Jānis Kļaviņš: Apprecējos pēc KGB «ieteikuma»

Māris Papēdis: - Kāds bija tavs ceļš līdz lielajam sportam?
Jānis Kļaviņš: - Esmu laucinieks, pēc pamatskolas beigšanas aizgāju uz Rīgu un gribēju atrast kādu sporta biedrību, kur spēlēt volejbolu. Volejs jau laukos bija vairāk populārs, un es to normāli spēlēju. Izstaigāju, bet nekur neko nevarēju atrast. Uz dullo aizgāju uz «Spartaka» laukumu Kronvalda bulvārī aiz Nacionālā teātra. Tur agrāk bija divi basketa laukumi. Tajā laikā tur trenēja Alfrēds Krauklis. Viņš man jautā: «Kāpēc tu, dēliņ, šeit atnāci?» Saku, ka gribu trenēties basketbolā, tiesa, skolas laikā gan neko neesmu darījis, spēlēju voleju, bet Rīgā nekur to neatrast... Viņš saka, ko tu skriesi uz voleju, ja jau esi atnācis uz šejieni. Tā nu es pie viņa paliku. Sākumā man gan bumba krita no nagiem laukā utt. – tehnikas nebija nekādas. Bet fiziskais man bija iekšā. Zini kā jau laukos – visu ko darīju – gan skrēju, gan ar riteni braucu.
Krauklis teica, tev ir labas fiziskās dotības, tev tikai jātrenējas – viss būs kārtībā. Tā es «Spartakā» sāku spēlēt basketbolu. Aizgāju mācīties uz profesionāli tehnisko skolu un līdz armijas laikam trenējos «Darba rezervēs». Jauniešu komandā, pieaugušo komandā... Spēlējām arī pret mediķiem – Volokolakovu, Lāci, kinostudijā bija laba komanda – tajā laikā tur spēlēja arī tagadējais Eiroparlamenta deputāts Pīks. Pienāca armijas laiks un es tiku ASK pie trenera Baldzēna. Lielo komandu tolaik trenēja Gomeļskis. ASK pavadīju labākos gadus. Nekādas armijas īstenībā nebija – aizsūtīja mani uz Čerņahovsku, tur pieņēmu zvērestu, atgriezos Rīgā, dzīvoju armijas sporta klubā Gorkija ielā un trenējos trīs reizes dienā. Laikam kādas trīs reizes izcīnīju Latvijas čempi. Nopietnākie mači bija Baltijas kara apgabala sacensībās – mēs tajās izcīnījām pirmo vietu. Man laimējās iemest pēdējo grozu, ar vienu aci vinnējām komandu, kurā spēlēja nākamā slavenība Sergejs Belovs. Izpildīju sporta meistara normatīvu.
Pēc armijas atnācu uz Jelgavu, mana māsa te bija ieprecējusies. Lauksaimniecības akadēmijā bija komanda - Hehts trenēja. Man gan ar Hehtu kaut kā negāja, ASK atbrauca uz spēli un brīnījās, ka mani nelaiž laukumā. Bet ASK es spēlēju pamatsastāvā. Hehta mīļākie spēlētāji bija Karpovs un Āboltiņš, arī pats viņš vēl spēlēja.
Un tad es vispār aizgāju prom. Uztaisījām savu «Lauktehnikas» komandu, ar kuru jau pēc gada izcīnījām tiesības spēlēt A klasē. Diemžēl naudas trūkuma dēļ tā pajuka, arī akadēmijas komanda izjuka. Taču man prāts nebija mierīgs – uztaisīju SCO komandu, kas sāka spēlēt C klases pretendentu turnīrā.
Komanda, kas tagad spēlē Jelgavā – basketbola klubs «Zemgale» – nākusi no SCO. Tas bija kāds 1975. gads. Precīzi gan neatceros, jājautā Aleksandram Balsam. Tikām C klasē, tikām B klasē, domājām iet arī tālāk. SCO tolaik vadīja Vilnis Kalns, kas bija ļoti ambiciozs cilvēks, gluži tāpat kā Dainis Liepiņš. Viņš strikti noteica, ka jāiet uz visu banku. Jautāja, vai es varu palīdzēt. Teicu, ka man gan pazīstams Valdis Valters, gan citi lielie basketbolisti. Atbrauca Valters, aizgājām pie Kalna - viņš jautā, kādas problēmas. Valters atbild – nekādu. Vienam vajag būvmateriālus, Cālītim un Kambalam laikam iedeva dzīvokļus Jelgavā... Divus vai trīs gadus dabūjām Latvijas čempiona titulu. Dudarevs spēlēja, Valters, Visockis... Es jau visus vairs neatceros. No jelgavniekiem bija Rozītis, Cālītis, Kambala...
Pēc 35 gadu sasniegšanas teicu ardievas basketbolam un pārgāju uz tehniskajiem sporta veidiem.

- Kā nokļuvi līdz sporta biedrībai «Vārpa» un tās Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāja amatam?
- Kādus pāris gadus biju nostrādājis «Latvenergo» – Dienvidu elektriskajos tīklos. Iepazinos ar Valdi Blūmu, kurš mani uzaicināja strādāt uz Vārpu par instruktoru. Viņš zināja, ka es spēlēju basketbolu. Savukārt Blūms pēc kāda laika no «Vārpas» priekšsēdētāja amata aizgāja uz kādu lauku skolu par direktoru.
Es gan nebiju partijā, bet mani ļoti labi pazina gan kā sportistu, gan kā instruktoru – un «Vārpas» konferencē mani ievēlēja par sporta biedrības «Vārpa» Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāju. Pēc tam kādi 35 gadi man «Vārpā» arī pagāja.
Protams, «Vārpas» laiks atmiņā palicis visvairāk – kā nekā tas ir viss mans mūžs. Un tās ir patīkamas atmiņas. Tādas lauku sporta spēles, kādas notika toreiz, tagad vairs nenotiek. Toreiz pēc katrām spēlēm attiecīgajā rajonā palika skaista sporta bāze. Arī Ozolniekos. Tur jau agrāk nekā nebija. Izcīnījām tiesības rīkot lauku sporta spēles Jelgavas rajonā, un uzreiz no arodbiedrībām dabūjām simt tūkstošus rubļu. Pie mums tās notika divas reizes - arī jātnieku bāzi «Mušķos» izveidojām uz to rēķina. Akadēmijai arī kas tika. Tomēr vissvarīgākā bija Ozolnieku bāze.
Visi Jelgavas rajona lielie sasniegumi un pasākumi bija «Vārpas» laikā. Visos sporta veidos – riteņbraukšanā, džudo, boksā, jātnieku sportā, volejbolā.
Pēc neatkarības atgūšanas likvidēja DOSAAF. Astrīda Kroģere, zinādama, ka man patīk arī tehniskie sporta veidi, ierosināja DOSAAF pievienot pie «Vārpas». Rīgā gan uz mani šķībi skatījās, jo tur šī organizācija vēl nebija likvidēta. Atbildēju, ka man tā lika darīt rajonā.

- Kas no «Vārpas» laika visspilgtāk palicis atmiņā?
- Strādājot «Vārpā», man par labu darbu iedeva ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Monreālā. Tiesa, kaut kas arī pašam bija jāpiemaksā. Tajā laikā aizbraukt uz olimpiskām spēlēm kapvalstī – visiem acis bija kvadrātā. Kā, tu taču neesi bijis nevienā socvalstī, bet jau brauc uz kapvalsti?
Grūti gan gāja. Izgāju dažnedažādas komisijas, pēdējā bija pie «kāgābešņikiem». Aizgāju. Viņi visu jau, protams, zināja. Jautā, vai esmu precējies? Atbildu, nē. Un cik ilgi jau dzīvojat kopā? Nu, kādi gadi piecpadsmit jau ir... Un kas tev traucē oficiāli apprecēties? Arī mums būs mierīgāks prāts, jo tad tu simtprocentīgi atgriezīsies atpakaļ mājās. Un tā es ar savu kundzi 1976. gadā oficiāli salaulājos. KGB pietika tikai ar ķeksīti, lai es nekur neaizbrauktu...
Monreālā man bija biļete uz pusfināla maču basketbolā. Biju vienā grupā ar Kisielu, VEF sporta kluba direktoru. Viņš man piesienas, lai es noskatos vienu puslaiku, bet uz otru ietu viņš. Ar to pašu biļeti. Atbildu, ka tas ir mans sporta veids, kāpēc gan viņam kā cīkstonim jāskatās basketbols? Bet viņš bija saklausījies manas runas. Biju izteicis prognozes, ja abas Vācijas apvienotu kopā, medaļu skaita ziņā tā apsteigtu PSRS utt. Atbraucu atpakaļ, mani izsauc Drozds, vietējais pirmais sekretārs. Jautā, kā man gājis, par ko esmu tur jūsmojis? Atbildu, kā sporta organizators un darbinieks vairāk interesējos par rezultātiem. Atklāti sakot, man tas viss laimīgi beidzās, jo arī vēlāk braukāju pāri robežai. Bet redz kā sanāca, par to, ka neiedevu biļeti, Kisiels mani nostučīja...

- Kāds tagad ir sporta līmenis Jelgavas rajonā?
- Vispirms, jau nav tik daudz sporta veidu. Tā saucamajos krievu laikos iespējas bija neierobežotas. Ikviens varēja nākt un trenēties. Viss bija nodrošināts – treniņu nometnes, inventārs, braucieni. Kur tik vien mūsu cīkstoņi, piemēram, nebrauca, lai izpildītu sporta meistara vai meistarkandidāta normatīvu. Pa visu Padomju Savienību. Riteņbraucēji savukārt dzīvoja treniņnometnēs Sočos.
Naudas jau netrūka. Inventārs bija. Cita lieta, deficīta inventārs. Tiesa, tur lieta bija pavisam vienkārša –uz papīra, piemēram, bija izrakstīti desmit treniņtērpi. Vienu vajadzēja atstāt centrālajā bāzē, otru – Jelgavā, bet astoņi palika mums. Tā tajā laikā notika... Man bija normāli treniņtērpi, pat «Adidas», normālas bumbas utt.
Uz pārskaitījuma neko nevarēja dabūt. Uz lauku sporta spēlēm, piemēram, vajadzēja audumu. Ko darīt? Rakstījām, ka vajag sarkanu audumu lozungiem un karogiem, to bija vieglāk norakstīt.
Kā ir tagad? Sākums bērniem ir, taču tālāk pašiem jāmeklē sponsors. Diemžēl rajona sporta centram nav tik daudz līdzekļu, lai atbalstītu un palīdzētu katra sportista izaugsmei līdz virsotnei. Jāizsitas vien pašiem. Ar sponsoriem ir ļoti grūti. Atceros, kā mans dēls sāka braukt. Aizejam. Kas tu tāds esi? Nu, braucam tur un tur. Kādi sasniegumi? Braucam tikai pirmo gadu – piektā, ceturtā vieta. Tie jau nav nekādi rezultāti... Bet, lai būtu labāki, vajadzīgas jaunas riepas, kaut kas jāieliek arī automašīnā utt., - tad arī būs rezultāti. Koks ar diviem galiem. Ja nav rezultātu, naudu negrib dod, bet, lai sasniegtu rezultātus, vajadzīga nauda...
Tagad izsisties lielajā sportā ir ļoti grūti. Man laukos ir daudz talantīgu puišu, bet viņiem jau nav nekādu iespēju... Savā laikā Vītols ar Lagzdiņu Zemgalē taisīja nometnes – divus gadus bija arī pie manis Vircavā. Viss uz vecāku rēķina. Bet kādreiz vecāki ne kapeiku nemaksāja. Nāc un trenējies!
Manuprāt, tagad pārāk daudz aizraujas ar ārzemju braucieniem. Līdz kādiem 16-17 gadiem tas puika jau izbraukājis puspasaules. Bet vai viņš to ir pelnījis? Braukšana uz ārzemēm jābūt kā pagodinājumam. Manā laikā, kad biju «Darba rezervēs», brauciens uz nometni Kislovodskā bija liels sasniegums. Tiesa, pamazām sāk saprast, ka braukāšana pa ārzemēm notiek daudz par ātru.

- Vai dēls pats sev izvēlējās sporta veidu?
- Vecākiem jau puikas ir jāpabīda. Sākām ar basketbolu – laikam pie Barkovska. Bet viņš mīlēja iedzert un bieži vien pazuda. Pēc tam Jānis kādu laiku trenējās pie Jāņa Vītola. Tomēr man kaut kas tajā visā nepatika, teicu Jānim, ka ejam uz individuālo sporta veidu! Ko ieliksim, to arī sasniegsim. Sazvanīju Albertu Vilcānu, viņam puika jau vienu gadu brauca ar kartingu. Pirmā «gonka» Jānim bija pa Jelgavas ielām. Starts bija pie viesnīcas – tā saucamā pionieru klase. Tā mēs aizgājām uz individuālo sporta veidu. Tajā viss atkarīgs tikai no paša sportista. Protams, nekas no debesīm nekrīt, viss jādara pašiem.
Dažreiz vecāki uzskata, ka viņiem vajag tikai atdot savu bērnu klubā un tālākais notiks pats no sevis. Tie parasti arī atsijājas un neko nesasniedz. Es ar savu dēlu gandrīz vienmēr biju kopā. Palīdzēju, uzmundrināju utt. Braucām uz fiziskiem treniņiem, lai attīstītu koordināciju, braucām uz Siguldu slēpot. Kartingistiem bija īpaši izstrādāta vieglatlētikas programma. Strādājām melnām mutēm. Braucām ralliju skatīties, autokrosu.
Mans puika bija pirmais autosportists, kas brauca bez tiesībām. 1992. gadā viņam vēl nebija 16 gadi – sākās lielie juku laiki. Vienā gadā «pionieros» viņš bija Latvijas «čempis», otrā gadā – trešajā vietā PSRS čempionātā. Ar speciālu kartinga komisijas ieteikumu un vecāku atļauju, varējām braukt autokrosu. Tā Jānis sāka – un aizgāja. Ienācām lielajā sportā, bet tur, pats jau zini, arī lielas naudas vajadzīgas.
Reizēm ar brīvās cīņas treneri Nagli un citiem kolēģiem diskutējam. Tehniskie sporta veidi ir ļoti dārgi. Paga, paga, saku, cik daudz līdzekļu aizies, kamēr sagatavosi sportistu, kas Eiropā var cīnīties par pirmo trijnieku? Sākām skaitīt un secinājām, ka nekādas lielās starpības nav.

- Kāds tagad «Zemgales» izpildījumā ir basketbols Jelgavā?
- Vēl jau viss priekšā. Ir tikai pats sākums. Nezinu, kāda ir motivācija, kāda līmeņa basketbolu klubs grib spēlēt. Tas, ka komandā būs tikai pāris jelgavnieku, ir skaidrs. Tie nebūs centra spēlētāji, bet gan kāds saspēles vadītājs, uzbrucējs. Nu, Krūmiņš varbūt varētu spēlēt līmenī... Tikt līdz Barona un ASK līmenim ir pagrūti. Trenera priekšā gan cepuri nost! Viņš izgājis cauri visam, laikam pat esam spēlējuši viens pret otru...
Vispirms jau vajadzīga nauda. Un mērķis uz kādu iet. Ja taisa viduvēju komandu, lai spēlē viena daļa jelgavnieku. Ja grib ko vairāk, tad ir pavisam citi noteikumi. Tas ir SCO variants. Valters pateica – mēs būsim «čempi», bet mums vajag to, to un to...
Ar «Zemgali» ir tāpat. Ja Krūmiņam pasaka, gribam cīnīties par trijnieku, viņam jāizrēķina, ko vajag un cik tas maksā. Nu, Bambis. Cik ilgi viņš var spēlēt, paliek vecāks, meistarība uz augšu vairs neiet. Toties tā iet uz augšu Raiskumam un Berķim. Viņi ir laba līmeņa veči, uzreiz izcēlās, kad uz šejieni atnāca.
Lai lielā sportā ko sasniegtu, bez ambīcijām neiztikt. Un par savu taisnību ir jācīnās.

- Kā tu sadzīvo ar savu vārdu?
- Ļoti labi! 17. jūnijā man ir dzimšanas diena – tad man lielākoties nāk ciemiņi. Jaunības laikā kā septiņpadsmitajā sāka svinēt dzimšanas dienu, tā pieķēra arī Jāņus klāt.
Kādreiz jau dikti tos Jāņus svinējām - kopā ar darba kolektīvu braucām ārā no pilsētas. Atceros, arī Ozolnieku Veselības takā tika organizētas Jāņu svinības – ugunskurs, pūtēju orķestris. Nu, viss bija kā nākas! Tā, kā Jāņi pa īstam jāsvin. Tagad jau tā klusāk – šad tad ar kundzi aizejam uz pils saliņu, kur Rāviņu Andris noorganizējis koncertu. Tagad svinu mierīgāk.
Es vasarā dzīvoju dārza mājiņā aiz Baložu kapiem, tās nosaukums ir «Jānīši». Tā kā esmu dzimis un audzis laukos, tad aprīļa beigās pārceļos uz saviem «Jānīšiem». Man tur meža stūrī savs peldbaseins uztaisīts, tur es dzīvoju kā Dieva ausī. Un, ja vakarā atnāk kāds līgotājs... Svinu tīri simboliski. Man gan obligāti jāsagaida rīts ar saules lēktu...

- Kā rit ikdienas sporta darbs Vircavā?
- Pagastvecis Ziedonis Caune mani pazīst jau kopš «Vārpas» laikiem, viņš toreiz bija kolhoza «Rosme» priekšsēdētājs.
Viņš zina, ko varu, ko nevaru. Viņš man uzticas. Problēmu tur nav nekādu, jo savā jomā esmu profesionālis. Ziemā gan slodze ir lielāka, brauc vairāk īrnieku, vakaros mājās esmu ap vienpadsmitiem. Sporta zālei kaut kas arī jānopelna. Kaut gan uzskatu, ka neviena sporta bāze, tāpat kā sports kopumā, bez valsts dotācijām nevar pastāvēt. Mūsu cilvēki to nesaprot – viņiem šķiet, ka tur uzreiz varēs pelnīt miljonus. Tās ir muļķības!
Darbs nav saspringts, protams, ir rajona pasākumi, piecus gadus tiesāju kartinga sacensības, tagad gan vairs ne.

- Kurš tad sporta veids pašam tomēr ir tuvāks?
- Basketbols ir manas jaunības sporta veids, tur man arī lielākie sasniegumi bijuši.
Protams, baskets. Tas ir mans mīļākais sporta veids.

Jānis Kļaviņš: Apprecējos pēc KGB «ieteikuma» (8)