlē spēlītes un caurskata sociālos tīklus.”

„Neko neredzu, vari iet mājās!”
Leldi pieņēma ginekoloģe Inese Avotiņa, kas lietišķi lika sievietei iekārtoties uz kušetes, bet pati, tikmēr darbojās ap savu telefonu: „Arī tad, kad jau biju izģērbusies, viņa telefonu nenolika. Domāju, ka tāda rīcība darba kabinetā nav gluži korekta. Tad viņa pievērsās man, apskatīja, iztaustīja un atzina, ka visam jābūt kārtībā, akūtas vainas nav, tāpēc nav iemesla mani ievietot stacionārā.” I.Avotiņa norādījusi, ka veiktu pārbaudi ar sonogrāfiju gadījumā, ja būtu ievērojusi akūtu saslimšanu, taču tā kā tās, pēc ārstes teiktā, nebija, viņai tikai teikusi Leldei, lai iet pie ģimenes ārsta. Jaunā sieviete, atceroties notikušo, joprojām ir šokā: „Kādā stāvoklī jābūt cilvēkam, lai ginekoloģe ieslēgtu sonogrāfu un pārbaudītu pacientu? Kā tikai, iztaustot un aplūkojot, var atzīt, ka viss ir kārtībā? Viņa man neizrakstīja nekādas zāles, ko es varētu lietot sāpju mazināšanai, līdz tieku pie ģimenes ārsta vai savas ginekoloģes. Vienkārši aizsūtīja mani mājās.”

Rīgas ārsti zina, kā palīdzēt
Lelde pēc slimnīcas apmeklējuma sazinājusies ar savu ginekoloģi, taču viņa tobrīd bija izbraukusi no valsts, tāpēc sievietei nespēja palīdzēt. „Zinu, ka, ja viņa būtu Latvijā, nekad neatteiktu savu palīdzību pat nakts vidū. Tā nu vēlreiz zvanīju māsai, kura ieteica doties uz Stradiņa slimnīcu un arī bija šokēta par virspusējo pārbaudi Jelgavas slimnīcā,” tā Lelde. Tobrīd viņai nebija pieejams transports, lai dotos uz Rīgu, tāpēc nācās gaidīt, kamēr no darba pārrodas vīrs, kurš sievu nogādāja Rīgā. „Stradiņa slimnīcā nonācu plkst.20 vakarā un tur uzreiz jutu, ka mani cilvēcīgi uzklausa, lai arī darba apjoms nav mazāks kā Jelgavā. Man uzreiz izmērīja temperatūru un asinsspiedienu, lika nodot analīzes, kā arī man uzlika sistēmu. Kamēr tā pilēja, es gaidīju rindā uz ultrasonogrāfiju. Stradiņa slimnīcā neviens man neteica: „Neko neredzam, ejiet mājās!” Pēc sistēmas saņēmu arī pretsāpju poti.”

Lai arī Rīgā Lelde pavadīja gandrīz piecas stundas, viņa saņēma gan tik ļoti nepieciešamo palīdzību, gan uzzināja saslimšanas diagnozi. Ārsti nekavējoties viņai izrakstīja medikamentus (turklāt arī antibiotikas, kas jau vien liecina par nopietnu saslimšanu) un pārjautāja, vai viņa būs spējīga nokļūt mājās. Lelde ir no sirds pateicīga diviem ārstiem, kuri viņu apskatīja un pārbaudīja – Ilzei Vīksnai un Eduardam Brīvmanim. „Šie ārsti, kad parādīju viņiem izrakstu no Jelgavas slimnīcas, brīnījās, kā gan tur varēja mani vienkārši palaist mājās bez medikamentu izrakstīšanas. Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā rindā pirms manis gaidīja arī mazs bērns, kurš sūdzējās par sāpēm. Arī viņu ārsti atlaida mājās. Bail iedomāties, kas turpmāk ar viņu notika.”

Lelde nolēmusi vērsties ar sūdzību Veselības inspekcijā. „Es nevēlos kompensāciju, bet gan to, lai ārsti tiktu saukti pie atbildības. Reiz kāda mana paziņa teica, ka Jelgavas slimnīcā ir kā lopu kautuvē. Ir dzirdēts, ka jādod balta aploksne, lai beidzot kāds kaut ko sāktu darīt, un, ja vēl kādreiz ar mani kaut kas notiks, es zinu, ka šo slimnīcu vairs nekad negribu redzēt – labāk pa galvu, pa kaklu triekšos uz Rīgu!”, tā Lelde, kura šobrīd atveseļojas.

S.Ābola: „Notikusi nesaprašanās”
Lai saņemtu skaidrojumu par notikušo, portāls Jelgavniekiem.lv sazinājās ar Jelgavas slimnīcas vadītāja vietnieci Solveigu Ābolu, kura jau bija informēta par notikušo ar Leldi. Viņa atzīst, ka visticamāk pacientes un ginekoloģes starpā neizveidojās vajadzīgais kontakts: „Kad ejam pie ārstiem, mums vai nu izveidojas komunikācija ar viņiem vai tieši otrādi – neizveidojas, kā rezultātā var gadīties nesaprašanās, pārpratumi un citas nepatīkamas situācijas, gluži kā šajā gadījumā. Esmu izrunājusies ar dakteri Avotiņu un neko sliktu par viņu nevaru teikt. Viņa savukārt man sacīja, ka pacientes sejā izmeklēšanas brīdī nav manījusi nekādas emocijas, kas liecinātu par neciešamām, neizturamām sāpēm.” Runājot par atteikto sonogrāfijas pakalpojumu, S.Ābola uzsver, ka arī Stradiņa slimnīcā tas veikts tikai kā papildpakalpojums: "Esmu arī apskatījusi dokumentus, cik nu no tiem noģiedams un secinu, ka tā vaina nav bijusi tik liela, cik pašas emocijas, kas noteikti bija sakāpinātas sāpju iespaidā. Dokumentos norādīts, ka arī Stradiņa slimnīcas speciālisti konstatējuši tikai aizdomas uz diagnozi, tātad – ne konkrētu un absolūtu diagnozi.” Viņa piebilst, ka, ņemot vērā ilgo laiku, kas nepieciešams, lai veiktu izmeklēšanu ar ultrasonogrāfu, šis pakalpojums brīvdienās nevar būt pieejams visiem pacientiem un tiek izmantots tikai neatliekamās situācijās. Tāpat Jelgavas slimnīcas speciāliste norāda uz visai loģisko notikumu gaitu Leldes pieredzētajā: „Parasti vispirms notiek vēršanās pie ģimenes ārsta vai ārsta, kurš pēc tam pacientu nozīmē tālākiem izmeklējumiem. Neviens ārsts uzreiz nevar cilvēku uz vietas padarīt veselu, tam ir nepieciešami izmeklējumi un, kā redzams, tie veikti secīgi, pacientei nokļūstot Stradiņa slimnīcā.”

Kas attiecas uz slimnīcas personāla rīcību, ko novērojusi Lelde, Solveiga Ābola komentē, ka slimnīcā neesot pulksteņu, tāpēc telefons tiek izmantots precīza laika noteikšanai, ko pēc tam ieraksta dokumentos. Vērtējot situāciju kopumā, S.Ābola uzsver: „Nav iespējams, ka smagā situācijā nokļuvušu cilvēku mūsu slimnīcā atstātu novārtā vai viņam nepalīdzētu. Šinī gadījumā - paciente bija spējīga pati kustēties un pārvietoties, un viņai tika sniegta visa nepieciešamā palīdzība.”

Lelde: „No ginekoloģes kabineta izgāju, raudot” (27)