Četras tolteku vienošanās – ceļš uz gara brīvību

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Latvijas grāmatnīcu plauktos ezotēriskas ievirzes literatūras nekad nav trūcis. Ikviens var atrast sev vispiemērotāko lasāmvielu, kā atjaunot sevī harmoniju, kā sākt uzdrīkstēties ticēt saviem sapņiem un tos piepildīt. Skarto tēmu loks sniedzas no atklāsmēm, kā gūt pilnīgu laimību un dzīvesprieku līdz pat noslēpumiem, kā tapt par miljonāru. Apgāds „Zvaigzne ABC” šī gada pavasarī laidis klajā 1997.gadā Amerikā izdoto tolteku pēcteča, šamaņa Dona Migela Ruisa (1952) grāmatu „Četras vienošanās”, kas drīz vien aizrāva un ieinteresēja jo daudzus lasītājus. Ar ko tā iezīmīga un kāpēc to būtu ieteicams izlasīt?

Ezotēriskajā un pašpalīdzības literatūrā nereti pavīd autori, kuri cenšas lasītājam iedvest it kā „jauno, kas ir labi aizmirsts vecais” jebšu kādas senas, gadsimtiem ilgi slēptas un labi noglabātas patiesības, dzīves gudrības. Vai tām ticēt – to izvēlas pats lasītājs. Uz Ruisa grāmatas vāka pausts, ka autors, kurš uzaudzis Meksikas laukos dziednieku un šamaņu ģimenē, veltījis visu dzīvi, lai jaunatklātu seno tolteku, viņa senču, personības attīstības mācību. Jāpiebilst, ka mūsdienu lasītājam nudien ir privilēģija līdztekus pasaules vadošajām reliģijām, kas bieži vien strikti un konservatīvi paģēr dzīvošanas likumus, ielūkoties arī senajā un varbūt pat antīkajā dzīves filozofijas / dzīves mākslas mantojumā no laikiem, kad pasaule Kristu vēl nepazina. Savā grāmatā „Četras vienošanās” Ruiss gan apgalvo, ka tolteki pirms „daudziem tūkstošiem gadu” Dienvidmeksikā pazīti kā zinību vīri un sievas un, lai arī „antropologi toltekus dēvē par nāciju vai rasi, (..) faktiski tā bija zinātnieku un mākslinieku kopiena, kuras mērķis bija pētīt un saglabāt senču garīgās zināšanas un praksi.” (11.lpp.) Pats grāmatas autors dzīves sākumā izvēlējies sekot laicīgajiem mērķiem – studējis medicīnu (ķirurģiju), taču sastapšanās ar nāvi lika viņam pievērsties senču gudrību izziņai un jaunatklāšanai, kas viņam arī veiksmīgi izdevies. Jāpiebilst, ka grāmata jau ilgāk nekā gadu ierindojas „New York Times” laikraksta izvirzīto bestselleru listes augšpusē un autors visai veikli turpina ieinteresēt savu lasītāju loku arī ar citām garīga rakstura grāmatām.

Donam Migelam Ruisam patiešām izdodas piedāvāt lasītājam interesantas domas, atklājot citādu veidu, kā ieraudzīt pasauli ap mums un sevi tajā. Tas, vai šī sistēma, ko autors izcēlis no aizmirstības lādēm var kalpot mūsdienu cilvēkam, jāsaprot katram pašam.

Ruiss apgalvo, ka cilvēks sapņo 24 stundas diennaktī un, ka cilvēce dzīvo kopīgā sapnī, ko veido miljardiem mazāku personīgu sapņu, no kā rodas „ģimenes sapnis, kopienas sapnis, pilsētas sapnis, valsts sapnis un, visbeidzot, visas cilvēces sapnis.” Tātad šie sapņi ir sistēmas, ko cilvēks pieņem, apzinās, kuru likumībām pakļaujas, dzīvojot pasaulē. Tā arī norāda tolteku pēctecis: „Planētas sapnis ietver visus sabiedrības likumus, uzskatus, notikumus, reliģiskās sistēmas, dažādās kultūrasun dzīvesveidu, valdības, skolas, sabiedriskos notikumus un svinamās dienas.” (17.,18.lpp.) Gan jau ikviens no mums vismaz reizi, domājot par visiem šiem noteikumiem, ir jutis, ka jā, tā tam jābūt, taču īsti pareizi un brīvi cilvēks tomēr nejūtas. Ruiss aktualizē brīvības jautājumu, apgalvodams, ka patiesībā cilvēks, ierodoties uz planētas, ir pieradināts – viņam priekšā jau ir likumu un noteikumu gūzma, kā jāuztver pasaule, kā jāreaģē dažādās situācijās, kā jāuzvedas, jāspriež, jāizdara izvēles. Ir jau pateikts, kas ir labs un slikts, kas vērtīgs un, kas ne. „Ārējais sapnis iemāca, ko nozīmē būt cilvēkam,” raksta viedais autors, taču ar to viņš negrib teikt, ka šī sistēma, kādā dzīvojam, ir slikta. Viņš aicina pārdomāt, vai tā ir pareiza, vai tai pakļaujoties, iespējams būt brīvam.Vēl viena spilgta atklāsme, kādu autors lasītājam piedāvā, ir šāda: „Cilvēka vislielākās bailes ir būt dzīvam. Vislielākais bieds ir ne jau nāve, bet riskēšana dzīvot un izpaust savu patieso būtību. Cilvēka lielākās bailes ir būt pašam. Esam iemācījušies dzīvot, cenšoties izpildīt citu cilvēku prasības. Baidoties, ka netiksim pieņemti un nebūsim pietiekami labi kāda cita acīs, esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku viedokli.” (28.lpp.)

Bet, ko darīt, lai izlauztos no sistēmas, kas liek cilvēcei baidīties un nevis atbrīvo, bet gan savažo? Ruiss piedāvā četrus diezgan grūtus noteikumus. Pēdējos gados arvien vairāk pašpalīdzības grāmatu autori un dzīves mākslas iedvesmotāji pirms pievērsties viņu piedāvātajiem uzskatiem, norāda, ka ceļš līdz mērķim nebūt nebūs rozēm kaisīts, ka sapņi nebūt nepiepildās vienā acumirklī un, ka patiesībā ir jāiegulda milzums enerģijas un pūļu, lai mainītu savu dzīvi. Uz vāka četras vienošanās jau ir norādītas un tā vien šķiet – kas var būt vēl vieglāks, kā negrēkot ar vārdiem, neko neuztvert personīgi, neveidot pieņēmumus un vienmēr visu darīt, cik labi vien iespējams! Taču izlasot Ruisa izklāstu, kā šīs likumības ievērot, top skaidrs, ka vajadzēs pacīnīties.

Aicinādams apjaust savu iekšējo brīvību un par to cīnīties, Ruiss visnotaļ atšķiras no citiem autoriem, lai arī nevar nepiebilst, ka arī viņa piedāvātais pasaules tvērums taču ir konkrēta sistēma (te lieti jautāt, vai sistēma vispār var būt tendēta uz brīvību). Taču mūsdienās par brīvību un sevišķi katra iekšējās pasaules brīvību runā maz autoru, piedāvādami labāk justies laimīgam, dzīvespriecīgam, bagātam, harmoniskam utt. Ruiss neaicina sacelties dumpī, bet gan miermīlīgi turēties pretī mūsdienu pasaules nospiedošajai uzskatu sistēmai, pieņemot gudras un vērtīgas domas un pat, ja sākumā tās jūs nepadarīs brīvus, tās var atjaunot un uzlabot jūsu cilvēciskās attiecības, rosināt vēlmi būt atklātam un pašapzinīgam.

„Sapni, kurā tu dzīvo, radi tu pats. Tā ir tava realitātes uztvere, ko jebkurā brīdī vari mainīt. Tu vari izvēlēties, ko radīt: elli vai paradīzi.” (99.lpp)