Es (ne)esmu neveiksminieks!

"Es nekad neesmu bēdājis, ka mani sauc Barijs Lūzers (angļu valodā – neveiksminieks), jo manam superīgajam raksturam tādi nieki nekaitē, taču, kopš mūsu skolā parādījās Darens Darenovskis ar krokodila purnam līdzīgo ģīmi, viņš pārvērtis manu dzīvi par elli." (5.lpp) Tā stāstu uzsāk smieklīgās bērnu grāmatiņas „Es neesmu neveiksmnieks” galvenais varonis – skolas vecuma puika, kuram visa sižeta gaitā nākas cīnīties ar klasesbiedru, bezkauņu Darenu. Grāmatas autors ir Džims Smits, kurš uz vāka oriģināli norādīts nevis kā autors, bet kļūdu labotājs. Šis stāsts par Bariju Neveiksminieku ir pirmais „Barry Loser” 10 grāmatu sērijā, turklāt zīmīgi, ka Džims Smits ne vien raksta, bet pats arī ilustrē savas grāmatas, tādējādi grāmatām kļūstot par spilgtiem, jautrības un bērnišķīgu muļķību apdvestiem darbiem.

Domājams, ka bērnus šī grāmata varētu vilināt tieši ar stilīgajiem zīmējumiem, kas aizņem lielāko daļu lappušu, tekstu atstājot perifērijā, taču tam nezaudējot galveno nozīmi, jo bez tā zīmējumi šķistu gan smieklīgi, taču līdz galam neatklātu paša Barija attieksmi, kā arī orģinālās sižeta detaļas un citiem varoņiem piemītošos paradumus, viņu raksturīpatnības. Barijs gan bieži „komentē” zīmējumus, lai lasītājam būtu nekļūdīgi skaidrs, kas tajos attēlots. Par to liecina jau grāmatas vāka zīmējums – divi skrejoši puišeļi, virs kuru galvām ar bultām norādīti vārdi „Darens” un „Es” (domāts – Barijs), tāpat ar skaidrojumu apveltīta arī „suņa kaka”, ap kuru spindz mušas un, kurā, bēgot no Darena, Barijs iekāps. Šādā, bērniem viegli uztveramā veidā, uzrakstīta visa grāmata, gan tekstā, gan ilustrācijās nekautrīgi norādot uz reālijām, par kurām bērni mēdz „parēkt” – atraugām, puņķiem, purkšķiem utt.

Ļoti kolorīts ir grāmatas varoņu vārdu attēlojums, turklāt vēl viens pluss autora kontā – ar tiem mazais lasītājs tiek iepazīstināts jau grāmatas sākumā, vēl vairāk piesaistot viņa uzmanību un radot vēlmi nekavējoties uzsākt lasīšanu. Līdztekus Barijam un Darenam grāmatā darbojas arī fiktīvs tēls – Nākotnes Žurkupuika, ko varētu dēvēt par grāmatas varoņu (tostarp arī pieaugušo!) iecienīto multeņu elku, šķielējošais un jokainais skolotājs Mičumaču kungs, stilīgā vecmamma Krekšķīte, kura kādā no grāmatas epizodēm nebaidās nokrāsot zilus matus, Trompetģīmes kundze, ko bērni mēdz kaitināt un citi – Barija radi, skolas biedri utt.

Arī grāmatas tematika – bērna (ne)samierināšanās ar savu neveiksmnieka statusu ir aktuāla, jo mūsdienās ikvienam skolniekam savā klasē ir būtiski izcelties, kļūt par līderi, iegūt daudz uzmanības un draugu. Kādreiz par neveiksminieka simbolu kļuva Gerharda Holca-Baumerta radītais Alfons Trīcvaidziņš, kurš loloja lielus sapņus, ko arī centās realizēt (visbiežāk – neveiksmīgi). Līdzīgi Trīcvaidziņam cenšas arī Barijs Lūzers un šajos centienos viņš piedzīvo gan pazemojumus no sava „nedrauga” Darena, gan kļūst par viņa čomu, jo izdomā, kā piesaistīt viņa uzmanību. Ik dienu viņš izdomā ko jaunu, lai „pārtrumpotu” Darenu un nereti šie darbi un nedarbi atklāj bērnu radošo potenciālo un sīkas, visiem labi pazīstamas viltībiņas, stiķus, kas bērnu padara par bērnu, bet Barija gadījumā – vai nu par neveiksminieku vai, izsakoties viņa leksikā, par superforšu.

Lai arī uz grāmatas pašironiski rakstīts, ka šī ir „stulba, garlaicīga grāmatele” (tā domājot Darens Darenovskis), skolas vecuma bērniem tā būs koša izklaide, kas liks kārtīgi izsmieties un, kas zina, varbūt pat gaidīt nākamo grāmatu no šīs populārās Džima Smita sērijas.

Es (ne)esmu neveiksminieks! (5)