„Rainītis”: Mazs bērns lielā, skumjā pasaulē

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC» portāls Jelgavniekiem.lv turpmāk savus lasītājus iepazīstinās ar jaunākajām grāmatām, kas atrodas grāmatnīcu plauktos. Jauno rubriku sāksim ar latviešu rakstnieces Lindas Šmites dvēselisko darbu «Rainītis», kurā skartas aktuālas mūsdienu problēmas.

Skolotāja un rakstniece Linda Šmite šogad klajā laidusi jau savu devīto grāmatu – „Rainītis”. Rakstījusi gan pieaugušajiem, gan bērniem, lielu atzinību guvusi ar „Lata romāna” sērijā izdotajiem daiļdarbiem. Pati rakstniece uzskata, ka galvenais viņas grāmatās ir skaistuma un dvēseliskuma atklāšana un tas viņai patiesi izdodas, jo «Rainīša» stāsts aizkustina lasītāju jau pirmajās lappusēs.

Daudziem grāmatas nosaukums var šķist nedaudz divdomīgs, taču pozitīvā nozīmē – grāmatnīcā roka tā vien sniedzas atšķirt vaļā glīti noformēto romānu, jo vai tiešām Linda Šmite ir uzrakstījusi daiļdarbu par lielo dzejnieku Raini? Viņa dzejas cienītājus būs gan jāsarūgtina, taču vienlaikus jāaicina nenolikt grāmatu malā, jo galvenais varonis, lai arī mazs, tikai astoņus gadus vecs zēns, it mierīgi varētu mēroties savas sirds lielumā ar dzejnieku Raini. Vienojošo saikni starp abiem – Raini un Rainīti – var rast, arī uzzinot par zēna ciešanu un bēdu pilno dzīvi, bet kas zīmīgāk – viņus tuvina arī spēja radīt mākslu. Autore mazajam Rainītim devusi talantu – pārradīt savas skumjas akmenī.

Anotācija uz grāmatas vāka lasītāju var nedaudz samulsināt, jo tā arī netiek pateikts, kas īsti Rainītis ir – vai mazs zēns? Vai dzejnieks? Varbūt suns, ja grāmatas ievadvārdos runā par košanu? Taču drīz vien lasītājs iepazīst puiku, kuram dzīvē nebūt neklājas viegli. Viņš piesardzīgi dzīvo šai pasaulē, ik uz soļa iepazīdams tās skaudrumu – dusmu čūskiņas vecmāmiņas sejā, mātesbrāļa pēc alkohola dvakojošo elpu, skolas gaitas, kas matemātikas un lasīšanas dēļ sagādā papildus bēdas un vientulību, ko rada teju bezgalīgā mātes, jeb kā pats Rainītis ieradis viņu saukt – Zanes, prombūtne. Vienīgais patvērums zēnam ir Piecu Priežu kalniņš netālu no mājām, kur viņš dodas pabūt viens brīžos, kad no bēdām kļūst grūti elpot. Tur viņš ir kopā ar meža iemītniekiem – Vāvernieku un Dzen-Dzeni, kā arī savu bēdu banku – akmeni, zem kura tās noliek. Sižeta gaitā, līdztekus ikdienas nebūšanām mājās un skolā, Rainītim jāpaveic arī dažādi citi svarīgi uzdevumi – jācīnās par Piecu Priežu kalniņa pastāvēšanu, jāglābj vietējā tēlnieka izveidotā akmens sieviņa „Kukažiņa” un kaut kā nebūt jāataicina mājās mamma. Jau agri aptverot, ko nozīmē sāpes un smagums sirdī, Rainītis savā dzīvē iepazīst gan labus un sirsnīgus ļaudis – skolotāju Maricu, savus draugus Ritiņu un Valteriņu, kaimiņieni Zilgastanti, gan arī tos, kuri nes odzi pakrūtē – Vācieti, Urgu kaimiņieti, Uģi un vecmāmiņu Mimi.

L.Šmite grāmatā ataino realitāti, kādu to diemžēl šobrīd pazīstam – ārzemēs strādājošus vecākus, kuriem, iejūgtiem darba sakās, nav laika aizbraukt ciemos pie savām atvasēm, vecvecākus, kuriem mazbērni atstāti „uz kakla” un pašus bērnus – šinī gadījumā pasaules sāpju pāragri plosīto Rainīti. Spilgti un līdzjūtīgi tiek attēlota mazā zēna iekšējā pasaule, kas iepazīto dzīves ēnas pušu dēļ ir dziļa un patiesa: „Ja drīkstētu, Rainītis nekad neietu prom no Piecu Priežu kalniņa. Viņš labprāt paliktu par akmeni zem vecās priedes. Akmenim pie vecās priedes siltā stumbra ir labi. Akmenim ir daudz, daudz labāk par Rainīti. Tam te nesalst un nesāp. Akmenim vispār ne no kā nav jābaidās. Nav jāskumst. Akmenim ir labi. Viņam nav jādomā par Zani. Akmenim nav jābēg no dusmu čūskiņām. Akmenim nav jāiet uz skolu un jāskatās, ko Valteriņam atvedusi mamma.”

Autorei veiksmīgi izdevies attēlot zēna neviennozīmīgo, reljefo domu plūdumu. Rainīša iekšējo sašķeltību rada arī fakts, ka materiāli viņš ir nodrošināts, bet iekšēji jūtas nelaimīgs, nevajadzīgs, skumjš, dažbrīd pat atstumts.

Mūsdienu latviešu literatūrai šobrīd neraksturīga, bet ļoti vērtīga ir maza bērna un dabas sasaiste, kas romānā „Rainītis” atklājas jo spilgti – tā vietā, lai sēdētu mājās pie datora vai ilgas stundas ķerstītu pokemonus „aifounā”, Rainītis savu ikdienu pavada dabā, esot kopā ar dzīvniekiem un akmeņiem. Ar valodas līdzekļiem autore rāda, kā mainās viņa emociju dažādās gradācijas, atklāj un atraisa viņa plašo fantāziju, sapņus, liekot viņam pacelties pāri izjustajām bēdām un izjust pasaulē notiekošo daudz dziļāk, nekā to spēj viņa draugi un klasesbiedri: „Bērnam pienākas bērnība, nevis griešanās domu, skumju, baiļu un izmisuma pasaulē.”