Gaisma,
Auseklis
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
IZGLĪTĪBA
DĀVANAS SVĒTKOS
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • piedāvā
  • Jurista vārds
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • SLUDINĀJUMI
  • FORUMS
  • GRĀMATU APSKATS
  • IZGLĪTĪBA
  • DĀVANAS SVĒTKOS
  • LABDARĪBA
APTAUJA
Vai patīk kā pilsēta izrotāta Ziemassvētkiem? ..vairāk
Jā, viss ir skaisti
izrotāts!
Jā, bet šogad ir
mazāk rotājumu kā
pagājušogad.
Nē, egle tāda pati
kā citus gadus.
Nav manīti nekādi
rotājumi vēl.

Čili

Ilmāra Šlāpina Jelgava

Raksts publicēts: 2008.04.30. 13:07:02
Raksta autors: Jānis Stundiņš

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai
Galerija (2)

Vidējais latvietis ir katrā no mums, – konstatē Ilmārs Šlāpins savā grāmatā «Anekdotes par vidējo latvieti un Raini». Par to gan viņš daudz nedomāja, kad bērnība veidoja jaunību, dzīvojot Jelgavā.

Ilmārs izpaudies jau tik daudzveidīgi, ka nudien viņu ir grūti ievietot ierastajos amatu, profesiju vai sabiedrības lomu plauktos. Laikam jau vienkāršāk un redzamāk aprakstāmās izpausmes vedina Šlāpinu saukt par filozofu un žurnāla «Rīgas Laiks» rakstnieku. Bet labāk to pajautāt viņam pašam? Arī par dzīvi Jelgavā?

Jānis Stundiņš: – Ilmār, kas esi vairāk – žurnālists vai filozofs?
Ilmārs Šlāpins:
– Es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēkam būtu jābūt kaut kam tik izmērāmam, lai varētu skaidri pateikt, kas viņš ir, un noteikti kaut kam ir jābūt vairāk. Bērnišķīga aizraušanās ar visu tiek piedota līdz zināmam vecumam, bet pēc tam sabiedrība uzlīmē mums katram kādu uzlīmi ar apzīmējumu, kas nezin kāpēc mums jānes visu atlikušo mūžu.
Es vislabāk esmu juties uz skatuves kā dīdžejs – gan agrā jaunībā lauku klubos un kultūras namos, gan vēl pavisam nesen «Casablanca» pagrabā un uz kuģīša Daugavā – spēlējot mūziku, kas ļauj cilvēkiem dejot. Esmu studējis filozofiju, savus zinātniskos darbus rakstījis par budismu, strādājis par žurnāla redaktoru, radošo direktoru reklāmas aģentūrā, esmu konsultējis divus ministru prezidentus un četrus gadus pārraudzījis sabiedriskās televīzijas darbību Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Esmu divu radio raidījumu vadītājs, dzejoļu grāmatas autors, esmu tulkojis vienu romānu, četras lugas, esmu libreta autors rokmūziklam… Visilgāk gan es esmu saistīts ar žurnālu «Rīgas Laiks» – kopš 1993. gada. Taču arī to dēvēt par žurnālistiku ierastā izpratnē būtu pagrūti.

– Ko tev dod «Rīgas Laiks»?
– Negulētas naktis tajās pāris dienās, kas vienmēr ir pēdējais brīdis pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā. Sajūtu, ka vienmēr ir uzrakstīts mazliet sliktāk par to, kas būtu varējis būt, taču nekad nebūs. Jā... Lieliskus cilvēkus, kurus esmu saticis šajā darbā.

– Kāpēc «Rīgas Laikā» visbiežāk par mūziku raksti tu?
– Man šajā ziņā ir vismazāk aizspriedumu. Es varu ar vienādu interesi intervēt Renāru Kauperu un Arvo Pērtu, Dambi un Stīvu Raihu, Gustavo un Borisu Grebenščikovu, turklāt mani patiešām interesē ne tikai viņi kā cilvēki, bet arī tā mūzika, ko viņi rada.

– Kuru savu interviju ar kādu ievērojamu personību tu izbaudīji līdz šim visvairāk?
– Vislielāko baudu sagādāja tikšanās ar komponistu Arvo Pērtu – intervijai nebija dota piekrišana, viņš bija slavens ar savu nerunīgumu un noslēgtību, turklāt viņa menedžera funkcijas pildīja sieva, kas nevienu žurnālistu klāt nelaida. Taču tajā reizē uz festivālu «Arēna» viņš atbrauca viens pats, un es devos uz labu laimi pasēdēt klāt mēģinājumā Jāņa baznīcā.
Izmantoju brīdi, kad ar Pērtu sarunājās Pēteris Vasks, ar viņu mēs bijām kļuvuši labi pazīstami pēc intervijas «Rīgas Laikā». Vasks rekomendēja mani, taču Pērts, lai arī neatteica, žēlojās par to, ka ir tik īsu laiku Rīgā un nepaspēs apraudzīt kādu paziņu vai vismaz uzzināt, kā viņam iet. Tas bija pareizticīgo baznīcas priesteris, kas savulaik bija Pērtam garīgā tēva vietā. Noskaidrojās, ka priesteris ir miris un apglabāts netālu no Jelgavas – Valgundes klosterī.
Es piedāvāju aizvest Arvo Pērtu visur, kur vajag, un gandrīz visu nākamo dienu pavadīju šī īpatnējā cilvēka klātbūtnē – mēs kopā ēdām brokastis viesnīcā, braucām uz klosteri, viesojāmies pie virspriestera, meklējām kapu kopiņu, ēdām pusdienas, pavadījām sarunās daudzas aizraujošas stundas. Visu šo laiku man bija pie jakas piesprausts mikrofons un kabatā darbojās minidisku rakstītājs. Domāju, ka tā bija viena no ilgākajām un atklātākajām intervijām, ko Arvo Pērts jebkad ir sniedzis.

– Kā izpaužas tava filozofēšana?
– Ja ar to saprot kaitinošu muldēšanu, tad droši vien, ka to visbiežāk izbauda man tuvie cilvēki – esmu pārāk kautrīgs, lai uzmāktos svešiem un mazāk pazīstamiem cilvēkiem.

– Bet ja vairāk par kaitinošu muldēšanu?
– Mans filozofijas vēstures pasniedzējs, Vilnis Zariņš vienā no pirmā kursa lekcijām pateica kādu svarīgu lietu, ko atceros joprojām: «Tu nekad nekļūsi par filozofu, ja baidīsies no tā, ka cilvēki varētu par tevi smieties.» Visus turpmākos gadus es esmu centies iemācīties nebaidīties būt smieklīgs.

– Kas tevi iedvesmoja «Anekdotēm par vidējo latvieti»?
– Viens no iedvesmas avotiem ir statistikas dati un aptauju rezultāti, kas parāda vidējo Latvijas iedzīvotāja ieradumu, zināšanu vai sadzīves detaļu kopumu. Parasti šādam vidējam rādītājam nav nekādas praktiskas nozīmes, taču sociologi turpina savus pētījumus, bet masu mediji tos atgremo.
Es gribēju piešķirt vidējam latvietim nedaudz vairāk personības, iepūst dzīvības dvašu viņa pelēkajās lūpās. Likt pasmaidīt par sevi. Grāmatai man būtu licies par maz teksta, taču izdevējs Reinis Tukišs no satori.lv noraidīja jebkādas šaubas un burtiski piespieda mani uz šo soli.

– Vidējais latvietis tevī pašā tevi kaitina vai uzjautrina?
– Uzjautrina, protams. Man pašam ir diezgan smieklīgi vērot sevi, zinot, kā ikvienu manu soli, kustību vai iepirkšanos veikalā ir iespējams aprakstīt vārdiem. Cilvēki, kas nenodarbojas ar rakstniecību, turklāt neraksta vēstules vai dienasgrāmatas, pat nenojauš, cik daudz jautru brīžu viņi palaiž garām.

– Kāpēc «Anekdotēm par vidējo latvieti» pievienoji tieši Raini? Ne Blaumani, Alunānu vai Jaunsudrabiņu... Vai tam ir kāds sakars ar sociāldemokrātiju?
– Rainis ir jauks mitoloģisks tēls, kas izveidojies tautas mīlestības un literatūras vēstures leģendu savienojumā ar Raiņa ikdienišķo dienasgrāmatu pierakstiem. Bet ir arī citi – gan grāmatā, gan agrāk publicētajās anekdotēs žurnālā.

– Kāda būs tava nākamā grāmata? Arī ar anekdotēm?
– Nav ne jausmas. Iespējams, sanāks vēl kāda dzejoļu grāmata. Ir ieplānots viens tulkojums no angļu valodas – ievads budistu ētikā. Šī grāmata varētu būt vērtīga ne tikai tēmas dēļ, bet arī tāpēc, ka nāksies meklēt atveidojumus latviešu valodā daudziem sanskrita terminiem.

– Vai budisms tevi valdzina ar ateistisko pieeju?
– Budisms valdzina ar skaidrību un tādu vīrišķīgu intelektuālismu. Hinduisms valdzina ar erotiski izjusto dievu mīlēšanu. Kristietība valdzina ar spēju raudāt. Islāms valdzina ar iekšēju spēku un muzikalitāti.

– Vai esi kaut reizi noticējis bluķa apvilkšanas spēkam?
– Nē.

– Kā, tavuprāt, japāņi spēj sadzīvot vienlaikus ar loģisko budismu un mistisko, māņticības pilno, sintoismu?
– Pirmkārt, tās joprojām ir atsevišķas reliģijas, kas nebūt netiek sajauktas kopā. Otrkārt, kur ir teikts, ka sadzīvo? Japāņi ir viena no tām nācijām, kas visbiežāk izdara pašnāvības.

– Kā tu vismaz sev skaidro augušo sazvērestības teoriju popularitāti, kam apliecinājumu netrūkst no «Da Vinči koda» slavas līdz vietējiem politiskajiem nostāstiem par «slepenajām lietām»?
– Mēģinājumi atrast slepenu izskaidrojumu notiekošajam ir bijuši populāri vienmēr. Cilvēka apziņas struktūrai piemīt tāda klišeja – neticēt tam, kas ir acīmredzams, bet meklēt «īsto pamatojumu».

– Kā tu reaģētu, ja uzzinātu, ka tavas sarunas pa mobilo telefonu noklausās?
– Runātu vēl mazāk.

– Kāpēc turēji profilu draugos.lv? Daudzi pārākie latvieši, kas tur saskata vidējā latvieša vājību, ar laiku izdzēš savu esamību tai portālā?
– Tu mani pieķēri – es pirms kāda mēneša izdzēsu savu profilu, jo piepeši sajutos neērti. Man ir citi veidi, kā komunicēt internetā. Vienīgais praktiskais labums no šī profila bija tas, ka cilvēki no malas varēja mani tur atrast un pateikt kādu paldies vai piedāvāt kādu interesantu darbu. Taču mani var atrast arī vienkāršāk. Mans e-pasts nav nekāds noslēpums, to var atrast žurnāla mājaslapā.

– Kā tu izskaidro šā portāla lielo popularitāti?
– Tīri tehniski to var skaidrot kā laimīgu sakritību – brīdī, kad interneta pieejamība Latvijā sasniedza kritisko masu, parādījās šis piedāvājums pietiekami veiksmīgā un vienkāršā portāla uzbūves formā.
Portāls klase.lv nespēja piedāvāt tādu apjomu, portāls orb.lv gluži vienkārši nokavēja, lai arī piedāvāja interesantākus risinājumus, taču tam nebija tik skaidras ideoloģijas. Parasti šādās situācijās paveicas tam, kurš spēj piedāvāt konkrētu ideju – tā bija ar «Google» meklētāju, tā bija ar «iPod» pleijeri. Kaut kas līdzīgs ir bijis arī pirms un vēl jo vairāk – pēc tam, taču šie zīmoli ieies vēsturē tieši ar apjomu un ideju. Gluži tas pats notika Latvijā ar draugiem.lv kā ar biznesa projektu.
Bet virtuāla sabiedrība kā sociāls fenomens ir pavisam cits stāsts, un tam vajadzētu rūpīgākus pētījumus.

– Kādas ir tavas domas par Olimpisko spēļu izmantošanu Tibetas atbalstīšanā. Kā vērtē Latvijas politiskās elites attieksmi pret to?
– Ir diezgan muļķīgi padarīt par sirdsapziņas jautājumu ko tādu, kam praktiski nav gandrīz nekādas nozīmes. Domāju, ka Latvijas viedoklis Tibetas jautājumā nemainītu pilnīgi neko. Iespējams, ka pat tad, ja visas Apvienotās Nācijas nostāsies pret Ķīnu, tā īpaši nemainīs savu uzsākto kursu. Ja godīgi, es nezinu, ko tur var darīt. Baidos, ka Tibetas asimilācija ir jau aizgājusi par tālu, un šī zeme nekad vairs nebūs tāda, kādu to savos sapņos iedomājušies mistiski noskaņotie eiropieši. Bet Olimpiskās spēles pēdējā laikā ir tik uzpūsts, nedzīvs, komerciāls un plakātisks pasākums, ka visdrīzāk tās izbeigsies pašas no sevis.

– Kā tu izskaidro, kāpēc Dalailamas vai Tibetas budisma savaldzinātais latvietis ceļo uz Tibetu vai Nepālu, kur Dalailamas un viņa mūku nav, nevis uz Indiju vai ASV, kur viņš ir, vismaz virtuāli?
– Ceļot jau var jebkur. Es personīgi esmu bijis Daramsalā, kur atrodas otra lielākā tibetiešu bēgļu kopiena un Dalailamas rezidence Makleodgandžā. Ļoti skaista vieta pašā Himalaju pakājē. Esmu bijis arī Ladakā, kas ir tāda kā mazā Tibeta, taču Indijas teritorijā. Tur var vērot tibetiešu budismu bez ekscesiem un pārmērībām, starp citu, ar daudz senākiem vēstures pieminekļiem nekā Tibetā. Nupat es pabiju arī Birmā, kas ir daudz lielākā mērā budisma valsts – ņemot vērā mūku īpatsvaru uz visiem iedzīvotājiem.

– Jelgavnieks biji līdz studiju gadiem? Kāpēc izvēlējies pārcelties uz Rīgu?
– Jā, apmēram pirmā kursa beigās es pārstāju braukāt ar vilcienu un apmetos pie savas nākamās sievas. Tiesa, sākumā tie bija Vecāķi – vairākas brīnišķīgas, piesnigušas ziemas vasarnīcas tipa mājiņā. Vēlāk jau Rīgas centrs. Tagad būtu grūti iedomāties, kā es varētu atradināties no tā, ka varu visur, kur vajag, aiziet kājām vai aizbraukt ar riteni.

– Kā vērtē Jelgavu tagad, no atstatuma?
– Jelgavu kā pilsētu es iepazinu tikai četrpadsmit gadu vecumā, līdz tam dzīvojām ārpus tās robežām. Ienācu šajā pilsētā kā mazliet nobijies pusaudzis, taču drīz vien iemīlēju noteiktus ceļus – no Lielupes tilta gar tirgu un parku. No stacijas uz Meiju ceļu. Bērnībā tie attālumi šķita daudz lielāki un šķērsieliņas – noslēpumainākas. Šobrīd, staigājot pa tām pašām vietām, ir grūti atjaunot tik emocionālu uztveri.

– Bērnība tev bija ārpus Jelgavas?
– Uzaugu strādnieku ciematā «Sarkanais Māls», mācījos vēl tālāk – Tetelē. Labi atceros garos ceļa gabalus uz skolu vai vienkārši staigājot mežā. Šķiet, ka mūsdienās bērni vairs nepavada savu brīvo laiku pastaigājoties mežā.

– Kāda ir tava – Ilmāra Šlāpina Jelgava?
– Visspilgtāk atceros kādus laiskus pavasara vakarus, kad saule sāk piesildīt asfaltu un parkos parādās pirmais zaļums. Lai arī es jau bērnībā labprāt biju viens, tieši Jelgavā es iepazinu daudz dažādu cilvēku – skolasbiedrus, viņu vecākus, cilvēkus, kas interesējās par mūziku un apmainījās ar ierakstiem, kā toreiz mēdza darīt.
Mana Jelgava ir tāda īpatnēja vieta, kur ir tikai kādas trīsdesmit, četrdesmit mājas, taču katrā dzīvo vai ir dzīvojis kāds interesants cilvēks. Nez kāpēc man ir tāda sajūta, ka es esmu bijis ļoti daudzos draugu un paziņu dzīvokļos, dažos pat tikai vienu vai divas reizes, taču ļoti spilgti atceros šo dzīvokļu individualitātes, raksturus. Arī tagad, skatoties uz mājām, vairāk atceros tās kā cilvēku apdzīvotas, noslēpumainas teritorijas, nevis arhitektūras pieminekļus.

– Kādi tavās domās vai atmiņās ir tavi tuvākie Jelgavas stūrīši?
– Aerodroms Meiju ceļa galā. Uzreiz aiz manas mājas sākās tāda kā pasaules mala. Kādu gabaliņu tajā vēl varēju iekļūt, mēs tur staigājām ar suni, taču tālāk bija kaut kādas slēgtās, armijas zonas un to, kas bija aiz šī aerodroma, es nezināju un nekad tur neesmu bijis.
Pļavas pa kreisi no Meiju ceļa, kur tagad ir jaunbūves, taču kādreiz dziļumā varēja nostaigāt palielus gabalus, cerot ieraudzīt kaut ko noslēpumainu. Atceros, ka uztvēru šo teritoriju kā «čigānu apdzīvotās zemes», lai arī tur droši vien dzīvoja kāda viena vai divas ģimenes. Man patika iedomāties to kā autentisku pasaku.
Pareizticīgo baznīciņa pie muzeja, kas tagad ir atjaunota – manā bērnībā tās bija iespaidīgas drupas, kas apjoztas ar sētu drošības vai konspirācijas nolūkiem (sēta bija tādā augstumā, lai no ielas nevarētu redzēt, kas aiz tās slēpjas). Mēs tur centāmies ielavīties, lai meklētu nez kādus apraktus dārgumus un baidītos no milicijas.
Baznīcām vispār manā bērnībā piemita burvīga neatļautības aura. Es turp mēdzu iet slepus, viens pats – uz katoļu baznīcu pasmaržot vīraku, uz baptistu draudzes namu Mātera ielā klausīties sazvērnieciskā sprediķī. Nekad nebiju sevi iedomājies par ticīgu, taču valstī, kur oficiālā ideoloģija ir ateisms, es nevarēju atturēties no kārdinājuma iet uz baznīcu.
Caurums drāšu sētā pie Jelgavas 1. ģimnāzijas. Es dzīvoju piecu minūšu gājienā attālumā no skolas un ierados uz pirmo stundu pēdējā brīdī. Taču kaut kādu totalitāras valsts cienīgu ieganstu dēļ skolēnu ieeja bija no otras puses, pa mazām durtiņām, uz kurām jāiet vēl tikpat garš gabals kā tas, kas veda gar sētu. Protams, ka šajā sētā regulāri parādījās caurums, un mazie kamikadzes atkal un atkal riskēja tapt pieķerti un nežēlīgi sodīti. Droši vien, ne jau to pārsimts metru dēļ.
Vecās koka mājiņas aiz tirgus. Vispār, šis Uzvaras parka rajons, lai arī tik brutāli aprāvās ar cietumam līdzīgo Latvijas linu betona sienu, bija tāda kā pasaule sevī. Tā noslēpumainā māja ar kolonnām parka dziļumā («Villa Medem» – aut.), futūristiskā estrāde no telefonu stabiem... Tur saplūda mazpilsētas valdzinājums ar kaut kādu skarbo realitāti. Es bieži gāju kājām no dzelzceļa stacijas uz Meiju ceļu gar parku – pa Lapskalna ielu (man šķiet, ka toreiz tā saucās savādāk) vai Šķūņu ielu. Šis posms, lai arī vizuāli nav nekāds sevišķi krāšņais, man saistās ar gaidām un pārdomām.

– Kas tev palikuši Jelgavā?
– Vecāki, māsas ģimene.

– Vai uzturi kontaktus ar saviem agrākajiem draugiem?
– Sastopu savus klasesbiedrus, kas strādā Rīgā, lai gan liela daļa joprojām dzīvo Jelgavā vai tās tuvumā.

– Ar kādām izjūtām vērtē tagadējo Jelgavu?
– Rodas sajūta, ka pamazām viss kļūst plakanāks un atklātāks. Daudzas mazas un nenozīmīgas ēkas, kas manā bērnībā radīja noslēpumainības un drošības sajūtu, tagad ir nojauktas, bet to vietā reti kur ir uzcelts kas interesants. Daudz tukšuma, maz koku un zālāju.


Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.
DELFI.lv ziņas
  'Jaunā Vienotība' koalīcijas padomi rosina aizstāt ar Attīstības komiteju
  Mūžībā aizgājis jaunieceltais Rīgas domes deputāts Māris Grīnbergs
  Nākamā nedēļa varētu būt baltāka un saltāka
  Ugunsdzēsēji Rēzeknē izglābj septiņus iestrēgušus kucēnus
  No degoša nama Balvos VUGD evakuē 10 cilvēkus
  Darbu sāk 'Rīgas satiksmes' pagaidu valde
  Rīgas apkārtnē un Zemgalē uz ceļiem veidojas apledojums, brīdina LVC

0.60496592521667 56(0) - 0.36244583129883 2018.12.14. 13:21 http://www.jelgavniekiem.lv/?l=133&act=4&art=7456 ip: 172.68.65.81 usememcache: 1