Pēc tautības esmu kurds. Piedzimu Dijarbakiras pilsētā Turcijā, aptuveni 200 kilometru attālumā no Sīrijas robežas.

Ģimenē esam pieci bērni. Latvijā tā būtu kārtīga daudzbērnu ģimene, bet kurdiem pieci bērni tāds nieks vien ir (smejas). Mūsu tautā ģimenēs mēdz būt pa 10 līdz 15 bērniem un tas ir pilnīgi normāli.

Kopš bērnības sapņoju kļūt par ārstu. Mans tēvs strādāja par menedžeri slimnīcā, un tā vide mani tā iedvesmoja, ka beigās uzsāku studijas Harkivas Universitātes Medicīnas fakultātē. Vēlējos kļūt par pediatru. Līdz studiju beigām man bija palikuši divi gadi, kad sākās karš, un es atgriezos mājās.

Uz Jelgavu mani atveda mīlestība. Kad no Ukrainas biju aizbraucis atpakaļ uz Turciju, Antālijā iepazinos ar ļoti jauku meiteni, kura bija no Jelgavas. Tā arī likteņa līkloči mani atveda šurp uz Latviju. Sāku strādāt KULK par ceļu strādnieku.

Vecāki piekrita šai manai izvēlei, jo, ja es jūtos laimīgs, tad arī viņi ir laimīgi. Vismaz reizi gadā obligāti lidoju uz Turciju pie savas ģimenes, dažkārt izdodas arī biežāk. Gribētos, lai arī manam jaunākajam brālim izdotos iestāties mācību iestādē Rīgā – izglītība ārvalstī ievērojami paplašina jaunieša redzesloku.

Atteikties no sava sapņa nav viegli, tomēr dzīve ar šādu triecienu nebeidzas. Pirmkārt, es joprojām ceru pabeigt studijas un kļūt par ārstu. Otrkārt, esmu pieradis pie fiziski smaga darba un mani tas nebiedē. Slikti būtu tad, ja darba man nebūtu vispār.

Man patīk strādāt KULK. Šeit tiku ļoti pozitīvi uzņemts, cilvēki ir draudzīgi un laipni. Mans vecākais kolēģis Vitolds (saucu viņu par tēvoci) daudz ko man ir iemācījis.

Liels pārsteigums Latvijā man bija iedzīvotāju skaits. Nemūžam nevarēju iedomāties, ka visā valstī var dzīvot tik maz iedzīvotāju. Mazāk nekā divi miljoni! Manā dzimtajā Dijarbakirā vien dzīvo pusotrs miljons. Mani apbur klusums, šeit nav pūļu, rindu un sastrēgumu. Tāpat man ļoti patīk šejienes daba – ļoti daudz upju un biezi, kupli meži.

Esmu iemīļojis latviešu mūziku, īpaši Žoržu Siksnu un Noru Bumbieri. Caur viņu mūziku esmu mācījies labāk saprast latviešu kultūru.

Dievinu rabarberus! Kolēģi man to parādīja un izstāstīja, kā tas vislabāk lietojams uzturā. Tagad esmu absolūts rabarbermāns. Turcijā rabarberi neaug, tāpēc līdz atbraukšanai uz Latviju nekad tos nebiju redzējis un pat neko par tiem nezināju. Ukrainā nekad nebija gadījies uzskriet kādam rabarberu rausim, tāpēc iepazīšanās ar rabarberu priekš manis bija viens no ļoti patīkamajiem Latvijas atklājumiem.

Lielākais stereotips par turkiem un kurdiem – ka mēs visi esam musulmaņi. Es vispār esmu ateists. Turcija ir sekulāra valsts, reliģija ir šķirta no politikas. Tur valda pilnīga ticības brīvība. Tāpēc mani diezgan mulsina tas, ka daži cilvēki, uzzinājuši, ka esmu no Turcijas, cenšas man sacīt: ”Allahu akbar”.

Latviešu valoda gan ir sarežģīta. Es pārvaldu kurdu, arābu, turku un angļu valodas, labi runāju krieviski. Apgūstu arī latviešu valodu, ļoti cenšos.

Latvijas cilvēki ir lieliski. Laipni, mierīgi. Šeit jūtos ļoti ērti.