Kopā uz mūžīgiem laikiem – arī atriebībā

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Romāna „Tu man arī” autore Ellena Berga saukli „Kopā uz mūžīgiem laikiem!” izvēlējusies par daiļdarba galveno vadmotīvu, kas saldajā atriebības ceļā, pa ko nolēmušas iet trīs draudzenes no skolas laikiem – sapņainā un vienkāršā Evija, nopietnā karjeriste Katrīna un neatvairāmā Beatriče, atgādina viņām par īstu draudzību un uzticību, ko nespēj izpostīt ne nodevīgi vīrieši, ne citas dzīves vētras.

Vācu rakstniece Ellena Berga (1969), kuras rakstītie darbi latviešu lasītājiem līdz šim nav bijuši pazīstami, romānu „Tu man arī” sarakstījusi 2011.gadā un tas ir viens no daudzajiem viņas garadarbiem, kas īpaši iezīmīgs ar pašas autores izcelto atriebības tēmu. Latviski šo romānu tulkojusi Helēna Kalniņa, kura jāuzteic par virtuozo spēju pārcelt no valodas valodā baudāmā humora nianses un daudzveidīgās valodas īpatnības, kas spilgtā sintēzē veido romāna pamatkodolu, jo jāatzīst, ka sižeta oriģinalitāte nav bijusi autores stiprā puse.

Trīs draudzenes no skolas laikiem – Evija, Katrīna un Beatriče – satiekas skolas salidojumā. Lai nebūtu jāizgāžas ar personīgo dzīvju likstām, viņas viena otrai iesākumā plātās ar izdevušos karjeru, ģimenes dzīvi, krietni izaudzinātiem bērniem un naudīgiem vīriem, taču pēc dažām izdzerta alkohola glāzēm pienāk atklātības brīdis, kad visu, ko līdz šim mērķtiecīgi noklusējušas, ticot, ka šī ir pēdējā nopietnā tikšanās reize, kļūst grūti apslēpt. Vakara gaitā lēni atjaunojas skolas laikos zvērētā uzticība un, kā tolaik sauktā, trijotne „Fatālais trio” atkal kopīgi skandē savu iemīļoto dziesmu: „It’s raining man!” Uzzinājušas, ka nevienai mīlestībā nav izdevies sasniegt sapņoto – visu trīs sieviešu vīrieši ir nodevēji, viņas sāk perināt trakulīgus, taču nenoliedzami drosmīgus atriebības plānus – visu trīs vīriešu atmaskošanā, viena otrai palīdzēdamas un sniegdamas atbalstu, piedalās visas trīs. Romāna gaitā tiek aptīts ap pirkstu gan Evijas tirāniskais vīrs Verners, kurš grasījies iesniegt šķiršanos, gan Beatričes vīrs Hanss Hermanis, kas katru brīvu brīdi bauda jutekliskus prieciņus saunas klubā, kā arī Katrīnas mīļākais – ģimenes lietu ministrs Horsts, kurš savos neuzticības valgos ar varu iepinis savu padoto, neskatoties uz to, ka pats ir precējies.

Atjaunotās tikšanās reizes, kas atkal satuvinājušas trīs draudzenes, ne vien palīdz kalt izcilus sazvērestības plānus pret trīs nodevējiem, bet arī ievērojami „uzkurina” viņu pašapziņu – tā iespaidā būtiski uzlabojas Evijas attiecības ar dēliem, Katrīna beidzot spēj pieņemt savu necilo izcelsmi, bet Beatriče notic, ka ir vīrieši, kuri neskrien viņai pakaļ vien skaistās sejas dēļ. Romāna gaitā lasītājs vēro trīs daudzsološu sieviešu iekšējā spēka atmodu un kārtējo reizi pārliecinās, ka runas par emancipāciju nebūt nav tukšas, bet gan tas ir mērķis, kā labā būtu „jākaro” it visām sievietēm.

Tiesa, ne viss atriebības process noris gludi un trīs draudzenēm jāpiedzīvo filmu cienīgi momenti, lai izcīnītu savas uzvaras. Tā, piemēram, Eviju, realizējot atriebības plānu, nereti sagrābj šaubas: „Uz ko viņa te bija ielaidusies? Vai tik tas ir pareizi? Vai viss šis plāns nepārsniegs viņas spēkus? Un vai Verners tiešām ir pelnījis, lai Evija izķidā viņu kā Ziemassvētku zosi?” (85.lpp).

Sevišķi aizraujošu un viegli lasāmu grāmatu padara stilīgie valodas līdzekļi – biežs angļu valodas lietojums, kas gan galvenokārt raksturo pašapzinīgās Beatričes runasveidu, trāpīgs humors, kas atspoguļojas gan kvalitatīvi konstruētos frazeoloģismos, gan jo sevišķi – spilgtos salīdzinājumos un sievišķīgos, nereti arī pašironiskos pārspīlējumos, piemēram: „Ar tādiem pretcelulīta gēlu daudzumiem, kādi atradās viņas vannas istabā, varētu nogludināt Lielo kanjonu. Bet uz viņu tie zieķi diemžēl neiedarbojās.” (10.lpp.)