Asinīs rūdītais zemgalietis Ekerts

Grāmata ir Indriķa Ekerta (1888 – 1978) dzīvesstāsts divās daļās – autors to ievada ar 20.gs sākuma vēsturisko notikumu aprakstu, jo sevišķi kavējoties pie strēlnieku bataljonu formēšanas un cīņu ainām, kas norisa 1916.gadā un kur tolaik vēl jaunais Indriķis bija drošsirdīgs dalībnieks. Tiem, kuri labprāt lasa par vēsturi, priekšstatu par Indriķa Ekerta piedzīvoto papildinās arī publicētie attēli, kas caurvij visu grāmatu – iespējams aplūkot gan 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogu, gan pašus strēlniekus, kā arī sekot līdzi kauju norisei kartēs. Stāsta gaitā top skaidrs, ka Ziemassvētku kaujām un dalībai Latvijas atbrīvošanas cīņās laikā no 1918. līdz 1920.gadam Indriķa dzīvē bijusi milzīga nozīme – viņš tās atcerējās visu mūžu, atmiņās smeļoties spēku nepadoties tiem, kuri pēc kārtas uzkundzējās un pārņēma Latvijas likteni savās rokās. Šie jaunībā gūtie iespaidi vēl jo neizdzēšamāki arī tāpēc, ka Ziemassvētku kaujas kļuva par Indriķa otro dzimšanas dienu – viņš, guvis nāvējošu ievainojumu, brīnumainā kārtā, tomēr izdzīvoja, turklāt nodzīvoja bagātu un piepildītu mūžu, lai arī ievainojums galvā varēja atstāt drūmas sekas uz viņa garīgajām spējām. Par laimi, tā nenotika un cīņās gūtais rūdījums vēl daudzreiz dzīvē Indriķim lieti noderēja, taču vienlaikus viņš nezaudēja jūtīgumu un cilvēcību, ko tik grūti saglabāt karā, kad nāve tik daudzus biedrus nopļauj turpat pie kājām: „(..) Lai kā Indriķis turpmākajos gados centās aizmirst šo asiņaināko cīņu epizodes, nepatika turēt rokās asus priekšmetus un ar tiem rīkoties saglabājās visu atlikušo mūžu. Viņš varēja iedot suķim ar vāli pa pieri, bet pārējais bija jāizdara kādam citam, bieži pat viņa sievai.” (28.-29.lpp.) Autors ar šādiem ikdienišķiem faktiem grāmatas sižetā bieži izceļ gaismā svarīgākās īpašības, kas piemita galvenajam varonim. Būtiski, ka līdztekus dokumentalitātei, ko rada grāmatā publicētie attēli un cīņu apraksti, talkā noskaņas radīšanai ņemti arī citāti, domugraudi, grāmatas 2.daļā – Indriķa sievas Bertas dienasgrāmatas fragmenti, dziesmu un dzejoļu teksti, ģimenes un ar gadiem kuplojošās dzimtas fotogrāfijas.

Pirmajā grāmatas daļā, kā minēts iepriekš, vairāk dots ieskats kaujas laukos piedzīvotajā. Pēc izveseļošanās no Ziemassvētku kaujās gūtā ievainojuma un liesās dzīves vācu gūstā, Indriķis, kā jau slimodams, bija stingri nolēmis, atgriezās Latvijā 1919.gada vasarā. Viņa vecāki jau bija teju samierinājušies, ka dēlu vairs nekad neredzēs; viņam mājās pārnākot, cerēja, ka kara gaitām nu būs miers, bet dēla spītība un nesalaužamā atbildība par savas valsts aizstāvēšanu vilkšus vilka Indriķi „pakutināt” bermontiešus. Tiesa gan, beigās viņš attapās kaujās pret sarkanajiem, taču ātri vien saprata: „Tie jau nebija labāki par vāciešiem – runāja, ka pat nežēlīgāki.” (50.lpp.)

Grāmatas 2.daļa, kuras aizmetņi apstāstīti jau 1.daļas beigās, kad Indriķis apliecina savas jūtas topošajai sievai Bertai, vēsta par kopīgās saimniecības ierīkošanu, abu meitiņas nākšanu pasaulē (1923.gada 21.jūnijā) un ģimenes turpmāko likteni, kas Indriķi nesaudzē, bet ko viņš pārvar uzticībā sievai un apbusējā atbalstā, kam vēlāk pievienojas arī kuplais bērnu un mazbērnu bariņš – Ekertu lielākā dzīves bagātība. Bijušais strēlnieks savā dzīvē piedzīvoja piecas varas maiņas un postu, ko tās atnesa latviešu tautai, bet darba tikums un zemgalieša sīkstums neļāva Indriķim pagurt, tieši otrādi – Ivars Braže vairākkārt paver epizodes, kas apliecina vīra gaišo skatu uz dzīvi, patiku dziedāt un būt cilvēkos, savas zināšanas kā lauka darbos, tā dzīves skolā gūto pieredzi nodot mazbērniem.

Indriķa dzīvē īpaša bija viņa sieva Berta – stipra lauku sieviete, kura nebijās darba un vienmēr bija līdzās savam vīram. Grāmatas noslēgumā publicēti viņas dienasgrāmatas ieraksti, kas vēsta par vīra (mīļi saukta par Atīti) aiziešanu mūžībā: „18.janvāris. (..) no rīta kā nekā jāceļas augšā un jāģērbjas. Lai bērni guļ; pieeju pie Atīša, sabaidos, galviņa auksta, mīļo Dieviņ, vai Atītis miris? (..) Nomira Atītis, mans vīriņš. (..) Man rauj sirdi ārā, nezinu, kā nu dzīvošu viena, būs grūti, un asaras plūst nevaldāmi.” (170.lpp.)

Vienkārša un laikmetam raksturīga valoda, kur nav retušēti vecvārdi un apvidvārdi, vēl dzīvestīgāk atspoguļo Indriķa Ekerta dzīves gaitas, kas aizraus lasītāju sev līdzi, jo ir apbrīna un cieņas vērtas, rosina atkal un atkal izcelt saulē tos, kuru nopelni tuvinājuši mūs dzīvei brīvā valstī. Visbiežāk tās arī ir asinīs rūdītas dvēseles, gluži kā Indriķis Ekerts, kurš satikdams nāvi vaigu vaigā, rada sevī spēku, lai tomēr dzīvotu un veltītu savu mūžu dzimtas un dzimtenes brīvības sargāšanai.