Praktiķe ar emociju stīgu
INTERVIJA

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Pozitīva un starojoša- šie īpašības vārdi nāk man prātā, satiekot dzejnieci un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes lektori Rasmu Urtāni. Ar Rasmu tiekamies Ekonomikas fakultātē, un viņas kabineta galdu rotā dzejnieces grāmatu vāki, kas fotokameras zibšņu apgaismojumā ļauj sajust to izveidē ieguldītās rūpes un mīlestību. Dzejniece, piecu bērnu māte, dziesmu vārdu autore, lietvedības lektore ar iemaņām lauksaimniecībā – sievietes daudzpusība ir apbrīnojama, un saruna ātri vien pārvēršas sirsnīgā dialogā.

- Cik ilgi jau rakstāt dzeju?

- Savu pirmo dzejoli uzrakstīju piektajā klasē, rakstīju arī nedaudz vidusskolā. Bet tad es to uz kādu laiku pārtraucu, atsākot dzejot trīsdesmit piecu, trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

- Kas Jūs mudina dzejot?

- Jāsaka, ka mīlestība. Tad, kad es atsāku rakstīt, biju iemīlējusies, gribēju parādīties savādāka nekā visi citi, gribēju tikt ieraudzīta. Tas bija tas motīvs. Kad bija uzrakstīta viena dzejas grāmata, nevarēju to visu atmest. Sāku rakstīt kopā ar Rēzeknes Almanaha dalībniekiem, izdevām ikgadējus dzejas izdevumus. Tad pārvācos dzīvot uz Jelgavu. Pilsētā bija dzejnieki, bet nepastāvēja kopkrājumu, tāpēc izveidojām „Zemgales vācelīti”. Šogad tai izdots astotais krājums.

- Zināms, ka Jūsu dzeja kļuvusi par dziesmu sastāvdaļu. Kas ir dziesmu autori?

Pirmā, kas rakstīja melodijas maniem dzejoļiem, biju es pati. Piemēram, dziesmu par Rēzekni. Dziesmas ar maniem vārdiem raksta Rasma Kulanova, ansamblis „Muiža” no Cēsīm un Gundars Riekstiņš no Jelgavas.

- Vai viegli apvienot dzejas būtību ar ekonomiku? Kas jūsos guvis pārsvaru - praktiķis ekonomists vai mākslinieks - dzejnieks?

- Jāsaka, ka ekonomikai ar dzeju nekas nav saistāms. Bet vienmēr saku, ka esmu aktrise (smejas). Neesmu mācījusies pa aktrisi, bet savu artistiskumu izmantoju lekcijās un dažreiz arī kādās dzīves situācijās. Man pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Radošums man palīdzējis daudzos pasākumus, piemēram, grāmatas atvēršanas svētkos, jubilejās, Dzejas dienās. Pēdējā laikā rakstu miniatūras. Tās lasāmas grāmatā „Taurupes skolas valsis.” Neesmu ekonomists praktiķis, jo pēc izglītības esmu ķīmiķe. Daudz gadu esmu strādājusi uzņēmumā „Latvijas keramika” un Farmācijas inspekcijā. Kongresos lasot dzeju, mani ieraudzīja profesors Voldemārs Strīķis un uzaicināja strādāt Latvijas Lauksaimniecības universitātē - tas notika pirms desmit gadiem. Jāatzīst, ka esmu diezgan liels praktiķis kā lauksaimnieks, pat esmu nodibinājusi savu saimniecību. Dzeja man ir kā piedeva, nevis dzīves mērķis.

- Kāda sajūta bija tikt izvirzītai par Eiropas gada sievieti? Kā tas īsti notika?

- Biju ļoti pārsteigta, kad man par to paziņoja. Bieži vien piedalījos Invalīdu biedrības un Integrācijas centra pasākumos. Nekad neesmu atteikusi, pat ja man ir bijis saspringts dienas grafiks. Esmu lasījusi savu dzeju arī cittautiešiem, rakstu arī krievu valodā. Lai gan no sākuma biju pārsteigta par manis pieteikšanu Eiropas sievietes titulam, nedaudz padomāju - kāpēc gan nē? Saku paldies tai Jelgavas daļai, kas izvēlējusies mani par šo kandidāti un atbalstījusi. Patīkami, jāsaka patiesi patīkami.

- Nesen jūsu dēls tika apbalvots par drosmi Zolitūdes traģēdijas seku likvidēšanā. Vēlētos uzzināt, kādus pārdzīvojumus šajā laika posmā izjutāt kā glābēja māte?

- Tas notika tā - atnāku mājās, pussešos vakarā ieslēdzu televizoru, kur paziņo par to, ka Zolitūdē iebrucis jumts. Iesākumā nesapratu manu ģimenes locekļu saistību ar to.  Pēc kādas pusstundas saņēmu zvanu no māsas, kas sacīja:  „Rasma, kur tavs Elvijs?” Es atbildēju: „Kā kur? Rīgā, darbā droši vien.” Māsa man atgādināja par Zolitūdes traģēdiju, jautājot, vai mans dēls tur neesot glābējs. Un tad es visu sapratu. Pēc tam uzmanīgi sekoju līdzi televīzijas pārraidēm un traģēdijas vietā notiekošajam. Mans dēls patiesi bija notikuma vietā, glābšanas komandā. Pārdzīvojumi bija briesmīgi, nakts negulēta, murgi. Modos visa slapja, drebuļos. Tikai deviņos no rīta, man piezvanīja tobrīd vēl topošā vedekla, sakot, ka dēls sveiks un vesels atgriezies mājās.

- Kas, jūsuprāt, ir būt par dzejnieku? Precizējot - tā ir profesija, dvēseles stāvoklis vai vienkārši hobijs?

- Tas pavisam noteikti nav darbs. Tas ir hobijs, reizē arī dvēseles stāvoklis. Jo jābūt tādā dvēseles stāvoklī, lai varētu rakstīt, un hobijs tas ir tāpēc, ka par to absolūti nemaksā. Kad raksti dzeju, jābūt brīvam no visa. Piemēram, kad rakstu grāmatu, augustā ņemu atvaļinājumu, un brīvo laiku veltu rakstīšanai. Šo posmu dēvēju par „manu Jelgavas Augustu”. Iedvesmai palasu citu dzejnieku daiļradi no „Zemgales vācelītes”, tādējādi iegūstot vajadzīgo dvēseles stāvokli.

- Zinu, ka „Zemgales vācelītē” publicēti arī skolēnu daiļdarbi. Kāds ir Jūsu viedoklis par jauniešu dzejas stilu?

- Daudz jauniešu raksta klasiskajā stilā. Ir arī jaunieši, kas raksta pantmēros, daudzi grib rakstīt verlibrā. Bet nedrīkst aizmirst, ka arī verlibrā jābūt savam ritmam. Lasu daudz citu dzejnieku darbus, piemēram, tikko izlasīju Vizmu Belševicu, pagājušā gadā - Imanta Ziedoņa darbus. Lai arī Ziedonis ir augstu novērtēts rakstnieks, ar savu stilu un jaunvārdiem, uzskatu, ka skolā viņa dzeju lasīt ir pāragri. Viņam ir daudz ļoti labu darbu, bet ir arī tādi, ko nevar saprast pat tagad, jo tie nepiesaista sirdi.