ES GRIBU ĒST! Gabriela Cīrule – Kritiens uz augšu

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Gabriela Cīrule – latviešu lasītājam jauns vārds un jāteic, ka debijas romāns „Kritiens uz augšu” gan ārēji, gan ielūkojoties tekstā, liek domāt par spilgtas un, iespējams, pat mazliet ambiciozas autores personību. Lai arī nav informācijas par to, vai jebkas 240 lappušu biezajā romānā ir viņas pašas piedzīvots, skaidrs ir, ka bez pieredzes šādu grāmatu uzrakstīt nevar. Pati autore ir dzimusi Gulbenē, bet šobrīd viņas dzīve aizrit kā jelgavniecei. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu filoloģijā, bet ikdienā darbojas sabiedrisko attiecību sfērā. Jāpiebilst, ka Gabriela Cīrule ir autores pseidonīms un viņa pati atzīst, ka ar rakstīšanu ir uz „tu” – iedvesmas impulsi tiek iemūžināti gan uz salvetēm pie kafejnīcas galdiņa, gan uz reklāmas bukletu malām.

Aiz rotaļīgā grāmatas nosaukuma un pārliecinošā noformējuma patiesībā slēpjas moku, grūtību un sāpju pilns jaunas sievietes pieredzes stāsts. Atkarīga cilvēka liktenis. Un nē, runa nav par alkoholu (lai gan tas arī viņas stāstā ir klātesošs) vai par narkotikām. Šķietami visās jomās veiksmīgā galvenā varone Doroteja sirgst ar atkarību no ēdiena. Kā jebkas, kā valgos krīt cilvēks, arī ēdiens var būt nežēlīgs. Tik bieži lasām par likteņiem un pat dzīvībām, ko sagrauj un aizslauka atkarība no medikamentiem, grādīgajiem dzērieniem, azartspēlēm, bet cik daudz pieredzes stāstu esam lasījuši par cilvēkiem, kuru galvenā problēma ir liekais svars? Jā, interneta dzīles ir pārpilnas ar diētu padomiem, uztura speciālistu viedokļiem un bez tā visa romāna gaitā neiztiks arī Doroteja, taču pats galvenais, ko ir atklājusi autore – cilvēka iekšējā pasaule, kas ne mirkli nav iedomājama bez divlitrīgas saldējuma kastes, milzu salātu bļodas un ķieģeļa izmēra šokolādes kūkas gabaliņa. Nerimtīgā ēšanas kāre jauno sievieti sižeta gaitā pamazām, bet ar nežēlīgu mērķtiecību pazudina – vispirms sāk zust ticība sev, pasliktinās pašapziņa, izgaist pašcieņa, līdz beidzot drupās ir ne tikai Dorotejas emocionālā telpa, bet arī privātā dzīve, kas pirms neilga laika bijusi tik daudzsološa – mīlošs vīrs, uzticamas draudzenes, daudz brīvā laika.

Lai arī romānā notiekošais, to attālināti uzlūkojot no malas, varētu šķist ārkārtīgi depresīvs un nomācošs, Gabrielas Cīrules šerpais, pašapzinīgais tonis lasītājam neļauj skumt. Līdzpārdzīvot gan – kā lai nejūt līdzi Dorotejai, kura izmēģina ap 20 veidu, kā samazināt svaru – diētas, dietologu un uztura speciālistu konsultācijas, fitnesa nodarbības, mērķtiecīga un izmisīga badošanās – no kurām tikai dažus Dorotejai izdodas izturēt, turklāt visbiežāk ar mokām. Neraugoties uz nemitīgo cīniņu ar lieko svaru, kas lielākoties plešas plašumā un tikai retu reizi sarūk mazumā, autore grāmatas kopējo noskaņu veidojusi gaišu un cerīgu, Dorotejas tēlā atklājot būtisku īpašību, kas, iespējams, palīdz nenogrimt viņai pavisam – pašironiju. Tomēr jāsaka – lai arī autore un galvenā varone lasītāju nepārtraukti smīdina, galvenokārt humordevai izmantojot pārspīlējumus, dažkārt tie rada pretēju efektu (sak’, kas par daudz, tas par skādi). Brīžiem kļūst grūti „ņemt par pilnu” Dorotejas pekstiņus, piemēram: „Ir bijušas reizes, kad es pasaku, ka eju pirkt maizi, bet aizeju uz kino.” (120.lpp.) vai „Reiz es pusstundu mēģināju galvā sarēķināt, cik ir 4+8+6. Vienu reizi man sanāca 20 un otru reizi, samainot saskaitāmos vietām, 18. Kad no apkaunojuma jau gribēju sākt raudāt [šeit jāpiebilst, ka Doroteja bieži pamanās apraudāties pat par sīkumiem – K.K.piezīme], atklāju savu kļūdu. Izrādījās, ka manā matemātikas pasaulē 8+6=16.” (69.lpp.).

Rosīgo romāna atmosfēru papildina Dorotejas prātuļojumi ne tikai par ēšanu, diētām un lieko svaru, bet arī sabiedrības attieksmi – jaunā sieviete ar kritisku aci analizē tās vērtības un uzskatus (visbiežāk – negatīvos) par korpulentajiem cilvēkiem. Patīkami ir lasīt arī par Dorotejas un viņas vīra, lielākoties dēvēta par Mīļumu, sirsnīgajām attiecībām – arī viņš dažkārt tiek iesaistīts notievēšanas centienu peripetijās.

Grāmata būs saistoša ikvienai sievietei, kurai ir grūtības ar liekajiem kilogramiem. Tuvojas pavasaris un daudzām šī grāmata, iespējams, būs lieliska sezonas lasāmviela, jo Doroteja diētas un svara nomešanas centienus apraksta visnotaļ skrupulozi, neiaizmirstot par sakāpinātu emocionalitāti un veselīgu enerģiskumu, kas viņai piemīt, tomēr grāmatas beigās gan sevī rodot atziņu – kamēr nebūs sakārtots prāts, kamēr patiesi nebūsi iemīlējusi sevi, tikmēr vari izmēģināt visu, bet neizdosies nekas.

„Kritiens uz augšu” ir pierādījums tam, ka dzīvē nav sliktā bez labā (un otrādi) – daudz kas var izvērsties citādi, ja vien mainām paši sevi, savu redzējumu uz pasauli. Romāns nepaģēr savaldīt gastronomisko laiskumu, izmantojot striktas viduslaiku metodes mūķeņu stilā, Doroteja ar savu pieredzi māca, kā iemīlot sevi, rast spēku nepasniegties pēc kārtējās kūciņas, tās vietā paķerot no šķīvja salātlapu un dzīvesprieku.