Dace Priede – Saule špagas asmenī

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

13 romānu autore, aktrise, teoloģe, mamma un vecmāmiņa – tā par Daci Priedi rakstīts uz romāna „Saule špagas asmenī” grāmatas vāka. Kritiķi šo likteņstāstu, kas pirmoreiz publicēts žurnālā „Karogs”, 1994.gadā un guvis atzinību uzņēmēja Raimonda Gerkena rīkotajā romānu konkursā, sauc par tā laika romantiskāko romānu. Tas pat kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Tagad tas pārizdots – romāns divās daļās guvis jaunu vizuālo ietērpu, par ko parūpējies mākslinieks Artūrs Bērziņš, un joprojām glabā sevī 20.gadsimta 70.gadu ainas, priekšplānā izvirzot sievietes un ģimenes likteni, kam jārod piepildījums kopsolī ar vēlmi dzīvot mākslā. Jāpiebilst, ka šis grāmatas apraksts top, vēl nezinot, kas gaida romāna varoņus 2.sējumā, līdz ar to, daudz kas var palikt neatklāts un neizzināts.

Autore sižetu dalījusi divās daļās – galvenā sižeta līnija vēsta par jauno aktrisi Artu, viņas bijušo vīru Gundaru (romāna iesākumā), nākamo vīru Hariju (romāna turpinājumā), bērniem, kuru pulks paplašinās, pāra vecākiem un draugiem, kā arī dzīvi teātrī. Otrā līnija veido „stāsts stāstā” konceptu – tas ir sižets, ko savā prātā vērpj Arta, viņas patvērums no ikdienišķības, pienākumiem un smaguma, ko uzliek cīņa par izdzīvošanu. Šai daļā darbojas jaunais barons Žaks Ranē un viņa kalps Seržs – jaunās sievietes fantāzija abus ved pretī piedzīvojumiem, kas ir gan skarbi un asi kā špagas asmens duelī, gan saviļņo sirdi un liek tai justies mūžīgi jaunai. Svarīgi, ka romānā abas sižeta līnijas ieturētas vienmērīgi, tādējādi savstarpējo vēstījumu harmonizējot, lai gan katra no tām ir spraiga savā veidā, noturot lasītāja uzmanību visa romāna gaitā.

Daces Priedes romāns lasītājam atklājas kā uz pusēm sašķelts akmens un tomēr kaut kas mistisks to tura kopā. Sašķeltību iemieso gan galveno varoņu likteņi, gan viņu attiecības un dažādās uztveres, vērtību sistēmas, bet galvenokārt iekšējās vēlmes, līdz ar to radot konfliktu ne tikai ārēji, starp personāžiem, bet arī katrā no viņu dvēselēm. Smago balansēšanu starp vajadzībām un vēlmēm, atbildību un sirds aicinājumu neatvieglo arī laiks, kurā darbojas romāna tēli – tas it visam, ko viņi dara, uzliek savu zīmogu, liekot cīnīties ar sadzīviskiem šķēršļiem – naudas trūkumu, slinkumu, centieniem apvienot ikdienišķo un māksliniecisko pasauli. „Tā bija īpatnēja cīņa. Laikam jau par vietu zem saules. Zem aukstās, nežēlīgi pievilcīgās rampas saules. Ja skatuve nenes gandarījumu, ja darbam netiek atdota visa dvēsele, tad tā arī nesilda. Artai toreiz bija tikai miglaina nojausma par to visu, un tomēr nojauta bija...” (48.lpp) Vienlaikus tēlu dzīves liek uzdot jautājumus – cik tālu var aiziet mākslā un ikdienā, nepazaudējot sevi, nekļūstot par truli eksistējošu gaļas gabalu vai nekrītot otrā galējībā, pārvēršoties par mūzas mednieku? Patiesībā romānā ir ļoti daudz šādu galēju epizožu, sevišķi Artas un Harija attiecībās, kas jau kopš iesākuma ir cīņa – vispirms vienam par otru, pēc tam vairs tikai par kaut cik mierīgu līdzāspastāvēšanu, jo viss agrāk iztēlotais pārtop maldos, pierādot patiesību, kam negribas un negribas ticēt – mīlestība ir akla.

Mīlestības tematiku Dace Priede pratusi plaši apspēlēt, rādot gan cilvēka izaugsmes aspektus un radīšanas mokas, kas liek izvēlēties starp laika veltīšanu sev vai ģimenei, tāpat ēnā neatstājot arī tolaik pastāvošo sociālo nevienlīdzību. Tā rādīta gan sabiedrības plānā, paverot teātra „aizkarus” un atspoguļojot dubultmorāli, ar ko nākas sadzīvot aktieriem, gan Griežu ģimenes saimē – Artas aklo padevību un pazemošanos vīra priekšā, kas saasinās, pieaugot bērnu skaitam. Autore neslēpj, ka romānā ir daudz autobiogrāfisku motīvu, līdz ar to spilgta ir Artas (vai Daces?) cīņā sevī – neveiksmīgi centieni pārvarēt gļēvumu kā attiecībās ar vīru un māti, gan naida uzliesmojumi un mēģinājumi tos analizēt, arī neticība sev radošajā darbā. Sievietes liktenis tēlots pēc principa – mīlēt un ciest.
- Kasies ātrāk. – Haris jau skaloja pie krāna krūzīti.
- Es nekasos, es kaifoju.
- Tad beidz kaifot, paskatīsimies pilsētu, un vēl jāatrod teātris, divos mēģinājums.
- Es nevaru tik ātri kā tu. Es dzeru kafiju. Tas nav ūdens vai šņabis, kuru var izmest vienā rāvienā.
- Kā gribi, bet es eju.
- Tikai bez manis ne.
Un viņa tecēja tam pakaļ. (209.lpp.)

Paralēlā sižeta galvenajam varonim Žakam, līdzīgi kā Artai, arī jābūt gatavam un pietiekami stipram, lai cīnītos, tiesa, iemesls ir cits – viņa tēva nāve un dzimtas izpostīšanas atriebšana, pie kā vainīgs grāfs Rakfords. Jaunais cilvēks jau sižeta iesākumā iesaistās duelī ar Rakfordu, no kura par mata tiesu izglābjas, izveseļojoties no nopietna ievainojuma. Seržs, viņa uzticības persona un kalps, kuram zināmi arī pagātnes noslēpumi, iepazīstina baronu ar Teinaka kungu un abiem izveidojas labs kontakts, kas ir pamatā kopīgam plānam, kā iznīcināt Rakfordu. Arī daiļais dzimums nav vienaldzīgs pret jauno baronu un liek viņam pārdomāt vēlmes attiecībās ar sievietēm, iezīmējot jauna vīrieša rakstura veidošanos, briedumu un ideālu sistēmu. Līdzīgi kā Artai, kurai gan nākas iziet caur uguni un ūdeni, lai kļūtu laimīga.

LELBāL draudzes priekšnieces vārdi uz grāmatas aizmugurējā vāka top patiesi skaidri tikai tad, kad 1.grāmata izlasīta un tā vien gribas tikt pie otrās: „(..) Priedes grāmatās pulsē viņas sirds, tās rada slāpes pēc cildenā. Tās liek cilvēkam kļūt labākam, mīlēt vairāk un piedot biežāk.” Tieši tāpēc, ka varoņi ir tik īsti, viņu izjūtas un sāpes tik dzīvas un tajās lasītājs atkal no jauna atrod sevi.