Daina Avotiņa – Paliekoši uzzibsnījumi

Ļoti prātīgi, ka jau pirmajā aprakstā – par dzejnieku Imantu Auziņu – autore ieskicē laikmeta raksturu, tam arī turpmāk liegi pieskardamās, lai lasītājs neaizmirstu, ka ikviena personība tolaik galvenokārt bija pakļauta padomju varas mašinērijai. Vai nu vairāk vai mazāk, bet ar to saistīts bija ikkatrs – arī tie, kuri nepavisam to nevēlējās un, kā D.Avotiņa min, izvairījās gan no piedāvātajiem amatiem, gan cita veida „pagoniem”. Dažiem šis laiks bija sevišķi nežēlīgs – starp autores pieminētajiem tāds tas bija dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, par kuru, šķiet, arī tapušas visiejūtīgākās un izteiksmīgākās atmiņas. Daudzi Jāni Sudrabkalnu pamatā saista tieši ar lojalitāti padomju varai, diemžēl nezinādami par šīs pakļaušanās sekām uz dzejnieka pēdējiem dzīves gadiem, kas viņa radošajai būtībai un garīgajai veselībai bija tiešām traģiski. To lieliski raksturo kāds citāts par viņa dzejas krājuma „Klodijai” dažu vārsmu iekļaušanu izlasē „Osis logā”, kas tika apspriesta ar D.Avotiņu, kura tobrīd bija redakcijas vadītāja un ko Sudrabkalns bija izvēlējies par krājuma sastādītāju: „Jā, Sudrabkalns piecēlās un aiz satraukuma drebošā balsī (es nepārspīlēju), satvīcis sarkans, murmināja aptuveni šādi:

"(..) Tā nedrīkst! "Klodija" taču ir...ir... nepareizas mīlestības dzeja... Tajā ir...nepareiza ideoloģija... (..) Tā nedrīkst! Lūdzu, aizmirsīsim par šo grāmatu! Iztikšu bez tās!”” (77.lpp.) Emocionālā paranoja Sudrabkalnu dzīves nogalē bija tā pārņēmusi, ka viņš bija gandrīz totāli zaudējis ticību savai radošajai spējai, nespēdams izlauzties no uzspiestās nepieciešamības rakstīt „padomiski” un nevarēdams arī ļaut sev dzejā brīvi izteikties, kā to darīja pirmskara gados. Liels atbalsts bija daudzi Rakstnieku savienības biedri, kas dzejnieku uzmundrināja un vismaz uz mirkļiem viesa gaišas notis viņa nomāktības pilnajā ikdienā.

Līdztekus emocionālajam atbalstam, kas nereti bija vajadzīgs ne vienam vien tā laika dzejdarim, svarīga bija arī uzticēšanās sadzīviskajos apstākļos. Tā Daina Avotiņa it bieži min situācijas, kad dzejnieki, rakstnieki un literāti viens otram aizdevuši naudu, palīdzējuši iepirkties un dabūt labākas mantas „zem letes”, tāpat veicinājuši dzejas krājumu izdošanu tiem, kuriem tas nācies grūtāk. Ikviens centās līdzēt, kā nu varēja un prata. Atmiņās par Āriju Elksni un Olgu Lisovsku autore iezīmē abpusēji vērtīgo sieviešu draudzībā. „(..) mēs viena pret otru jutām patiesas simpātijas un mums bija daudz kopīgu interešu. Galvenās – mūsu ģimenes, mūsu bērni.” (107.lpp), „Kad dabūjām jaunus dzīvokļus Vesetas ielā, abas gājām pirkt aizkarus logiem. (..) Veikalā Ārija nesteigdamās citu pēc cita paritināja audumu baķus. (..) Izvēlējās ne vien sev, bet ar jūsmu palīdzēja to izdarīt arī man.” (113.lpp) Šajos citātos un atmiņās atklājas dažu dzejnieču spēja būt prasmīgām ne tikai tekstā, bet arī sadzīvē – visnotaļ interesants salikums, jo zināms, ka mākslinieki ne vienmēr ir praktiskākie ļaudis.

Lai vēstījumu padarītu interesantāku, Daina Avotiņa cenšas par katru no sev tuvajiem draugiem rakstniecībā minēt arī kādas kuriozas atmiņas. Vienas no tādām – par viesošanos Dagdā kādu Dzejas dienu ietvaros. Sākotnēji stīvais pasākums, ko sarežģītu padarīja valodas barjera (klausītāji krievvalodīgie, bet dzeja tika lasīta latviski), dienas nobeigumā vērtās brīvāks un līdz ar to arī riskantāks – dzejnieki tika uzaicināti uz vakariņām kopā ar pilsētas un partijas vadību. Daži citi, izņemot Māri Čaklo un Dainu Avotiņu, visai aizrautīgi sēdās pie bagātīgi klātajiem galdiem, uz kuriem, bez šaubām, vizēja arī stikloti kakliņi. Likumsakarīgi, ka jau pēc pāris brīžiem dažu mēles kļuva arvien valodīgākas, abiem atturīgākajiem dzejniekiem arvbien vairāk apjaušot situācijas risku – vaļīga mēle var pateikt to, ko nepavisam nevajadzētu. Kad dažus iedzērājus neveiksmīgi bija mēģinājuši mudināt ātrāk doties prom, Māris un Daina nolēma vismaz sargāt savu ādu un bēgt paši, taču bija viena problēma – pēc delegācijas ierašanās partijnieki durvis bija aizslēguši, „lai mūs netraucētu kāds pļēgurs”. Atlika tikai logs un abi patiešām pa to izlēca, turklāt Māris veikli noķēra Dainu, līdz ar to viņa uz zemes neatstāja pēdu nospiedumus: „Otrā rītā dagdieši bija brīnījušies – to mēs dzirdējām no viesnīcas apteksnes -, ka izlēkuši divi ciemiņi, bet pēdas zem loga bijušas tikai vienas. Kā tas iespējams?” (66.lpp.)

Kopumā atmiņu skices par tuvajiem Dainas Avotiņas draugiem un kolēģiem, no kuriem šaisaulē vairs nav neviena, glabā daudz sirds siltuma, vienkāršības, arī kopīgi bristas dubļu takas un pat strīdus – it visu, ko vien var iedomāties patiesās, neliekuļotās, cilvēciskās attiecībās, kuru pamatā ir dziļa cieņa. Autore pratusi icelt gaismā tieši to, kādēļ mums šie dzejnieki un literārās personības ir jāatceras, apvienojot viņu atpsulgos gan raksturus, gan radošo veikumu, piemēram, daudzi padomju laikā bija pievērsušies lietuviešu valodas, literatūrasun kultūras bagātību izpētei. Šī neviltotā interese un tuvās attiecības ar leišu māksliniekiem liek uzdot jautājumu – cik daudzi par mūsu kaimiņiem interesējas šodien? Arī citos aspektos, lasot „Paliekošus uzzibsnījumus”, rodas vēlme pretstatīt to laiku ar šodienu, pārdomājot un, iespējams, par pārvērtējot vērtības.

Jāpiebilst, ka līdztekus tekstam, izvēlēti arī dzejas fragmenti, vēstuļu etīdes un interesantas fotogrāfijas, ko novērtēs ikviens, kurš gatavs iedziļināties Dainas Avotiņas veikumā.

Daina Avotiņa – Paliekoši uzzibsnījumi (4)