Godina Černobiļas katastrofas seku likvidatorus (1)

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Šogad aprit 30 gadu kopš vienas no lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē – Černobiļas atomreaktora sprādziena 1986.gada 26.aprīlī. Tolaik no Latvijas novērst nelaimes sekas tika sūtīti ap 6000 cilvēku. Viņi bīstamajos apstākļos strādāja ar dažādiem laika intervāliem – citu uz katastrofas zonu nosūtīja ātrāk, citu – tikai pēc mēnešiem vai gadiem. Daudzi atgriezās mājās un ir pie puslīdz labas veselības vēl tagad. Daudzi atgriezās un vairs nav mūsu vidū. Jelgavas novada domē ceturtdien, 28.aprīlī tika godināti Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada un Ozolnieku novada iedzīvotāji, kuri palīdzēja likvidēt katastrofas sekas, klātesot Jelgavas domes un Jelgavas novada domes amatpersonām, Latvijas Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, Ukrainas vēstniekam Latvijā Jevgenijs Perebijnis, Baltkrievijas vēstniecības padomnieks Jaroslavs Mickevičs, Latvijas savienības „Černobiļa” prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks un citas godājamas personas.

„Tā ir dzīves patiesība. Šausmīga, protams, bet tā ir realitāte, tā notiek.”, atzīst Uldis. Viņš uz katastrofas vietu tika nosūtīts gadu pēc notikuma. „Neviens neteica, kas tur būs jādara. Saņēmu pavēsti un jau pēc trīs dienām bija jādodas ceļā. Kad tur ieradāmies, daudzi tēloja muļķus, tai skaitā arī es. Bet bija arī tādi, kuri gribēja visur ielīst, tos ar biedriem vilkām atpakaļ, lai nesaindējas. Drošāk bija stāvēt malā.”, ar smaidu atceras Uldis. Viņam un viņa komandai uzdeva gan būvēt dambi, gan nolīdzināt tā saukto „Rūsgano mežu”: „Starp Pripeti un atomstaciju bija neliels priežu mežiņš, smalkas priedītes, nekā sevišķa. Taču pēc katastrofas tās bija oranži rūsganā krāsā – no radiācijas. Mūsu rīcībā bija kara tehnika, ar to priedītes nolīdzināja, uzbēra virsū smiltis, iesēja zālīti un gatavs „Rižij ļesa” vairs nebija!” Uldis sarunā ir reālistiski noskaņots, daudz ko atceras ar smaidu, nerodas domas, ka viņš būtu par ko sevišķi nomākts. Labprāt pastāsta arī par savu veselību: „Līdz 2001.gadam neko nejutu, tik dzīvoju, tikai tad sāku iet pie ārstiem, uz rentgenu, pārbaudēm. Tagad, kā redzat, staigāju ar spieķi. Ejot pie ārstiem, redzu, kādi cilvēki tur nāk. Tiem ir daudz smagāk.”

Visi, kuri ieradušies, ir pusmūža vecuma cilvēki, daudzi jau sirmām galvām. Dažiem sejā ierakstīta pārdzīvotā pagātne. Taču viņus vērojot, top skaidrs, ka viņi spējuši saglabāt gaišumu – smaida, sasveicinās savā starpā, vienojas sarunās. Ukrainas vēstnieks J.Perebijnis latviski viņus uzrunājot, atklāja, ka Černobiļā vēl daudz darāmā un, ka Ukraina saviem cietušajiem tautiešiem cenšas palīdzēt, kā vien spēj. Svarīgākie uzdevumi ir nodrošināt Černobiļas teritorijas ekoloģisko tīrību, kā arī uzbūvēt pietiekami stipru aizsargsarkofāgu. „Šobrīd aptuveni 2 miljoniem ukraiņu ir piešķirts Černobiļā cietušā statuss, to starpā 418 bērniem.”

• par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
• forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
• portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.