No kosmētiķes par sanitāri Jelgavas slimnīcā

Ingai ir pašai savs kosmētikas salons, gadu gaitā izveidojusies sava klientūra, bet tagad līdz ar ierobežojumiem jau dažus mēnešus telpas ir slēgtas. “Man patīk kosmētiķes darbs, un varu teikt, ka tas ir mans hobijs,” saka Inga, kura piedāvājusi sejas kopšanas procedūras gan dāmām, gan kungiem.

Nolēma negausties
Diemžēl šobrīd situācija ir smaga gan pasaulē, gan Latvijā. Inga izlēmusi negausties, turklāt bija uzsaukums nākt mediķiem palīgā, un vietējā slimnīcā tieši trūka sanitāru.

“Ja mēs visi būtu apzinīgāki, es domāju, ka varētu arī tagad turpināt darbu skaistumkopšanā. Tas ir traki, ka šie speciālisti tagad ir bez darba, un nevar saprast, ko visā tajā vainot. Nepārprotami, kovidu. Valdība jau arī īsti nezina, kā rīkoties, un mēs to vienmēr varam pakritizēt. Ir tāds vecs teiciens – pēc kara visi gudri,” pasmaida tagadējā sanitāre.

Slimnīcā Inga strādā tranzīta nodaļās, kur vēl īsti nezina, vai pacients saslimis ar koronavīrusu, jo vēl gaida atbildes, bijušas arī darba maiņas Covid-19 nodaļā. Kosmetoloģes darbā nebija naktīs jāstrādā, tagad ir arī nakts dežūras, un nākamajā dienā pēc tam gribas tikai atpūsties. Darba slodze ir gana liela, slimnieki nereti ar sanitāri grib arī parunāties, bet Inga atzīst, ka tam neatliekot laika.

“Mans pienākums ir slimnieku kopšana. Katram darbam ir sava garoziņa, vieglums un smagums. Protams, ka ir grūti, fiziski un emocionāli. Man medicīna gan nav sveša, bet sen tajā neesmu strādājusi. Kovids veic savas korekcijas, un ar to mums vienkārši ir jārēķinās. Man patīk mediķa darbs, jo tas ir ar cilvēkiem,” stāsta Inga.

Atgriežas mediķu pulkā
“Man ir medicīniskā domāšana,” viņa palepojas, protams, apzinoties, ka zināšanas jāatsvaidzina un jāpilnveido. Pirmos gadus pēc medicīnas skolas beigšanas Inga jau ir strādājusi par feldšeri, pat vadīja feldšeru punktu, bet 90. gados daudz kas mainījās, un vēl pagājušā gadsimta beigās uzņēmīgā sieviete pievērsās savam sirds aicinājumam – kosmetoloģijai.

Šobrīd Inga izšķīrusies par jaunu izaicinājumu – Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā apguvusi nepieciešamo kursu, lai atjaunotos feldšeru vai, pareizāk sakot, ārstu palīgu reģistrā. Tas ir vidējais medicīnas personāls, kas arī pats pieņem lēmumus.

Nav jābaidās, bet ir jāsargājas
“Nevajag baidīties no kovida, bet vajag piesargāties. Ja es sēdētu mājās un neko nedarītu, būtu drošāka. Nodaļā man ir jāuzmanās, jādomā arī par pacientiem, lai slimību nepārnestu no viena uz citu. Vienmēr bijuši vieglāk un smagāk slimi slimnieki, bet kovids ir īpašs ar lipīgumu. Mums, mediķiem, ir speciāli tērpi, izstrādātas rekomendācijas, kā rīkoties,” pārliecināti saka Inga un atceras ārsta Pētera Kļavas kādreiz teikto – kad jums ir grūti, varbūt aizejiet palīdzēt kādam, kuram ir vēl grūtāk.

Pēc Ingas domām, slimnieku kopšana vienmēr ir paskatīšanās uz savu ego. Tas liek saprast, kā ir cilvēkiem, kuriem šobrīd tiešām ir grūti. “Ja šīs slimības nebūtu, es nestrādātu slimnīcā un nedomātu, ka jāatjaunojas savā pamatprofesijā. Es to daru tāpēc, ka varu izdarīt, esmu vajadzīga šajā brīdī. Tas nenozīmē, ka skaistumkopšanu pametīšu, bet es piemērojos situācijai. Dižais dzejnieks Rainis arī teicis – pastāvēs, kas pārvērtīsies!” atgādina jelgavniece.

Viņa aicina nebūt egoistiskiem un saudzēt citus: “Tā ir empātija, kad mums jāpadomā par citiem cilvēkiem. Tā pati aizsargmasku lietošana un nepulcēšanās pūļos – tas nav tik daudz domāts par mums katru pašu, bet vairāk par to, ka nezinām, kas mums stāv blakus. Ja cilvēkam ir kāda hroniska slimība, ja pievienojas jebkurš vīruss, viņam slimības gaita būs smagāka. Tā ir cieņa pret cilvēkiem.”

Noteikti jāsaudzē seniori, bet arī jauniem cilvēkiem mēdz būt hroniskas slimības, pat paši par sevi varam nezināt, ka vīruss var pastiprināt kādu snaudošu kaiti.

Pieņemt lietas, kādas tās ir
Ingu vienmēr interesējis veselīgs dzīvesveids – nepieciešamas kustības, būtiski izvērtēt, ko lieto uzturā. “Taču man patīk arī baudīt ēdienu, dzīvi – tas ir zelta vidusceļš. Šobrīd man patīk slēpošana, arī mājās varu internetā ar savu treneri vingrot, viņa man sūta programmas.”

Viņa novēl visiem būt apzinīgiem, rūpēties par savu veselību – garīgo un fizisko. Un pieņemt lietas, kādas tās ir. “Ja, piemēram, tagad nav darba, pieņem to, kas konkrētajā brīdī dabūjams. Ja negribas sēdēt mājās, var arī šajos laikos atrast nodarbošanos. Es gan nesaku, ka visiem jāiet strādāt par sanitāriem, tā ir mana izvēle. Sen jau biju domājusi, ka ar vienu kāju gribu atgriezties medicīnā,” Inga Vildžūna šajā situācijā saskata labo.