Renāte, Modrīte,
Mudrīte
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
VESELĪBA
IZGLĪTĪBA
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • Jurista vārds
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • GRĀMATU APSKATS
  • VESELĪBA
  • IZGLĪTĪBA
  • LABDARĪBA
APTAUJA
Kā Covid 19 ir ietekmējis Jūsu ikdienu? ..vairāk
Nēsāju masku ārpus mājas, dezinficēju visu.
2
Nekā!
1
Retāk eju uz publiskām vietām.
1
Ārvalstu ceļojumi tagad ir ierobežoti vai atcelti
1
Viss ir slikti. Bail no vīrusa.
0


Minimālais ienākumu līmenis neatbilst Satversmei

Raksts publicēts: 2020.06.25. 17:10:21
Raksta autors: LETA

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai

Satversmes tiesa (ST) šodien atzina, ka garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis neatbilst Satversmei.

ST secināja, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI saistītos jautājums, tostarp kādām pamatvajadzībām tas tiek izmaksāts, kā arī nav izstrādāta GMI līmeņa noteikšanas metode.

Ņemot vērā ekonomiskos faktorus un citus apsvērumus, ST nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.

Saskaņā ar jaunākajiem tiesībsarga biroja datiem, 2019.gadā Latvijā bija 41 522 trūcīgas personas. Savukārt 17 249 personas bija GMI saņēmēji, no kuriem bērni – 3165, personas ar invaliditāti – 3097 un vecuma pensijas personas – 2819. Vidējais GMI pabalsta apmērs vienai personai 2019.gadā bija 42,79 eiro mēnesī.

Savā spriedumā ST secināja, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principam.

Satversmes tiesa nolēma visupirms vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1.pantam kopsakarā ar Satversmes 109.pantu.

ST secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Ar Satversmes 109.panta tvērumā ietilpstošo sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību.

Tiesa uzsvēra, ka, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību – visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību.

Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un 109.pantā iekļauto pienākumu nodrošināt, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ST pirmkārt pārbaudīja, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības.

Otrkārt, vai šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, un treškārt, vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi.

Spriedumā aplūkoti normatīvajos aktos paredzētie pasākumi, kas vērsti uz likumā “Par sociālo drošību” noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. ST secināja, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo līmeni.

Lai izvērtētu, vai trūcīgām personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, ST noskaidroja vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar GMI līmeni saistītos jautājumus, vai GMI līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

Tāpat ST noskaidroja, vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

ST norādīja, ka GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Turklāt GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību.

Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.

Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam.

ST secināja, ka likumdevējs šos būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus nav izlēmis.

ST spriedumā uzsvēra, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai.

Tas, vai pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšanu.

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem ST neguva pamatojumu tam, kādēļ GMI līmenis ir noteikts 64 eiro apmērā. ST secināja, ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai.

Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Satversmes tiesa norādīja, ka par šā pienākuma izpildi ir atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktais uzdevums izmaksāt trūcīgām personām pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses.

Spriedumā vērtēti citi sociālās drošības sistēmas pasākumi, ko trūcīgas personas var saņemt papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai. ST atzina, ka sociālās drošības sistēmas ietvaros trūcīgai personai ir pieejami dažādi sociālā atbalsta pasākumi.

Tomēr valsts sociālie pabalsti nav vērtējami kā tādi, kas būtu izmantojami personas pamatvajadzību apmierināšanai, jo to mērķi ir citi. Turklāt tie tiek piešķirti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām konkrētās situācijās.

Savukārt sociālās palīdzības ietvaros trūcīgu personu iespējas saņemt sociālo atbalstu ir atšķirīgas. ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

ST ņēma vērā to, ka apstrīdētā norma skar sociāli nozīmīgu jautājumu – sociālās palīdzības minimumu, kas nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu.

Ja ST lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai.

Savukārt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

ST norādīja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis neatbilst sociāli atbildīgas valsts principam, nenodrošina cilvēka cieņas aizsardzību un neizpilda no Satversmes 109.panta izrietošo pozitīvo pienākumu valstij sniegt personai tai nepieciešamo sociālo palīdzību.

Tiesībsargs arī norādījis, ka valdība ilgstoši GMI līmeni nav paaugstinājusi tā, lai tas atbilstu Satversmei. Valstij esot pienākums savu politiku vērst uz sociālā un mantiskā stāvokļa izlīdzinājumu, nevis uz sociālo un mantisko atšķirību nostiprināšanu un izvēršanu.

GMI līmenis šobrīd neesot pietiekams, lai nodrošinātu personu pamatvajadzības, līdz ar to tas nevarot nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa aģentūrai LETA iepriekš stāstīja, ka tiesībsargs pieteikumā norādījis, ka jau pērn aprīlī nosūtījis vēstuli valdībai, kurā norādīja, ka Ministru kabineta noteikumi par GMI līmeni noteic, ka GMI līmenis personai ir 53 eiro mēnesī, kas tiesībsarga ieskatā neatbilst Satversmes 1. un 109.pantam.

Tāpēc viņš aicināja valdību līdz 12.jūnijam novērst konstatētos trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei.

Kā atbildi tiesībsargs saņēma vēstuli no Ministru kabineta, kurā tika apvienota atbilde gan uz tiesībsarga vēstuli saistībā ar garantētā minimālā ienākumu līmeņa celšanu, gan uz vēstuli par trūcīguma slieksni.

Vēstulē ietverto informāciju tiesībsargs uzskata par kārtējiem solījumiem, kas būtiski neatšķiras no citiem iepriekšējo gadu solījumiem.

Tiesībsargs vēstulē norādīja, ka, viņaprāt, valdības noteiktais GMI līmenis, kas nenodrošina pat personas pamatvajadzības, nevar nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

Tāpat tiesībsarga ieskatā nav pieļaujama ilgstoša vistrūcīgāko iedzīvotāju daļas tiesību ignorēšana, kas norāda uz cieņas trūkumu attiecībā pret šiem cilvēkiem.

Jansons skaidroja, ka saskaņā ar Labklājības ministrijas (LM) statistiku 2017.gadā pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņēma 25 823 personas (15 962 ģimenes), no tām 5953 bija bērni, 3659 cilvēki ar invaliditāti un 2997 pensijas vecuma cilvēki.

Turpretī 2018.gadā GMI pabalstu saņēma 20 878 personas (13 659 ģimenes) no tām 4316 bija bērni, 3407 cilvēki ar invaliditāti un 2986 pensijas vecuma cilvēki, tāpēc tiesībsargs secina, ka apmēram puse no GMI pabalsta saņēmējiem iekļaujas sociāli mazaizsargāto personu lokā.

“Sociāli atbildīgas valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošina cilvēka cienīgas dzīves līmeni, tādā līmenī, kas ļauj cilvēkam pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā – nabadzība rada sociālo atstumtību,” uzsvēra Jansons.

Valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni izriet arī no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas un ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, skaidroja tiesībsargs.

“Tās nosaka, ka katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai,” pauda Jansons

Tāpat tiesībsargs vēstulē sacīja, ka līdz šim ST nav skatītas lietas par sociālo palīdzību, taču Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī sociālā palīdzība ietilpst Satversmes 109. pantā ietvertajā sociālā nodrošinājuma jēdzienā.

Siliņa pastāstīja, ka kopumā tiesībsargs valdībai jau ir izsūtījis četrus pirmstiesas brīdinājums un šis ir pirmais pieteikums Satversmes tiesai. “Tuvākajā nākotnē sekos arī citi pieteikumi, par kuriem tiesībsargs bija brīdinājis valdību,” norādīja Tiesībsarga biroja pārstāve.

 

 


Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.

AUTOdoc.lv

0.81074404716492 58(0) - 0.56373429298401 2020.10.24. 05:58 http://www.jelgavniekiem.lv/?act=4&art=49404 ip: 54.236.35.159 usememcache: 1