ST norādīja, ka nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas. Proti, personai ir jāmaksā par tās patērēto ūdens daudzumu.

Tiesa skaidroja, ka ūdens patēriņa starpības rašanās var būt saistīta ne tikai ar to, ka nav nodrošināta skaitītāju verificēšana, bet arī ar citiem apstākļiem, piemēram, ūdensapgādes sistēmas remontdarbiem, avāriju vai ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ.

Neskatoties uz to, ST uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par kopīpašnieku savstarpējām attiecībām un visu ūdens patēriņa starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto skaitītāju verificēšanu.

Tiesa skaidroja, ka, ja pienākums segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai šai personai, neatkarīgi no tā, kāpēc starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts.

ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmei.

ST ņēma vērā arī to, ka apstrīdētā norma ir piemērota virknē civillietu, kurās jau stājies spēkā galīgais nolēmums. Tāpēc tās atzīšana par spēkā neesošu no izdošanas brīža varētu aizskart citu personu paļāvību uz tiesiskā regulējuma noteiktību un ietekmēt uzticēšanos valstij un tiesībām.

Tiesa secināja, ka nav iespējama apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža, tomēr, lai aizsargātu citu salīdzināmā situācijā esošu personu tiesības, ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža attiecībā uz atbildētājiem Rīgas pilsētas tiesā esošajās civillietās un citām personām civillietās, kurās tiesvedība vēl nav noslēgusies.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

Jau ziņots, ka tiesa skatīja lietu “Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 4. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstību Satversmes 105. pantam”.

Apstrīdētā norma noteica, ka Ministru kabineta (MK) noteikumos minēto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro, bet ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir bojāti, tie nav noplombēti, to plombējums ir bojāts vai tie nav verificēti triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.

Pieteikumus ST iesniegusi Rīgas pilsētas tiesa, kuras izskatīšanā ir divas civillietas par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un saņemto komunālo pakalpojumu parāda piedziņu. Prasībās iekļauts arī parāds par ūdens patēriņa starpību, kas aprēķināts, pamatojoties uz apstrīdēto normu.

Tiesa lūdza izvērtēt MK noteikumu “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 4. apakšpunkta atbilstību Satversmes 105. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma nosaka dzīvokļu īpašnieka pienākumu samaksāt visas ēkas ūdens patēriņa starpību. Tomēr ūdens patēriņa starpības sadalē netiek ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas.

Rīgas pilsētas tiesā arī norādīja, ka ūdens patēriņa starpība dzīvokļa īpašniekam neesot iepriekš paredzama un varot būtiski svārstīties, kas nozīmīgi sadārdzina maksu par ūdensapgādes pakalpojumu. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs un apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 105. pantam.