Kādu izglītību pērkam un pirksim turpmāk?

Ņemot vērā, ka mēs visi maksājam par izglītības sistēmu (nu, vismaz tie, kuri maksā nodokļus), ir tikai loģiski, ka mēs visi arī varam izteikt pretenzijas par to, kas par šo naudu tiek pirkts, kā arī – ka mēs atkal un atkal atgriežamies pie jautājuma – vai tiešām nopērkam kvalitatīvu produktu (un vai mēs iegūstam labāko, ko par šo naudu var nopirkt)?

Šādā kontekstā, šķiet, ir tikai loģiski, ka diskusijās par vispārējo izglītību jēdziens „izglītības kvalitāte” bieži kļūst par centrālo jautājumu un argumentu… Vispārējā izglītība veido nozīmīgu daļu no Latvijas budžeta kopējiem izdevumiem. Tas mums ne tikai dod iespēju, bet arī uzliek pienākumu diskutēt par to, kādus rezultātus no šīs investīcijas mēs gribētu gūt. Vienlaikus vispārējo izglītību patlaban raksturo visnotaļ pretrunīgi apgalvojumi.

Kā rāda „DNB Latvijas barometra” pētījuma dati – trešā daļa iedzīvotāju jau otro gadu pēc kārtas norāda, ka zemas skolotāju algas ir vissteidzamāk risināmā problēma (šī ir trešā biežāk minētā problēma). Pēdējo gadu laikā diskusijas par skolotāju algām (un piedāvājumi pārstrukturēt skolu tīklu) ir parādījušas, ka skolotāju algu apjoms drīzāk ir ar skolu menedžmentu saistīts jautājums (attiecīgi jautājums, kā iegūt lielākas skolotāju algas, būtu jāaplūko atsevišķi). Savukārt 42% „DNB Latvijas barometra” respondentu min, ka Latvijā pietrūkst labu skolotāju (šī ir otrā biežāk minētā skolās risināmā problēma). Balstoties uz kapitālisma loģiku – lielākas algas piesaistīs labākus skolotājus –, risinot trešo biežāk minēto problēmu, mēs risinātu arī otro. Un tomēr - 35% iedzīvotāju norāda, ka augstākas skolotāju algas neietekmēs izglītības kvalitāti skolās.

Lai arī kāda būtu mūsu katra nostāja, ir grūti nepiekrist, ka skolotāju algas ir jāpalielina – vienkārši tādēļ, lai tās tuvotos vidējam Latvijas atalgojumam. Šajā gadījumā nebūtu pat jāgaida, ka tas automātiski mainīs izglītības saturu (lai gan tas varētu veicināt pārmaiņas). Varam arī spekulēt, ka šādu aptauju respondenti visticamāk neko prātīgu par izglītības jomas vajadzībām nezina un kapitālisma loģika varbūt sevi attaisnos pati par sevi… vajag tikai iet uz priekšu - palielināt algas, un viss pats atrisināsies. Vienlaikus – tāda akla ticība, ka lietas pašas risinās, ir piedodama izlutinātam bērnam, nevis atbildīgam sabiedrības pārstāvim.

Te būtu nepieciešams piestāt un padomāt, ko respondentu neticība algas un pārmaiņu saiknei varētu nozīmēt. Šādās pārdomās var itin viegli nonākt pie secinājuma, ka īstā problēma ar vēlamajām pārmaiņām, ko varētu veicināt skolotāju algu palielināšana, ir tā, ka mēs īsti nezinām, ko tieši no skolotājiem sagaidām. Labus darba rezultātus? Ja tā, tad mums tik un tā ir jāatgriežas pie jautājuma par izglītības kvalitāti un jautājuma - kādus mērķus izglītībai vēlamies izvirzīt… labi rezultāti tieši izriet no mērķiem. Šo jautājumu ironiski papildina Latvijas iedzīvotāju jau trešo gadu pēc kārtas visbiežāk minētā izglītības problēma – „disciplīnas trūkums skolēnu vidū” (šo atbildi izvēlējušies 57% respondentu). Spekulatīvi no šiem datiem varētu izdarīt secinājumu, ka labam skolotājam būtu jāspēj piespiest skolēnus ievērot disciplīnu. Ja mēs tam piekrītam, tad varbūt nemaz nevajag skolas, bet gan cietumus?

Tomēr gribētos gan ticēt, ka no laba skolotāja mēs sagaidām nevis spēju apklusināt un piespiest skolēnu ievērot disciplīnu, bet drīzāk ieinteresēt, motivēt, būt par paraugu, utt. un tādējādi – veicināt pašdisciplīnu.

Tātad mēs paliekam ar uzdevumu – atbildēt, ko īsti nozīmē jēdziens „izglītības kvalitāte”? „DNB Latvijas barometra” pētījuma autori, uzdodot virkni jautājumu par izglītības saikni ar darba tirgu, netieši norāda, ka izglītības mērķis ir sagatavot jauniešus darba tirgum. Šis ir populārs skatījums, kuram būtu viegli atrast atbalstu. Vienlaikus pētījuma rezultāti rāda, ka izglītība ir tikai ceturtais biežāk minētais aspekts, kas palīdz jauniešiem atrast darbu. Visi aspekti, kurus respondenti vērtē kā nozīmīgākus, lai atrastu darbu, ir saistīti ar iepriekšējo darba pieredzi (šķiet, mēs katrs esam dzirdējuši par to, ka darba tirgus vēlas cilvēkus ar darba pieredzi). Tāpat tāda sociāla pakalpojuma kā izglītība pakārtošana darba tirgus vajadzībām liek domāt, ka Latvijā cilvēku labklājība ir pakārtota ekonomiskajām ambīcijām (apgalvojums, kuru, lai cik tas ciniski arī nebūtu, visticamāk klusībā atbalstītu daudzi Latvijas elites pārstāvji un ne tikai). Ja jau minētie apgalvojumi nesaistīt darba tirgu ar izglītību nešķiet pārliecinoši, tad var sev apjautāties, cik pārliecināti mēs esam, ka darba tirgus pārstāvji zina, kāda veida zināšanas viņiem būs nepieciešams tad, kad šī brīža pirmklasnieki beigs 12.klasi? Pakārtot patlaban sociālu sistēmu uz peļņu orientētu, šauru nozaru pārstāvošu cilvēku minējumiem par nezināmo var nebūt pats prātīgākais, ko darīt. Tas būtu līdzīgi kā jautāt pareizo ceļa virzienu cilvēkam ar aizsietām acīm uz viņam nezināmu vietu tikai tādēļ, ka viņš ir spējis atrast ceļu uz mājām. Šie izteikumi gan nenozīmē, ka nevajag mācīt arī praktiskas lietas – tas drīzāk nozīmē, ka, tās definējot, mums būtu vispusīgi jālūkojas nākotnē.

Mūsu izpratne par to, kas ir kvalitāte, atšķiras atkarībā no lietas, par kuru domājam. Vairumam priekšmetu to vērtību var izteikt naudā, bet to kvalitāti – pielietojuma ērtumā un produkta iekšējā struktūrā (par kuru mēs savstarpēji spējam vienoties visai viegli). Diemžēl šāda vienkārša pieeja nestrādās, ja mēs to attiecinām uz sociālu pakalpojumu. Galvenais iemesls, kādēļ mums ir grūti precīzi definēt, kas īsti ir „izglītības kvalitāte”, ir dažādās atbildes, kuras mēs saskatām kā nozīmīgas pakalpojuma funkcionēšanā: dažiem tā ir potenciālā nākotnes spēja iekļauties darba tirgū (vai nodrošināt darba tirgus vajadzības), citiem – veidot kritiski domājošus cilvēkus, veicināt cilvēku spēju sadzīvot un respektēt vienam otru, nodrošināt cilvēku ar tām zināšanām, bez kurām viņš nespēs funkcionēt sabiedrībā, bet kādam citam - nacionālāk noskaņotam - „izglītības kvalitāte” varētu nozīmēt „latviskās dzīvesziņas” mācību, u.tml. Nevienu no šiem viedokļiem mums nav iemeslu uzskatīt par nepareizu. Bez šiem apgalvojumiem jēdziens „kvalitatīva izglītība” ietver arī pašu izglītības procesu: nodrošināt visiem vienlīdzīgu izglītību, veicināt savstarpēji cienošas attiecības starp skolēniem un skolotājiem, veicināt, ka visiem ir pieejami mācību materiāli utt. Citiem vārdiem – sociāli jautājumi vienmēr ir kompleksi, un to daudzšķautņainība, sabiedrībai nonākot arvien fragmentētākā cilvēces attīstības periodā, tikai palielinās. Visticamāk, ka vairums no mums zina (vai ir dzirdējuši) visas minētās izglītības kvalitātes nozīmes, bet diemžēl, par kvalitāti diskutējot, priekšplānā nonāk tikai atsevišķu grupu skatījums, kuras apzināti vai neapzināti kvalitātes jēdzienu sašaurina līdz vienkāršiem un vienpusējiem vai sev izdevīgiem skaidrojumiem.

Tomēr, lai mēs varētu runāt par izglītības kvalitāti, sākotnēji vajadzētu pieņemt, ka šis jēdziens ir daudzpusējs un, tikai saprotot attiecības starp tā dažādajām dimensijām, mēs varam spriest par tiešām kvalitatīvu izglītību un varbūt vēlāk – arī pateikt skolotājiem, ko tad tieši mēs no viņiem sagaidām.

Kādu izglītību pērkam un pirksim turpmāk? (3)