Vācu zoopsiholoģe, mājas dzīvnieku asociācijas vadītāja Elizabete Krauze vācu laikrakstam „Der Tagesspiegel” skaidro, ka nav agresīvu suņu, bet ir nesaprātīgi un bezatbildīgi suņu saimnieki.

Vai agresīvi suņi tādi piedzimst?
- Dabā nepastāv agresīvas suņu sugas. Problēma sākas tāpēc, ka ir suņi, kam ir ļoti spēcīgi žokļi, ar kuriem suns tā ieķeras noskatītajā pretiniekā un nelaiž to vaļā, kamēr upuris vai nu iet bojā, vai tiek smagi sakropļots. Tāds uzvedības modelis tā saucamiem cīņas suņiem ir asinīs. Bet, ja suns ir labi audzināts un pareizi dresēts, pret cilvēku viņam nebūtu jābūt agresīvam.
Tomēr ir suņi, kuru turēšana tiek uzskatīta par tīro neprātu, piemēram, pitbulterjeri. Ir valstis, kurās aizliegts šo sugu pavairot.
- Gluži otrādi - pitbulterjeri ir lieliski ģimenei piemēroti dzīvnieki ar līdzsvarotu raksturu. Viņi gandrīz nejūt sāpes. Tieši šī īpašība viņus padara par ļoti piemērotiem ģimenēm, kurās ir bērni, kas suni var raustīt aiz ausīm, bet dzīvnieks to nejūt un nekļūst dusmīgs. Turklāt tieši šīs sugas suņi ļoti grib no sava saimnieka sajust labu attieksmi un mīlestību, tāpēc, lai izpelnītos saimnieka atzinību, vienmēr ir gatavi darīt visu apzinīgi un pareizi. Tie ļoti mīl un gaida uzslavas, ir labi kompanjoni un reti rej.
Tad kā lai izskaidro to, ka no tik jauka sunīša rodas tik agresīvi asinssuņi?
- Principā no jebkura suņa var uztaisīt cīņas suni ar agresīvu uzvedību. Ja suņa saimnieks sev uzstāda tādu mērķi un tā arī audzina, tas arī iznāk. Cīņas suņus audzina slēgtās telpās, kur tas neredz cilvēkus un citus suņus, kuru sabiedrībā suns iemācītos komunicēties un sadzīvot ar citām dzīvām būtnēm.
Kāda šajā visā procesā ir nozīme selekcijai?
- Ja krusto īpaši agresīvu kuci ar agresīvu suni un pēc tam pēc šādas pašas pazīmes no metiena atlasa kucēnus, tad var izveidot agresīvu suni. Turklāt no jebkuras suņu sugas. Piemēram, ir selekcionēti arī agresīvi vilku sugas suņi, kas pirms uzbrukšanas nerāda zobus un nenostājas uzbrucēja pozā. Šāda uzvedība der, ja sunim jāaizstāv aitu bars kaut kur kalnos no vilkiem, bet šāds dzīvnieks ir pilnīgi nepiemērots dzīvei pilsētā.
Ko zoopsihologs var ieteikt tiem, kam ir suņi?
- Zoopsihologs var paskaidrot, piemēram, cik nozīmīga loma suņa dzīvē ir hierarhijai: sunim, kas dzīvo ar cilvēku, jāsaprot, kur ir viņa vieta. Piemēram, ejot ārā pastaigāties, ir svarīgi, lai suns neizskrien no mājas, pirms iziet saimnieks. Saimniekam arī pirmajam mājā jāienāk. No suņa nav jātaisa cirka mākslinieks, kas iemācās dažādus trikus, bet nezina, ko nozīmē „vietā” vai „sēdēt”.
Bet ko var prasīt no valsts, lai tās iedzīvotāji justos droši?
-Valsts pienākums ir sekot, kāpēc dažas cilvēku grupas vēlas iegādāties suņus, no kuriem var izaudzināt agresīvus cīņas suņus. Dzīvniekiem, kas krasi atšķiras no savas sugas brāļiem uzvedības ziņā, nekādā ziņā nedrīkst ļaut vairoties. Ideāli, ja nākamie saimnieki pirms suņa iegādes izietu testus (arī psihologa), vai viņi vispār drīkst tādu suni turēt mājās, jo būtībā tas ir ierocis.
Jūsu viedoklis par īpašu apliecību suņu īpašniekiem.
- Tam gan es nepiekrītu. Labāk maksāt lielāku suņu turēšanas nodevu, ja par to vietējā pašvaldība gatava izveidot obligāto suņu dresēšanas laukumu, kas jāapmeklē visiem rajona suņiem. Dažreiz pietiek ar dažām sarunām, kurās suņu turētājiem izskaidro suņa psiholoģiju… un problēmu vairs nav.

Komentāra ievietošanas noteikumi

par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.