Sprādziens, kuru neaizmirst

Juris Pudelis rāda 1995. gada avīzi. Tas ir laiks, kad par traģēdiju beidzot rodamas kādas ziņas presē. 1969. gada laikrakstos vai ziņu izlaidumos notikušo neatrast. Ar zīmuli mežkopis fotogrāfijā rāda vietu, kas pāršķēla viņa ģimeni. Bildē redzama ķieģeļu ēka un dūmu mutulis.

“Tā bija svētdiena. Nākamajā dienā pēc brīvlaika atsākās skola," atceras Juris. "Es vienā istabā lasīju, vecāki bija virtuvē un gatavoja pusdienas. Vecākais brālis Pēteris un jaunākais – Jānis – bija citās istabās. Sprādziens nebija liels. Pat ne spalgs. Tāds grāviens. Mēs ar vecākiem satikāmies durvju ailā. Es atceros tādu putekļu mākoni. Kā migla. Bija saulaina ziemas diena, mīnus 15 grādi un tie putekļi. Un tu saproti, ka kaut kas neiedomājams ir noticis.”

Pārējo divu istabu vietā bija tikai putekļu mākonis. “Brāļi bija tajās istabās, kas sabruka”. Tētis izskrējis uz ielas mājas drēbēs, bez mēteļa vai cepures. Juris ar mammu viņam sekoja. “Virtuvē pat logs nebija izbiris. Pa kāpņu telpu varēja iet,” Juris runā klusā balsī. “Tobrīd man bija 12 gadi. Es biju bērns, puika, bet man tas datums ir robeža, kad bērnība beidzās. 50 gadi ir pagājuši un tagad ir tā, ka varu par to runāt. Visvairāk jau tas bija vecākiem... .Viņu dzīvē tas bija milzīgs trieciens. Uz visu mūžu”.

1969. gada 12. janvārī, plkst. 10.55 no rīta gāzes sprādziens pilnībā sagrāva Raiņa ielas devītā nama vienas kāpņutelpas un daļēji – otras kāpņutelpas dzīvokļus.

Uz vietas bojā gāja 39 cilvēki. Viņu vidū 14 bērni. Vēl divi cilvēki nomira vēlāk slimnīcā. Jura tētis pirmais zvanīja uz Ozolniekiem, uz savu darba vietu un sauca palīgā smago tehniku. Visticamāk, bildēs redzamais celtnis ir tieši tas, kuru tētis bija izlūdzies. Līdz tam gruvešos iekritušos un apraktos meklēja kailām rokām.

Tas viss fiksēts unikālās fotogrāfijās. Ēkas būvuzraugs, tagad pensionēts celtnieks Valdis Āboliņš dzīvoja tajā pašā ēkā. Taču viņa dzīvokli sprādziens neskāra, vien satricināja.

“Te bija mans fotoaparāts, es jau tāds amatieris esmu un te galds. Paķēru aparātu un skrēju uz balkona,” Āboliņa kungs rāda bildi, kas uzņemta 30 sekundes pēc sprādziena. Nākamajā jau redzams cilvēku pūlis un gruveši. “Te pagājušas divas stundas. Apkārt daudzi, kas atnākuši pabrīnīties. Bet bija ļoti daudzi, kas kailām rokām centās glābt. Domāja jau, ka paneļu vaina. Bet šajā bildē redzams, ka panelis stāv kā stāvējis. No tuvākā garnizona bija zaldātiņi atvesti, viņiem pat darba cimdu nebija,“ atmiņu stāstu šķetina Āboliņš.

Ja sprādziens notiktu vēlāk, upuru būtu daudz mazāk, saka Āboliņš. “Puse mājas, visi, kam ir bērni, tepat sporta namā uz akadēmijas rīkoto eglīti taisījās. Ja viņi jau būtu bijuši prom," viņš piebilst. Citā bildē māju jau ieskauj sēta. “Drupas novāca un nedēļas laikā jau bija sēta apkārt. Tad tikai konstrukciju nostiprināšana turpinājās,” pirms pus gadsimta notikušo atceras Āboliņš.

Eksplozijā cietusī ēka bija celta tikai pirms diviem gadiem 1967. gadā.

Tajā dzīvokļus dalīja tikai Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālistiem. Ēku vienu no pirmajām pieslēdza jaunam kurināmajam - gāzei. Tolaik ne vien Jelgavā, bet visā Latvijā gazifikācija tikai sākās, un tika pieļautas kļūdas.

Pēc tam izrādījās, ka gāze uzkrājusies arī citos pagrabos un blakus esošajā kinoteātrī “Zemgale”. "Arī tur bija piegāzēts pagrabs. Un iedomājieties, ja tur būtu sprādziens filmas demonstrēšanas laikā," saka Āboliņš. "Tur jau simt cilvēku sēdēja. Un piegāzētas bija arī visas akas. To jau vēl nākamajā dienā pārbaudīja. Jo 12. datumā Jelgavā nebija, ar ko pārbaudīt.”

Cietušajām ģimenēm ierādīja dzīvokļus Sudrabu Edžus ielā. Ēku atjaunoja. Valdis Āboliņš atceras, ka izmeklēšana notika ātri un operatīvi bez kavēšanās.

Pusgadu pēc traģēdijas, tā paša gada vasarā, lietu izskatīja tiesa. Par krimināli sodāmiem atzina Jelgavas gāzes saimniecības montāžas–ekspluatācijas kantora vecāko meistaru un galveno inženieri. Pirmajam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, otrajam – labošanas darbus savā darba vietā, vienu gadu ieturot 10 procentus no algas.

Valdis Āboliņš saka, ka momentā ne tikai Latvijā, bet visā PSRS tika ieviesti daudzi uzlabojumi ievados no komunikācijām ēkās. lai novērstu šādas nelaimes.

Taču Juris Pudelis gāzei neuzticas. “Tur, kur ir gāze, vienmēr ir bīstamība. Kad māju atjaunoja, mani vecāki atgriezās. Bet pēc tās avārijas izmainīja tehniskos noteikumus, ka ne vairs pa pagrabu, bet gāzi ēkām pievada tikai no ārpuses, lai nodrošinātu to, ka tā nevar sakrāties pagrabā," paskaidro vīrietis.

Āboliņš zina teikt, ka ēkā atgriezās gandrīz visi. “Tikai tie, kuri saņēma lielākus dzīvokļus, palika tajos,” viņš piebilst.

Jura vecāku vēlme atkal dzīvot vietā, kur gājuši bijā divi dēli, sākotnēji šķitusi dīvaina. Taču mamma Hilda teikusi: “Tikai te es esmu tuvāk saviem puikām. Man ir sajūta, ka viņi tepat vien kaut kur ir. Un es nevaru viņus nodot.” Tūlīt pēc eksplozijas mamma dzirdējusi vēl vecākā dēla Pētera saucienu “Mamm!”

"Manus brāļus atrada nākamā dienā", stāsta Juris Pudelis.

Divi zārciņi brūnā fotoalbumā ir viss, kas tagad liecina par atvadām no viņiem. Bērinieku vidū daudz bērnu. Klasesbiedri.

Arī “Zemgales ziņu” žurnālistam un publicistam Gaitim Grūtupam šajā namā dzīvoja tuvinieki. “Man bija desmit gadu. Te dzīvoja brālis un viņa ģimene. Sieviņa un viņa dēliņš aizgāja... Vēl tagad atceros, viņš bija tik gudrs. Un kā skaitīja. Viena bikse, otra bikse.... Olafiņš,“ savas atmiņas atklāj Grūtups.

Uztvēris šo eksploziju ļoti personīgi, Gaitis uzrakstīja vērienīgu pētījumu.

"Ar šo māju, ar šo nelaimi es sāku savu darbu “Gadsimta katastrofas Latvijā”. Ar domu, kā jārīkojas, lai novērstu šādas nelaimes," paskaidro Grūtups. "Un lielākais pārdzīvojums man ir 2013. gads. Zolitūde. Tu redzi tās paralēles. Te liela būve. Tur liela. Maz ko var darīt glābēji, kamēr celtņu nav klāt. Visu izšķir tas, cik ātri ierodas lielā tehnika. Un te arī...varēja vairāk izglābt. Bet kailām rokām... Cik tad no 50 cilvēkiem izglāba? Septiņus?“ vaicā Grūtups. ”Tāpēc ir jābūt sistēmai.. privātos uzņēmumos.. lai lielie celtņi ir apzināti. Un samaksāt tiem, kas ir gatavi palīdzēt."

Valdis Āboliņš atceras, ka bija ģimene, tētis, mamma un bērniņš. Visi trīs aizgāja bojā. Neko neatrada. Nebija, ko apglabāt.

Kolēģes vēlmi nākamā gada 12. janvārī pieminēt mirušos tuviniekus un kaimiņus apslāpēja pašos pamatos. Ar to Āboliņš vēl šodien nevar samierināties. "Kolēģe nākamajā gadā mājas galā gribēja ierīkot piemiņas vietu. Mēs visi bijām gatavi. Aizliedza. Nedrīkst. Nekādas piemiņas, neko. Ka tāds gadījums bijis.... Taisni otrādi. Lai zina. Vajag atcerēties!," viņš uzsver.

Dzīvi palikušie mājas iedzīvotāji viņus nav aizmirsuši. Ne dakteri Andersoni, kura 14 stundas nogulēja zem betona bloka un vēlāk pēc atbrīvošanas nomira slimnīcā, ne ģimeni, kuru nevarēja pat apglabāt, jo sprādziens bija pārāk spēcīgs. Ne Jura abus brāļus. Te atceras katru no 41, kam dzīve pārtrūka 1969. gada 12. janvārī.

Un katru reizi, kad ziņās izskan par kārtējo gāzes sprādzienu, Raiņa ielā 9 to pārdzīvo īpaši.