|
|
Laika ziņas Jelgavā |
|
|||||||||||
|
Atmiņās izdzīvo Sibīrijā pieredzēto (1)Raksts publicēts: 2017.03.25. 12:05:24Raksta autors: Kristiāna Kuzmina Nosūtīt Ziņa redaktoram Sagatavot izdrukai Galerija (4) „Tovakar mājās ienāca bruņoti vīri un sacīja, ka jātaisās un būs jādodas prom. Mamma atcerējās, ka es esot sācis raudāt. Mūs aizveda no Taurenes uz Dzērbenes staciju, tur sasēdināja vagonos un tā vairākas nedēļas braucām,” stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Jānis Ābele, kurš šonedēļ dalījās savā atmiņu stāstā par izsūtījuma laiku – 8 gadiem – Sibīrijā. Tuvojoties traģiskajam latviešu tautas likteņa datumam, 25.martam, bija iespēja uzzināt, kā Sibīrijā cilvēki dzīvoja tolaik un, kā sadzīve noris tagad, pēc tik daudz gadiem. Profesors ir vairākkārt atgriezies Sibīrijā, lai izstaigātu jaunības dienu takas. Kad viņu izsūtīja, viņš bija 10 gadu vecs, bet Latvijā atgriezās jau uz pilngadības sliekšņa. Sibīriju no latviešu tautas kolektīvās apziņas ir grūti izdzēst – tā vieno ne tikai tos, kurus pašus izsūtīja, bet arī nākamās paaudzes, kas turpina sērot par okupācijas varu zvērībām, kas skāra tuvinieku likteņus. Jāņa Ābeles stāstījumā vairākkārt uzsvērts, ka cilvēki joprojām brauc uz tālajiem Krievijas apgabaliem, lai meklētu savu radinieku kapu kopiņas vai jebkādas citas liecības par viņu dzīvi. „Bet ko gan tur var atrast, viss ir tā mainījies... Tur, kur kādreiz bija necaurejama taiga, tagad ir izbūvēti ceļi, skuju koku mežu vietā – bērzu birzis,” salīdzina pasniedzējs. Lai arī vairāku desmitu gadu gaita mainījusi Sibīrijas ainavu, cilvēkus un būtību, Jānis Ābele tur tiecas atgriezties dziļi personisku iemeslu vadīts: „Tur es pavadīju savu bērnību – šķietami gaišāko savas dzīves laiku. Tas ir tāds jaunības vilnis, tāda iekšēja nepieciešamība tur atkal aizbraukt. Ceru to darīt arī šogad.” Mācība uz visu mūžu – prast izdzīvot Pēc Ābeles stāstītā var šķist, ka nemaz tik smags Sibīrijā aizvadītais laiks nav bijis, taču tas, protams, ir tikai aizsegs, tiesa, to atvieglina fakts, ka bērni visnotaļ ātri aprod ar situāciju. Jāteic, ka Jānim tas izdevies pat ļoti. Pasaules galvenie izzināšanas un izpētīšanas gadi aizvadīti kustībā. Ar sādžas bērniem, kuri bija dažādu tautību – čuvaši, baškīri, poļi, latgaļi, kopumā 7-8 nacionalitātes – viņi ātri vien iemācījušies par sevi parūpēties. „Sibīrijā iztika ar to, ko paši izaudzēja. Pēc „ūsainā” nāves dzīve sāka ātri iet uz augšu. Diemžēl, smagi jāstrādā gan bija – arī sievietēm. Piemēram, viņas ziemā gāja meža darbos. Jaunas, neprecētas meitenes. Mēs, puikas, nodarbojāmies ar pašapgādi, jo gribējām iet uz kino,” atceras J.Ābele, paskaidrojot, ka cara laikā Tomskas apgabals bija viens no kultūras centriem, kur bija universitāte, kino teātris un sabiedriskā dzīve bija pat ļoti labā līmenī. Šis tas no tā laika bija saglabājies arī padomju varas gados. „Ziemā cilpā ķerām burundukus – viena burunduka ādiņa maksāja 50 santīmu. Lai katram no zēniem sanāktu pa kino biļetei, daždien nācās noķert pat padsmit zvēriņu. Ķērām arī zaķus un kāmjus. Rudeņos – irbītes. Reiz pat noķēru medni, bet tas arī bija vienīgais visu astoņu gadu laikā. Siltajā laikā lasījām bērzu un upeņu pumpurus, ievācām bērzu tāsis un kārklu mizu, ko sējām kūļos – to visu pārdevām un tā paši nopelnījām, lai tiktu skatīties filmas. Vasarā strādājām kolhozā,” darbīgo laiku raksturo profesors. Sibīrijas skolas solā sēdot Ābeļu ģimene bija viena no retajām, kam paveicās atgriezties savās dzimtas mājās Dzērbenē. „Tā bija jocīga sagadīšanās. Mūsu rīkojumu par atgriešanos bija parakstījis pats Alfrēds Noviks, lai gan parasti šos rīkojumus parakstīja vietējās varas pārstāvji un tādā gadījumā nebija iespējams atgriezties savās mājās,” skaidro J.Ābele. Jaunais sākums Dzērbenē puisim nebija viegls – pirmajā diktātā bijušas 54 kļūdas. Bet kā jau jaunam cilvēkam, valodas apguve drīz vien padevusies un vidusskolu Jānis pabeidza. Atgriešanās citādā Sibīrijā Sadzīve Sibīrijā ir līdzīga padomju laiku 80.gadiem – uz ielām redzami „žiguļi”, lai gan atrodas arī pa kādai „glaunākai” mašīnai. Šur tur pilsētās joprojām stāv leņinekļi: „Vienam iedzīvotājam teicu – kamēr Krievijā cels pieminekļus slepkavām, augšupeju varat negaidīt. Bet viņš neko man neatbildēja.” Cilvēki Sibīrijā cīnās ar nabadzību, viņiem ir mazas pensijas, bet veikalos cenas – Eiropas līmenī. Jāni izbrīna, ka tikpat kā nekur nav redzami labības lauki, šur tur – sarullēts siens, govju vai aitu ganības, bet lauksaimniecības Sibīrijā trūkst. Kāds iedzīvotājs, kurš aiz mājas audzējot hektāru kartupeļus, jautāts, kāpēc neaudzē vairāk, paskaidrojis: „Mūs 70 gadu centās atradināt no darba. Vai 20 gados pieradīsim strādāt?” Laiku Sibīrijā Jānis Ābele klātesošajiem attēloja gan savās atmiņās, gan fotogrāfijās, ko bija paņēmis līdzi. Gaišais atmiņu stāsts, ko vēstītājs papildināja ar dzirkstošu humoru, rosināja izzināt vēl vairāk. Sanākušie stāsta klausītāji uzdeva visdažādākos jautājumus un tas ir apliecinājums, ka Sibīrijas vēsture netiek aizmirsta.
Komentāra ievietošanas noteikumi
|
|