Jurģis, Juris,
Georgs
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
VESELĪBA
IZGLĪTĪBA
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • Jurista vārds
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • GRĀMATU APSKATS
  • VESELĪBA
  • IZGLĪTĪBA
  • LABDARĪBA

APTAUJA
Vai vakcinēsities pret Covid-19? ..vairāk
Nevakcinēšos.
58
Jā, pieteicos un gaidu rindā.
35
Vēl domāju.
19
Drīzāk nē.
18
Jau vakcinējos.
11
Nav informācijas par to.
5



«BBC» seriālā – Jelgavas dzelzceļnieku ciemats

Raksts publicēts: 2021.04.07. 17:51:27
Raksta autors: lsm.lv

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai

Nereti tiešām interesantas vietas “slēpjas” pārdesmit soļu no ierastajiem un labi zināmajiem ceļiem – dzelzceļnieku ciemats pie Jelgava II dzelzceļa līnijas ir tieši tāds gadījums. Lai gan ciemats redzams pat “BBC” seriālā “Arhangeļska”, daudzi par šo savdabīgo vietu nav dzirdējuši. Kā ļaudis mūsdienās tur dzīvo?

Daudzus gadus, braucot ar vilcienu Rīga–Jelgava, mana pietura bija Cukurfabrika. Tomēr ne reizi nebija ienācis prātā tuvāk papētīt depo rajonu ar sliežu ceļiem un Jelgavas–Krustpils vilciena pieturu. Vien saglabājušās neskaidras bērnības atmiņas par kādu senu braucienu ar krustpilieti. Turklāt pilsētas folklorā figurēja nostāsti par bīstamo rajonu, kur labāk nespert kāju, it īpaši krēslas stundās. Tiesa, ar automašīnu apvedceļa virzienā cauri šim rajonam nācies braukt itin bieži, bet Prohorova iela varbūt arī paliktu tikai ielas nosaukums  Jelgavas industriālajā nomalē, ja ne kāda saruna ar Latvijas dzelzceļa vēstures pētnieku Tomu Altbergu.

Vilcienu šķirošanas stacijai Jelgava II esot interesanta vēsture, stāstīja Toms, kas sākusies ar Maskavas–Ventspils privātā dzelzceļa izveidi. Pavisam nesen viņš sev atklājis dzelzceļnieku ciematu – esot ļoti savdabīga, autentiska vieta, kas varētu piesaistīt arī manu interesi. Kolēģi no Latvijas Dzelzceļa muzeja sadarbībā ar SIA “Jaunrades laboratorija” tur esot veikuši sociālantropoloģisku pētījumu ”Kā dzelzceļnieki dzīvojuši, strādājuši un mīlējuši Jelgavā.”

Toma teiktais ieinteresēja, tāpēc sazinājos ar Ilzi Freibergu no Dzelzceļa muzeja Jelgavas filiāles un  saulainā ziemas dienā devos objekta izpētē. Prohorova iela vairāk atgādina taisnu Zemgales lauku ceļu, kura vienā malā spodri balta sniega klāta plešas pļava, bet otrā pusē mezglojas sliežu ceļi. Romantisko iespaidu gan pabojā garāžu virtenes pļavas vidū un rūpnīcas korpusi nedaudz tālāk.

Otrpus pļavai vīd viens vienīgs daudzstāvu nams un privātmāju rajons. Sliežu pusē pēc pārsimt metriem ieraugu Toma Altberga pieminēto ciematiņu: kādas desmit vienstāva koka mājiņas ar nelieliem priekšdārziņiem, seniem pagrabiem un guļbaļķu kūtiņām. Pirmajā mirklī prātā pazib doma – nu īsts Sūnu ciems! Pēc tam atceros, ka līdzīgu ciematiņu esam filmējuši Kārsavā.

Ilze mani sagaida apkaimes neformālajā centrā pie veikala “Depo”, kur sākas liepu aleja, kas ved ciemata iekšpagalmā. Nākas brist pa visai grubuļainu un slidenu taku, bet vēlāk uzzinu, ka tas ir pirmais asfaltētais ceļš visā apkaimē. Agrāk vienmēr bijis notīrīts un labi apgaismots, bet apgaismojums te ierīkots pēc 1. pasaules kara.

Ilze pastāsta, ka dzelzceļnieku ciemats uzcelts 20. gadsimta sākumā reizē ar Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijas ierīkošanu, jo dzelzceļniekiem vajadzēja, kur dzīvot. Kokgriezumiem rotātās mājas esot darinātas pēc viena parauga, kā jau “kroņa ēkas”, bet privatizācija un laika zobs darījis savu: vietām ēkām izdrupuši pamati, citām redzamas vairākas krāsu kārtas, bet daža pavisam raiba, jo katrs iemītnieks savu daļu renovējis, kā nu mācējis.

Nedaudzie pretimnācēji pārsvarā runā krieviski, jo pēc 2. pasaules kara uz dzelzceļa sāka strādāt dažādu tautību ļaudis. Arī depo mašīnists Aleksejs Prohorovs, kura vārdā nosaukta iela, ir vietējais. 1966. gada 2. martā viņš traģiski gāja bojā Daugavas stacijā netālu no Krustpils, kad citu dzelzceļnieku liktenīgas kļūdas dēļ viņa vadītais kravas vilciens ar 112 degvielas cisternām tika novirzīts strupceļā un noskrēja no sliedēm. Aleksejs mudināja glābties savu palīgu, bet pats nepaguva izlēkt no lokomotīves. Pēc viņa nāves Sesavas ielu pārdēvēja par Prohorova ielu. Vairāk par traģisko negadījumu var lasīt rakstā “Kas ielu Jelgavā saista ar «sociālistiskās sacensības» asiņainu iznākumu uz dzelzceļa?”.  

Vienā no pagalmiem sniegu sparīgi tīra kalsnējs vīrs. Tā iepazīstamies ar Jāni Silavu, dzelzceļnieku un dzelzceļnieka dēlu. Viņa ģimene ciematā ienāca tālajā 1958. gadā, bet tagad Jānis te palicis viens pats. Pie meitas pārcelties nevēlas, jo patīk Prohorova ielas lauku noskaņa. Tiesa, kūtiņa gan stāv tukša, jo lopus te neviens vairs netur. Bet agrāk katram bijusi govs vai cūka un neliels dārziņš otrā pusē Prohorova ielai.

Dzīvoklī esot visas labierīcības, bet krāsns apkure gan. Taču – kāda vaina! – šķūnītī malkas diezgan un Jānim patīk tur rosīties. Daudzi kaimiņi vai viņu pēcnācēji savus privatizētos dzīvokļus pārdevuši un tagad te ienāk dažādi ļaudis: dzelzceļnieku kopiena esot krietni paputējusi. Jānis zina stāstīt, ka mājiņas esot darinātas Arhangeļskas apgabalā no pareizā laikā cirstiem kokiem, tāpēc noturējušās jau turpat 120 gadus. Vienīgi namu pārvalde par ēkām nerūpējoties. 

Ilze Freiberga teikto papildina ar citātiem no Arvīda Blauberga atmiņām, kurš Jelgava II dzīvojis 20.–30.gados, bet kara gados kļuvis par trimdinieku un viņa mūžs noslēdzies tālajā Dienvidāfrikas Republikā:

“Lepnākais dzīvoklis ēkā nr.1 bija inženierim A. Kasparam. Tur bija četras istabas, virtuve, vannas istaba un ūdens klozets. Kasparam bija arī telefons, kas Jelgava II bija reta parādība...Mans tēvs ar ģimeni ievācās ēkā nr.2 1929. gada vasarā...Mums bija virtuve un trīs istabas (gan caurstaigājamas). Pēc Rietumu standartiem tas būtu two bedroom flat... (dzīvoklis ar divām guļamistabām – no angļu val.) Mūsu ģimenē bija seši cilvēki un līdz ar to arī diezgan liela saspiestība, bet mums bija arī vannas istaba un vēlāk ierīkoja pat ūdens klozetu.”

Sagadīšanās pēc satiekam kādu Arvīda Blauberga bijušās mājas iemītnieci Natāliju Pūci. Viņa te piedzimusi un pēc neliela pārtraukuma atkal atgriezusies. Natālija atceras Jelgava II ziedu laikus, kad depo dzīve kūsāt kūsāja, bet visas mājas bija apdzīvotas un pagalmā spēlējās desmitiem bērnu.

“Kad depo viss sāka jukt un brukt, daudzi cilvēki aizbrauca prom,” stāsta Natālija.” Arī jaunieši, kas izmācījās par dzelzceļniekiem, kaut kur pazuda. Mans tēvs ļoti pārdzīvoja, jo viņš uz dzelzceļa nostrādāja visu mūžu.”

Tagad depo ēkā ierīkota Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja filiāle, kurā var aplūkot tvaika lokomotīves un pat kādu specvagonu.

Natālija, tāpat kā daudzi kaimiņi, savu dzīvokli privatizējusi un labiekārtojusi, vienīgi ar kanalizāciju šad tad esot problēmas. Pie mājas ir neliels priekšdārziņš, kur vasarā var justies kā oāzē. Klusums un miers. Prohorova iela savesta kārtībā un noasfaltēta, bet aiz sliedēm pie Lielupes ierīkota promenāde pastaigām.

“Kamēr būs ''Latvijas dzelzceļš'', mēs te dzīvosim,” uz atvadām piebilst Natālija. 

Vēlāk satiekam arī Natālijas tēti Anatoliju Sviņinu, kurš tagad dzīvo daudzstāvu namā netālajā RAF rajonā. Anatolijs nāk no dzelzceļnieku dinastijas: vectēvs, mamma un tante strādāja uz dzelzceļa. Vectēvs 1937. gadā Armavirā apcietināts un vēlāk nošauts, bet vecāmāte uz astoņiem gadiem  ieslodzīta nometnē. Jelgavā ģimene nonākusi pēc 2. pasaules kara. Anatolijs piedzimis šeit.

“Es gribēju iet jūrā, jo dienēju Tālajos Austrumos uz robežsardzes kuģa,” atzīstas Anatolijs. ”Bet tante pateica – nē! nāksi pie mums uz depo! Tā es no 1972. gada tur strādāju gan par atslēdznieku, gan mašīnistu.” 

Anatolijs ir labs stāstnieks un viņam izdodas uzburt gan bišu zumēšanu liepu alejā, gan karūsu ķeršanu tuvējā dīķī, kas nu sarucis pavisam mazs. Kaimiņi esot dzīvojuši draudzīgi, kopā strādājuši un kopā svinējuši. Nekādus kriminālus notikumus Anatolijs neatceras. Varbūt juku laikos, kad viņš jau bijis prom.

Starp citu, 2004. gadā “BBC” viņa dzīvoklī un dārzā filmējusi kādas epizodes filmai “Arhangeļska”.

Kāda kaimiņiene  sociālantropoloģiskajā pētījumā šos notikumus atceras pa savam: “Te filmēja, un viss bija mākslīgajā sniegā. Tas ir papīrs tāds. Es pavasarī nezināju, kā savākt to papīru. Ārprāts, kas te bija! Te bija savestas arī velēnas un viss ar tām nosegts. Viss pavisam savādāks bija uztaisīts.”

Prohorova iela ir savdabīgs akcents Jelgavas tēlā, bet dzelzceļnieku māju puduris no 1906. gada varētu piederēt pilsētas senākajām ēkām. Pagaidām vēsturnieki par šīm koka mājiņām maz interesējušies, bet, kas zina, varbūt gājiens “Ielas garumā” kādu ieintriģēs? 

 


Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.




AUTOdoc.lv

1.156877040863 58(0) - 0.82470273971558 2021.04.23. 01:55 http://www.jelgavniekiem.lv/?act=4&art=51380 ip: 172.70.34.221 usememcache: 1