Reskājs:veselības sistēma dažu gadu laikā sabruks

- Pirms kāda laika izstrādājāt likumprojektu, kurš liegtu iespēju nepilngadīgajiem pārdod enerģētiskos dzērienus. Kādā stadijā tas pašlaik atrodas?

- Šobrīd likumprojekts komisijā ir apstiprināts otrajā lasījumā, bet, tā kā tas notika Saeimas sesijas pēdējā sēdē, nebija tehniski iespējams to iekļaut Saeimas dienas kārtībā, tādēļ tas iekļauts dienas kārtībā nākamajā Saeimas sesijā – augusta beigās vai septembra sākumā. Likumprojektu noteikti varēja virzīt uz kādu no parlamenta ārkārtas sēdēm, taču tas netika darīts.

- Kādēļ?

- Lobijs enerģētisku dzērienu ražošanas un tirdzniecības nozarei ir pietiekami spēcīgs. Viņu pārstāvji tiekas ar deputātiem, lai pierunātu nebalsot par likumprojektu vai vispār to noraidītu, tādēļ arī virzība ir ļoti lēni. Sākotnēji likumprojekts virzījās ļoti lēni, jo bija nepieciešama aizlieguma saskaņošana ar Eiropas Savienību, lai novērstu iespējamo regulas pārkāpšanu. Ja virzītos uz priekšu bez saskaņojuma, varētu nonākt situācijā, kad Latvijas būtu jāmaksā soda nauda par regulas pārkāpšanu. Iesākumā atzinums no Eiropas Savienības bija negatīvs, taču, nosūtot viņiem argumentētu atbildi, šā gada maijā saņēmām apstiprinājumu, ka likumprojekts ir saskaņots.

- Vai varētu būt vēl kādi traucēkļi likumprojekta virzībai?

- Esmu saņēmis signālus, ka varu cerēt uz tā izskatīšanu Saeimā otrajā lasījumā, bet līdz trešajam lasījumam tas var arī nenonākt. Objektīvu šķēršļu aizlieguma pieņemšanai nav, viss pārējais ir atkarīgs no deputātu vēlmes strādāt tautas interesēs.

- Viena lieta – enerģētiskie dzērieni. Ir arī «legālās narkotikas». Vai, jūsuprāt, šis regulējums ir pietiekams?

- Tā kā bija sacelts liels troksnis, «legālās narkotikas» padarīja par nelegālām, taču – vai tas atrisināja problēmu? No vienas puses, šobrīd pircējam jāpieliek pūles, lai iegūtu lietu, kas pasludināta ārpus likuma – tas var radīt bailes tapt pieķertam un sodītam. No otras puses, aizliegums problēmu neatrisina. Tas ir tāpat, kā ar jebkurām narkotikām – ir pieprasījums, ir piedāvājums.

- Būtisku iespaidu uz jauniešiem atstāj arī neveselīga pārtika. Polijā, piemēram, ieviesta paaugstināta PVN likme saldinātiem dzērieniem un tamlīdzīgiem produktiem. Vai Latvijai nebūtu jāseko šim paraugam?

- Skolās Latvijā jau darbojas aizliegums par neveselīgas pārtikas lietošanu. Ja mēs runājam par palielinātu PVN likmi, nedomāju, ka tas samazinātu patēriņu. Ne jau desmit eirocentu dēļ kāds atteiksies no saldināta dzēriena. Cita lieta – papildus ieņēmumus no paaugstinātās PVN likmes mēs varētu novirzīt mērķiem, kuri saistīti ar veselīgu dzīvesveidu, tādā veidā to veicinot.

- Varbūt jāpieiet PVN likmei kompleksi, samazinot PVN likmi veselīgai pārtikai?

- No vienas puses, tas būtu loģiski. Tajā pašā laikā, nav garantijas, ka ražotāji un pārdevēji samazināto PVN likmi neizmantos, lai papildus nopelnītu, paaugstinot pamatcenu. Ieviešot diferencēto likmi, var mēģināt no valsts puses sekot tās ievērošanai, līdzīgi, kā tas bija ar eiro ieviešanu, taču tieši eiro piemērs pierādīja, ka tam rezultāta praktiski nav. Savā ikdienā redzu, ka, piemēram, ķīmiskā tīrīšana, frizieru pakalpojumi un ēdināšana šīs cenas tik un tā noapaļoja, un dzīve palika dārgāka. Tas pats var būt ar samazināto PVN. Var kratīt ar pirkstu, bet reāli kaut kā ierobežot iespējamo tirgotāju vai ražotāju peļņas procenta palielinājumu nav iespējams. Tiesa, Polija, kur ir trīs dažādas PVN likmes, šo jautājumu ir spējusi sakārtot. Samazinot PVN likmi vietējai pārtikai, mēs nepanāksim, ka tā kļūs krietni lētāka, bet konkurētspējīgāka gan. Tas ļautu viņiem attīstīties, veidot jaunas darba vietas, tādējādi attīstot valsts ekonomiku un palielināt ieņēmumus valsts budžetā.

- Viena lieta – kaut ko aizliegts, bet tajā pašā laikā jauniešiem jāpiedāvā pretī kaut kas tāds, ar ko aizpildīt brīvo laiku...

- Vienkārša risinājuma nav. Vairākās pašvaldībās, tostarp Jelgavā, ir labi piemēri, piedāvājot jauniešiem nodarboties ar ekstrēmiem sporta veidiem, būvējot skeitparkus un tamlīdzīgus objektus. Jauniešus tas aizrauj. Tajā pašā laikā praktiski nav iespējams regulēt audzināšanu ģimenē. Protams, var popularizēt veselīgu dzīvesveidu, tādā veidā ietekmējot arī vecākus, taču, ja viņi to nepieņems, tad uzlabojumu nebūs. Var atbalstīt dažādas biedrības, kas organizē pasākumus, piemēram, «Ghetto games», bet vienmēr būs jaunieši, kuri savā dzīvē izies periodu, kad neveselīgais šķiet ļoti «kruts» un to vajag pamēģināt. Lielu pienesumu veselīga dzīvesveida popularizēšanās varētu piedod viņu elki – mūziķi, aktieri utt. Tādos jaunieši ieklausīsies. Diemžēl pēc pasaules pieredzes redzam, ka viņi mēdz rādīt tieši neveselīgu piemēru, teiksim, slavenais futbolists Lionels Mesi reklamē saldināto dzērienu «Pepsi». Valsts līmenī būtu nepieciešams virzīt bezmaksas interešu izglītību bērniem un jauniešiem, taču Izglītības un zinātnes ministrijai, līdzīgi kā citu nozaru pārvaldītājiem ir viens aizbildinājums – nav naudas. Tādēļ primāri būtu jādomā, kur šo naudu ņemt. Diemžēl ir politiķi, kas domā – nauda aug kokos vai tiek ražota bankomātos, bet reālas iespējas, kā valstij pelnīt, nesaskata.

- Sāpīga joma – veselības aprūpe. Lai gan mums ir līdzmaksājumu sistēma, bieži tā nedarbojas, cilvēkiem jāgaida mēnešiem rindā pie speciālista vai uz operāciju, turklāt ne vienmēr pakalpojums ir pieejams. Ko būtu nepieciešams mainīt veselības sistēmā?

- Veselības aprūpes sistēma Latvijā ir liela bedre. Šobrīd teorētiski viss ir bez maksas ar nelielu līdzmaksājumu, bet tajā pašā laikā, ja vēlies tikt pie pakalpojuma, mēnešiem jāgaida rindā, bet samaksājot pilnu cenu vari tikt gandrīz uzreiz. Kā šādā situācijā var runāt par garantētu veselības aprūpi! Mana ģimene arī ar to ir saskārusies – vecamtēvam bija veselības problēmas, un, ja nebūtu bērnu, kuri varēja palīdzēt, diez vai viņš būtu starp dzīvajiem. Kurš pensionārs var samaksāt par slimnīcu? Ilgāku laiku kopā ar ārstiem diskutētajam par to, ko vajadzētu mainīt, lai sistēma darbotos. Manuprāt, labākais būtu – izvēlēties Nīderlandes piemēru, kurš tiek uzskatīts par pasaulē labāko veselības aprūpes jomā. Šīs sistēmas pamats ir obligāta veselības apdrošināšana. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem būs kaut kādi papildus izdevumi, kā parasti tas notiek. Obligāto veselības apdrošināšanu Nīderlandē īsteno valsts. Ir izveidoti divi pakalpojumu grozi – pamata un paplašinātais. Valsts no savas puses ikvienam iedzīvotājam apmaksā pamata pakalpojumu grozu, kurā iekļauts būtiskākais veselības aprūpes un profilakses jomā, savukārt, ja iedzīvotājs vēlas kaut ko vairāk, viņš var piemaksāt un saņemt paplašināto pakalpojumu grozu. Esmu pārliecināts, ka, ieviešot šādu sistēmu Latvijām, medicīnas pakalpojumi kļūtu krietni pieejamāki, turklāt nebūtu nepieciešams grūst miljonus eiro bedrē, ko Latvijā sauc par veselības aprūpes sistēmu. Manuprāt, iedzīvotājus vēl varētu sadalīt sīkāk grupās, piemēram, pensionāriem standartpaketē iekļaujot medikamentus, jo nav noslēpums, ka šobrīd šie cilvēki lielāko daļu no savas pensijas tērē tieši tiem. Nīderlandes piemērs rāda, ka visu nosaka tirgus – līgums paredz, cik ilgā laikā jātiek pie konkrētā pakalpojuma. Ja viena medicīnas iestāde to nevar nodrošināt, to izdarīs cita, savukārt līguma nosacījumu neizpilde parādīs, kuras iestādes var un māk strādāt, bet kuras – nē. Tādā veidā tiek regulēts, ka pakalpojums tiek saņemts laikā un kvalitatīvi, pretējā gadījumā to neviens neizmantos un iestāde bankrotēs. Lai sīkāk izrunātu šāda modeļa nianses, ir iecerēts tikties ar Nīderlandes veselības ministru, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka Latvijas ārsti šādu modeli atbalstītu. Ja šo ceļu neiesim, tad Latvijā veselības aprūpes sistēma sabruks piecu sešu gadu laikā.

- Ieviešot šādu modeli, būtiska loma būs medicīnas iestāžu pārklājumam Latvijā. Diemžēl ir vietas, kur līdz tuvākajai slimnīcai ir teju simts kilometri...

- Valstij jānosaka, cik ātri klientam ir jātiek pie pakalpojumu, un tad jau apdrošinātājs skatīsies, kā to panākt, piemēram, nodrošinot cilvēku ar transportu vai tamlīdzīgi. Tai nav jābūt pacienta, bet gan apdrošinātāja problēmai.

- Un ko darīt ar mediķu trūkumu?

- Nīderlandes sistēma nodrošina, ka mediķi būs labāk atalgoti, tādējādi būs motivēti strādāt. Mediķi Latvijā ir, galvenais panākt, lai viņi nebrauktu projām. Šobrīd daudzi no viņiem strādā vairākās darba vietās, lai varētu normāli nopelnīt. Manis minētā sistēma izslēdz neefektīvu un nekvalitatīvu darbu, jo par tādu neviens nemaksās. Man vienā no Latvijas slimnīcās stāstīja, cik neefektīvi šobrīd tiek tērēti resursi. Tajā nogādā cilvēku ar lūzumu, cietušajai ķermeņa daļai veic rentgena uzņēmumu, bet, tā kā konkrētā slimnīca nevar nodrošināt operatīvo iejaukšanos, pacientu sūtu uz reģionālo slimnīcu. Tur atkal taisa rentgenu, lai gan pirms dažām stundām tas jau ir veikts. Visbeidzot noskaidrojas, ka cietušajam palīdzēt var tikai Traumotoloģijas institūtā, kurp viņš tiek aizvest, bet tur atkal taisa rentgenu. Sanāk – valsts trīs reizes maksā par vienu un to pašu izmeklējumu, un tad brīnamies, ka nepietiek līdzekļu. Diemžēl dažādu absurdu ir daudz. Kuldīgas slimnīcā man stāstīja, ka garās rindas noved pie tā, ka cilvēki paliek invalīdi, proti, nepieciešama salīdzinoši vienkārša mugurkaula operācija, bet, lai viss būtu kārtībā, tā jāveic dažu dienu laikā. Diemžēl pacientam tiek piedāvāts to veikt tikai pēc vairākiem mēnešiem, kas pavisam droši nozīmē – pacients tiks paralizēts un operāciju viņu neglābs.

- Problēmas veselības aprūpes sistēmā ir jau ilgus gadus, bet kādēļ nekas netika darīts agrāk?

- Viens no iemesliem, manuprāt, ir tas, ka veselības ministri parasti nāk no nozares. Jebkuras pārmaiņas ir saistības ar neērtībām, pret kurām nozare var iebilst. Ja ministrs pats ir no nozares, viņa kolēģi var vērsties pie viņa ar pārmetumiem, atgādinot, ka glābuši viņam tuvus cilvēkus, un, protams, tādā situācijā izvēle nebūt nav vienkārša, jo pēc politiskās karjeras var nākties atkal meklēt darbu nozarē, kur atgriezties pēc nepopulāriem lēmumiem būs praktiski neiespējami. Tādēļ ministra amatā nepieciešams meklēt principiālu un traku, labā nozīmē, cilvēku, kurš spētu veikt nepieciešamās reorganizācijas.

- Vai nav tā, ka Latvija palaiž garām dažādas iespējas? Piemēram, Briselē nācās dzirdēt jautājumu, kādēļ mūsu valsts neizmanto sociālo fondu līdzekļus, ar kuriem varētu apmaksāt zobārstniecības pakalpojumus mazturīgajiem pensionāriem...

- Diemžēl tā tas ir daudzās jomās, un pie tā vainojama mūsu pašu neizdarība. Mēs spējam paši pirmie ieviest regulu, pēc kuras nav nekādas nepieciešamības, tajā pašā laikā garām palaižam jautājumus, kurus būtu nepieciešams risināt steidzamā kārtā.

- Vai tas ir politiskās atbildības trūkums?

- Es drīzāk teiktu, ka mūsu ierēdniecība strādā pēc principa – labāk neko nedarīt, jo darot var arī kļūdīties un tevi sodīs. No tā, vai esi kaut ko izdarījis vai nē, nemainās arī atalgojums, tādējādi ierēdņi nav motivēti darboties. Jā, ir daži procenti ierēdņu, kas strādā, cerot tādā veidā virzīties pa karjera kāpnēm, taču tādu ir ļoti maz.

- Vai tādā gadījumā neprasās visa valsts pārvaldes reorganizācija?

- Piekrītu. Jebkuras institūcijas vai iestādes vadītājam jābūt noteiktiem konkrētiem mērķiem, un no tā, vai tie ir sasniegti, veidotos atalgojumu sistēma. Tad cilvēkiem būtu motivācija strādāt, nevis atsēdēt darba laiku, imitējot strādāšanu. Tas nozīmē, ka darbs jāpārorientē no procesa uz rezultātu. To nav grūti realizēt – nav nepieciešamas pat izmaiņas likumos. Jāmaina domāšana.

- Parasti, kad nepieciešams kaut kas jauns, skan frāze – tam nav naudas. Kā panākt, lai Latvija pelna, spējot nodrošināt visu vajadzību apmierināšanu?

- Kas valstī ģenerē naudu? Uzņēmēji. Viņi dod divas trešdaļas no iekšzemes kopprodukta. Vairāku valstu piemēri skaidri demonstrē – tikai tad, kad tiek izveidota uzņēmējdarbībai labvēlīga vide, iekļaujot tajā arī nodokļu sistēmu, ekonomika sāk attīstīties. Arī šajā jomā no valsts pārvaldes puses jāmaina attieksme, jo šobrīd uz uzņēmējiem, īpašu Finanšu ministrijā, skatās kā uz potenciālajiem krāpniekiem, nevis uz pelnītājiem un darba vietu nodrošinātājiem. Skaidrs, ka jāmazina arī administratīvais slogs. Vienkāršs piemērs no Igaunijas attiecībā uz ēdināšanas jomu. Ja tur uzņēmējs vēlas atvērt kafejnīcu vai restorānu, viņam tas tiek atļauts, pusgadu ļaujot netraucēti strādāt. Ja pēc pusgada nav saņemta sūdzības par konkrēto uzņēmumu, tiek izsniegta atļauja un vari turpināt strādāt. Tādā veidā arī iedzīvotāji kļūst aktīvāki, jo saprot, ja ir slikti un viņi par to sūdzas, tad tiek pieņemti mēri, nevis sūdzība nonāk papīrgrozā, kā tas bieži vien notiek pie mums. Mums, tādā pašā situācijā, uzņēmējam ir jāsakārto milzīgs dokumentu apjoms, no kuriem daļa vispār nepieciešama tikai ķeksītim. Latvijā nedarbojas pat likums, kas paredz, ka valsts institūcijai nav tiesības pieprasīt no fiziskās vai juridiskās personas izziņu par datiem, kas ir pieejami citas valsts institūcijas datu bāzē. Domāju, ka man piekritīs daudzi, ka šādas izziņas joprojām tiek prasītas. Un te atkal nonākam pie tā paša – likums nav jāmaina, tikai, izglītojot ierēdņus un iedzīvotājus, jāpanāk, lai tas darbotos.

- Sāpīgs jautājums uzņēmējdarbības jomā ir konkurētspēja...

- Jā, un daudz tiek darīts, lai konkurētspēju samazinātu. Pieminēšu kaut vai tā saukto «eirovinjeti», kuras ieviešanu noteica Eiropas Savienības direktīva. Latvija pasteidzās, tādējādi pasliktināja Latvijas autopārvadātāju konkurētspēju attiecībā pret kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem, kas ar ieviešanu vēl nedaudz piebremzējuši. Pamatojums šādai steigai bija – iekasētā nauda aiziet ceļu remontiem. Netiku, ka tā tas būs. Ceļiem paredzētās naudas pietiek, tikai no tās izmanto labi ja 20 procentus, pārējā aiziet citu «caurumu» aizpildīšanai. Ir konkrēts līmenis, līdz kuram varam uzņēmējus aplikt ar dažādiem nodokļiem, nodevām un vēl nezin ko. Pārsniedzot šo līmeni, efektivitāte mazinās, turklāt daļai, lai izdzīvotu, jādomā par iešanu «pelēkajā» zonā. Jāiet pretejā virzienā – jāmazina nodokļi un nodevas, lai uzņēmēji būtu motivēti pamest «ēnu ekonomiku». Tādējādi, uzlabojoties uzņēmējdarbības videi, attīstīsies arī visas valsts ekonomika.

- Mikrouzņēmuma nodokļa palielinājums pierādīja, ka valsts nevēlas uzņēmējdarbības attīstību....

- Piekrītu. Viens no pamatojumiem, kāds izskanēja Saeimas budžeta komisijā, kad tika lemts par mikrouzņēmuma nodokļa palielināšanu, bija – mikrouzņēmuma darbinieki nav sociāli aizsargāti. Tas, vai viņi to vēlas vai nē, būtu jāļauj izlemt pašiem darbiniekiem, turklāt pastāv iespēja pašiem viedot uzkrājumu vecumdienām, iemaksājot daļu algas kādā fondā. Jā, piekrītu, mikrouzņēmuma darbinieks minimālo pensiju, ja nodoklis tiek maksāts tikai no darba devēja puses, var nopelnīt, nostrādājot 103 gadus. Tajā pašā laikā cilvēks, kurš strādā parastā uzņēmumā un saņem valsts noteikto minimālo algu, minimālo pensiju pensiju var nopelnīt, 101 gada laikā. Vēl lielāks absurds – cilvēks, kurš pelna aptuveni 700 eiro mēnesī, 40 gadu laikā spēj uzkrāt no saviem nodokļiem tikai minimālo pensiju, kas skaidri demonstrē, cik sarežģīti vispār ir tikt pie pensijas. Un te rodas vēl viens jautājums – kurš cilvēks var izdzīvot par minimālo pensiju? Neviens. Jebkurš tagad domā, kā sakrāt naudu, lai vecumdienās vismaz kaut kas būtu. Par kādām sociālajām garantijā no valsts puses šādā situācijā varam runāt?

- Atgriežoties pie uzņēmējdarbības vides. Vai Valsts ieņēmumu dienests (VID) palīdz šīs jomas attīstībai?

- Domāju, ka nē, jo aptuveni 80 procenti uzņēmēju sūdzību ir tieši par VID darbu. Absurds piemērs – uzņēmējs atnāca uz VID pakonsultēties, bet viņam VID uztaisīja tematisko pārbaudi. Vai tā ir normāla attieksme?

- Ko vēl valsts varētu palīdzēt, lai sekmētu uzņēmējdarbības attīstību?

- Lielākā problēma šobrīd uzņēmējiem ir finanšu līdzekļu piesaiste – īpaši kredīti. Ja uzņēmējam nav garantijas nekustamā īpašuma veidā, tad kredītu praktiski saņemt nav iespējams. Tādēļ vajadzētu sekot Izraēlas piemēram – izmantot pensiju fondu līdzekļus uzņēmējdarbības attīstīšanai. Šobrīd Latvijai tie ir aptuveni 1,7 miljardi eiro, bet tie visi ieguldīti citu valstu obligācijas un depozītos, un nesekmē valsts ekonomikas attīstību, drīzāk – ļauj pelnīt bankām. Būtu nepieciešams izveidot finanšu attīstības institūciju, kura ar obligācijām varētu piesaisīt pensiju fondu līdzekļus, pēc tam ieguldot to valsts ekonomikas speciālās programmās. Mērķis varētu būt inovatīvu un reģionālo uzņēmumu atbalstīšana, ļaujot pensiju fondu līdzekļiem pelnīt, vienlaikus attīstot šos uzņēmumus, radot jaunas darba vietas un ienākumus valsts budžetā.

- Vai nevajadzētu dot arī plašākas pilnvaras pašvaldībām, sekmēt uzņēmējdarbības attīstību?

- Jā, šobrīd vienīgais, ko pašvaldības var darīt, piemērot atlaides par nekustamā īpašuma nodokli, un tas arī viss. Dažas pašvaldības, kā, piemēram, Jelgava, palīdz attīstīt infrastruktūru, lai uzņēmējs būtu ieinteresēts izmanto konkrēto vietu, taču arī valstij vajadzētu rūpētiem par šīm lietām, teiksim, finansējot dažādu komunikāciju pieslēgumu attīstāmajām teritorijām. Būtu jāveic arī revīzija pašvaldības funkcijām, taču būtu jāsāk ar drastisku pašvaldību reformu – jāveido Latvijā 30 līdz 40 pašvaldības ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu, nevis kā tagad, kad ir pašvaldības, kurās dzīvo daži tūkstoši iedzīvotāju, tādējādi šādas pašvaldības nespēj uzturēt pašas sevi, nemaz nerunājot par kaut kādu attīstību. Tad arī rodas tādi absurdi, kā, piemēram, viena pašvaldība piesaista Eiropas Savienības līdzekļus upes gultnes tīrīšanai, bet otra pašvaldība, kurai arī šī upe tek cauri, to nevar. Efekts ir nulle, upe kā bija netīra tā ir, bet līdzekļi iztērēti. Mēs vēl dzīvojam 80-tajos gados, bet viss attīstas, un jāiet līdzi laikam.