1941.gada 14.jūnijā vēstures lapaspusēs paliks ierakstītas pirmās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, un šodien tiek pieminēti gan tie, kuri palika Sibīrija plašumos, gan tie, kuri atgriezās, bet ne tikai ar sabojātu veselību, bet arī salauztu dzīvi, izpostītām ģimenēm un neizdzēšamās sāpēm mūža garumā. Jelgavas galvenā atceres vieta ir Svētbirze, kur pie memoriālās sienas “Ciešanu ceļš” un piemiņas akmens pulcējās pašvaldības vadība, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes pārstāvji, politiski represēto apvienības “Staburadze” biedri, un tie, kuri nekad neaizmirsīs padomju varas īstenotās represijas.

Vēstures dati liecina, ka 1941.gada 14.jūnija deportācija bija skrupulozi plānota akcija. No visas Latvijas lopu vagonos tika iesprostoti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Jelgavas pilsētai un apriņķim trieciens arī bija milzīgs: no pilsētas vien tika deportētas 443 personas, bet no Jelgavas apriņķa — 953. Taču Jelgavas dzelzceļa stacijai Latvijas traģēdijā bija vēl lielāka loma – tā kalpoja kā viens no galvenajiem reģionālajiem mezgliem, no kura vagonos uz Sibīriju kopumā tika nosūtīti 7844 cilvēki.

Šonedēļ Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā notika piemiņas pasākums ”Tā tas notika”, kur cita starpā bija iespēja iepazīt Jelgavas 3. kājnieku pulka virsleitnanta Voldemāra Pečuļa atmiņas par 1941.gada 14.jūnija izsūtīšanu. Viņa atmiņas atklāj negaidīto un brutālo arestu, kad karavīri tika nošķirti no savām ģimenēm un pēkšņi pasludināti par Dzimtenes nodevējiem, un parāda to apmulsumu, netaisnības
sajūtu un fiziskās ciešanas, kas sākās jau pirmajās vagonā pavadītajās stundās.

Skaudras ir jelgavnieces Annas Kauliņas atmiņas par to laiku, kuras video liecība tika iekļauta Latvijas Okupācijas muzeja sadarbībā ar Jelgavas muzeju tapušajā izstāžu ciklā “Sieviete. Pieci stāsti par”. Pirms padomju okupācijas Anna mācījās Jelgavas Valsts ģimnāzijā. 1941.gada 14.jūnija naktī, būdama 8. klases skolniece (tobrīd 16 gadus veca), viņa kopā ar ģimeni tika apcietināta. No Jelgavas ģimnāzijas tajā pašā naktī lopu vagonos uz Sibīriju aizveda vairākas meitenes, tostarp viņas skolasbiedrenes Veltu Gūtmani, Liesmu Krūmiņu un citas. Annas tēvs bija Jānis Kauliņš – bijušais Latvijas Republikas zemkopības un iekšlietu ministrs. Padomju vara viņu definēja kā režīmam īpaši bīstamu elementu, tāpēc tēvu uzreiz apcietināja atsevišķi (viņš gāja bojā ieslodzījumā), savukārt māti ar abiem bērniem -19 gadus veco brāli Jāni un 16 gadus veco Annu – deportēja uz Krasnojarskas novadu. Kauliņu ģimene nokļuva skarbajā Krasnojarskas novada Ustjjeņisejas rajonā, tālu aiz polārā loka. Tur Anna pavadīja savus jaunības gadus, strādājot necilvēcīgi smagu fizisku darbu, kas galvenokārt bija saistīts ar rūpniecisko zveju un zivju apstrādi skarbajos ziemeļu apstākļos, kur valdīja bads un nežēlīgs sals. Annas un viņas ģimenes stāsts ir saglabājies, pateicoties viņas brālim Jānim. Viņam izsūtījumā izdevās nelegāli iegūt fotoaparātu un no 1950. līdz 1958.gadam viņš slepus dokumentēja deportēto latviešu ikdienu, sadzīvi un darbu ziemeļos. 1998.gadā šī unikālā 40 fotofilmu kolekcija tika nodota Latvijas Okupācijas muzejam, kas vēlāk izveidoja izstādi par viņu dzīvi Ustjjeņisejā.

Laika distance kopš 20.gadsimta 40.gadu traģēdijām pieaug, taču piemiņas nozīme nemazinās. Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, kad Eiropā atkal norisinās karš un iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, deportāciju stāsti vairs nav tikai tāla vēsture. Kā piemiņas pasākumos regulāri uzsver represētie un viņu pēcteči, vēsturiskās atmiņas saglabāšana ir mūsu vairogs. Atceroties tos, kuri palika Sibīrijas tālēs, un godinot tos, kuri spēja atgriezties un atjaunot mūsu valsti, mēs stiprinām savu šodienas atbildību par neatkarīgu, demokrātisku un drošu Latviju.