Nākotnes Pelnrušķīte. Merisa Meijere – „Sindera”

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Klasisko fabulu un tēlu transformācijas un dekonstrukcijas mēģinājumi literatūrā pazīstamijau krietnu laiku, taču mūsdienās tas ir viens no populāriem veidiem, kā radīt mākslu uz „viss jaunais ir labi aizmirsts vecais” idejas bāzes. Dažkārt šie mēģinājumi rezultējas ar visnotaļ atzīstamu kvalitāti. Tai pietuvojusies arī Amerikā, Takomā dzīvojošās rakstnieces Merisas Meijeres grāmatu sērija „Mēness hronikas”, kuras 1.grāmata „Sindera” grāmatnīcās ar glīto noformējumu saista arī latviešu lasītājus.

Kā vēsta grāmatas vāks, četru romānu sērija ir autores debija literatūrā, kas saulesgaismu ieraudzīja 2012.gadā un ļoti drīz iemantoja lasītāju atzinību, kā arī tika iekļauta „New York Times” bestselleru sarakstā. Nav brīnums, jo vidusmēra lasītājam romāns patiešām šķitīs īsts šedevrs; uzteicama ir autores spēja klasisko fabulu par Pelnrušķīti, Princi un ļauno pamāti ar divām pusmāsām ietērpt mūsdienīgam lasītājam saistošā veidolā, rosinot ne tikai meklēt paralēles ar tagadni, bet vērst skatu arī nākotnē – laikā, kad sabiedrības daudzveidīgos slāņus papildina cilvēka un tehnoloģiju apvienojumi kiborgi, aizritējis jau 4.Pasaules karš un lielākā daļa cilvēces cīnās par izdzīvošanu, jo planētu pārņēmusi sērga letumoze. Un kur nu bez sakariem ar citām planētām, šinī gadījumā – Mēnesi un tā iedzīvotājiem. Pilns komplekts četrās pabiezās grāmatās fantastiskas cienītājiem.

„Jaunpekinas trokšņainās ielas piepilda cilvēki un androīdi. Cilvēci apdraud nāvējošs mēris. No izplatījuma Zemi vēro nežēlīgi Mēness ļaudis un gaida izdevīgu brīdi uzbrukumam. Neviens nenojauš, ka planētas liktenis ir atkarīgs no vienas meitenes...” – šādi vārdi ievada grāmatas anotāciju, liekot secināt, ka šoreiz Pelnrušķītes uzdevums būs krietni vien nopietnāks, nekā klasiskajā fabulā par izraušanos no nemīlošās pamātes ķetnām un jaukā Prinča sirds iekarošanu. Meijere, uzrakstot modernās Pelnrušķītes – Sinderas – versiju, viņas mērķus un iespējas globalizē, ieliekot varones rokās visas planētas likteni. Un Princis, kurš pasakas meitenei ir kā neaizsniedzams sapnis, jaunajā stāstā ir viegli sastopams Jaunpekinas ielās. Tā viņi arī iepazīstas – Princis ierodas pie Sinderas darbavietā, nelielā kioskā, kur prasmīgā meitene labo dažādas tehnoloģijas, atnesot viņai savu saplīsušo androīdu Neinsī. Pēc neilga laika ar letumozi saslimst Sinderas pusmāsa Peonija, un pamāte Adrija pieņem lēmumu, kas uz visiem turpmākajiem laikiem izmaina Sinderas dzīvi. Arī Princim neveicas – viņa tēvs, imperators Rīkans guļ uz nāves gultas, turklāt tuvojas balle un Mēness valdnieces Levanas ierašanās, un viņš pat nenojauš, cik drīz arī viņa dzīves apvāršņi metīs jaunus izaicinājumus...
Starp letumozes sirdzējiem, briesmīgajām attiecībām ar pamāti un pusmāsām, darbu, kas prasa daudz laika un klusajiem mērķiem, par ko gandrīz neviens nedrīkst uzzināt, Sinderas vienīgās cilvēciskās (jo pa pusei viņa tomēr ir cilvēks)  un sirsnīgās attiecības ir ar androīdu Iko, kurai talantīgā mehāniķe ir instalējusi rakstura mikroshēmu, lai arī mazā mašīnīte spētu just kaut aprobežotas, tomēr emocijas. Visādi citādi Sinderas dzīve ir diezgan vienmuļa.

Interesanti, ka Meijere paplašina arī daiļdarbā skartās tēmas, kā vienu no centrālajām akcentējot politiku – neviennozīmīgās, bīstamās un kaut kādā mērā arī mistiskās starpgalaktiskās attiecības starp Zemi un Mēnesi. Arī valstiskās iekārtas autores radītajā nākotnes pasaulē ir mainījušās līdz nepazīšanai – pēc četriem pasaules kariem pasaule ir daudz cietusi kodoluzbrukumos, zaudējusi miljardiem cilvēku dzīvību, tāpēc valstis lielākoties ir apvienojušās dažādās savienībās, piemēram, Jaunpekinas Sadraudzībā, Apvienotajā Karalistē, Eiropas Federācijā, Āfrikas Savienībā un citās. Diemžēl 1.grāmatā Meijere diezgan maz apcer Jaunpekinas valstisko būtību, pieskaroties vien dažiem faktiem par Princi un viņa tēvu, sniedzot minimālu vizualizāciju tās laiktelpā: „(..) Jaunpekinā valdīja juceklis: pārāk daudz ēku un pārāk maz vietas, nesakoptas ielas, elektrības vadi un veļas auklas, kas stiepjas pāri šķērsielām, vīteņaugi, kas nelūgti snaikstās augšup pa betona sienām.” (135.lpp.) Ļoti iespējams, ka plašāk gan par Jaunpekinas iedzīvotājiem, gan šermulīgajiem mēnesiešiem varēs uzzināt pārējās trīs grāmatās.

Tikmēr sociālajā grāmatu vietnē "Goodreads" lasītāju atsauksmes par Merisas Meijeres meistardarbu gan ir neviennozīmīgas. Daudzi paļā viņas vienkāršoto rakstības stilu, citi sūkstās par neizstrādāto tēlu un laiktelpas sistēmu. Kam var piekrist – dažkārt autores valodas līdzekļi patiešām ir pārsteidzoši nabadzīgi. Kāpēc „pārsteidzoši”? Tālab, ka viņas domu lidojums nākotnē – ar dažnedažādajām ierīcēm, tehnoloģiskajiem jauninājumiem, viņas „iejušanās” pašas radītajā pasaulē ir veiksmīga, taču gribas raukt pieri ik reizi, kad Princis „iecērt nagus sev delnā / ādā / ceļgalā” (un to viņš dara TIK bieži!) un citās epizodēs, kuru atainošanā izmantoti jau iepriekš vairākkārt lietoti stilistiskie izteiksmes līdzekļi. Jāpiebilst, ka gribas uzslavēt jauno tulkotāju Lauru Dreiži, kuras veikums ir labs un drosmīgs papildinājums fantāzijas tulkoto daiļdarbu apcirkņos.

Lai arī grāmatai nav noteiktas lasītāju vecuma kategorijas, šķiet, tā tomēr labāk patiks pusaudžiem. Tā kā tuvojas Zinību diena, tā, iespējams, varētu kļūt par labu dāvanu kādai pamatskolniecei, bet nav šaubu, ka spēs ieinteresēt arī citus lasītājus. Tos, kuri grāmatu „Sindera” jau izlasījuši, jāaicina ar nepacietību gaidīt sērijas turpinājumu – „Skārleta”, kas cerams, jau drīz būs nopērkams arī Latvijā.