Māksla, kurā iespējams veidot daudzus dialogus (1)

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

„Esmu tajā vecumā, kad bieži pārdomāju, kā būtu bijis labāk – vai, ja būtu darījusi tā vai citādi.. Daudzi var aplūkot manas gleznas un teikt, ka tur kaut kas nav pareizi, bet tagad man ir tiesības par to neuztraukties un varu vien atbildēt, ka man pašai, man bija labi!”, pārliecinošā žirgtumā, sasmīdinot klātesošos, nosaka māksliniece Džemma Skulme, kuras klātbūtne un mākslas darbi piektdienas pēcpusdienā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē pulcēja it daudzus cienītājus. Tikšanās ar mākslinieci sniedza atbildes uz jautājumiem, veidojot gan reālu dialogu starp radītāju un skatītāju, gan liekot domāt par vēl daudzajiem, kas veidojas gleznošanas, sabiedrības un varas ietekmē.

„Dialogs” – gan telpā, gan domās

Izstādes kuratore Inga Šteimane atzīst, ka domājot par „Dialogiem”, nācies īpaši pārdomāt arī gleznu izvietojumu telpā: „Jelgavas telpa diktē savus noteikumus, turklāt Džemmas mākslu visdažādākajos aspektos caurvij dialogu temats, tāpēc nolēmu gleznas izkārtot vertikāli, nevis, kā tas ierasts - horizontāli.” I.Šteimane domā, ka dialogs jeb saruna atklāj Dž.Skulmes mākslu visdaudzšķautnainākajos līmeņos, sākot no dziļi personiskā – „es”-„mēs”, „savējais”-„citādais”, līdz pat stingri sociālas ievirzes problemātikai „mākslinieks”-„skatītājs”, „mākslinieks”-„vara”. Pēdējais duālais princips it sevišķi nosaka Skulmes glezniecības attīstību, jo daļa gleznu tapuši padomju laikā: „Tolaik ļoti daudzi mākslinieki pat nevēlējās savas mākslas neatkarību, par to nemaz nedomāja, kamēr es savos darbos vienmēr par to esmu cīnījusies." Taču līdztekus mākslas sarunai ar varu, nozīmīga šķitusi arī skatītāja uzrunāšana: „Vienmēr esmu vēlējusies padomju mākslas skatītāju iekustināt, reizēm pat provocēt un kaitināt, tāpat arī atrast viņā ceļabiedru.” Mēģinājumi rast auditorijā „savējo” saistījušies ar tematikas meklējumiem ārpus latviskās kultūras, taču to nekādā ziņā neaizmirstot un neatstājot perifērijā, tieši otrādi – veidojot saikni, kaut arī trauslu un relatīvu, starp tiem, kuri bija šaipus robežas un tiem, kuri bija aiz tās. Kā būtisku ietekmi Džemma Skulme min spāņu gleznotāju Djego Velaskēzu, kura darbi mākslinieci iedvesmojoši uzdrošināties: „Kādā no gleznām esmu nosēdinājusi līdzās meiteni Nīcas tautastērpā un infanti-princesi. Vēlējos, lai skatītājs uztvertu vēstījumu, ka mēs esam viens otra vērti, ka mūsu kultūras spēj līdzāspastāvēt, ka mākslā tas ir iespējams.”

Saruna par diviem cilvēkiem

Ne mazāka loma Džemmas Skulmes daiļradē ir viņas personīgās dzīves telpai, proti, laulībai un ilgu gadu mīlestībai ar vīru Ojāru Ābolu. „Tā ir saruna par mīlestību starp diviem cilvēkiem, kurus vieno māksla.”, lakoniska ir Dž.Skulme. Izstādē skatāma viena vienīga glezna – dubultportrets, kurā viņa redzama kopā ar vīru. Citā Ojārs redzams milzīgā, melnā kažokā un ar iespaidīgi akcentētām rokām.

Māksliniece gan atklāj, ka divatne, paralēli reālajām attiecībām ar cilvēkiem, noris arī viņas galvā, radot gleznas. „Tā ir saruna, kas norit galvā – it kā bez tevis būtu vēl kāds cits cilvēks, kas ar tevi kopā veido dubultpersonību. Tu pats vienlaikus esi gan radītājs, gan skatītājs. Viss rodas, pašam sevī meklējot. Tā ir arī sevis meklēšana mākslā. Tās ir manas iekšējās dzīves intimitātes, ko dalu ar audeklu.”

Visi, kuri vēlas iesaistīties „Dialogā” ar izcilās gleznotājas Džemmas Skulmes mākslu, ir laipni aicināti līdz 4.septembrim apmeklēt Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju.

• par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
• forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
• portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.