Aldis, Alfons,
Aldris
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
GRĀMATU APSKATS
IZGLĪTĪBA
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • piedāvā
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • SLUDINĀJUMI
  • FORUMS
  • GRĀMATU APSKATS
  • IZGLĪTĪBA
  • LABDARĪBA
APTAUJA
Vai Jūs izmantojat atstarotājus? ..vairāk
Vienmēr ir līdzi
Tikai ejot pa
neapgaismotiem
ceļiem
Kad atceros, uzlieku
Neizmantoju. Dievs
mani sargā
Izmantotu, bet man
to nav

FOTOSTĀSTS

 1.MichaelSOWER..
 2.Brettpen..
 3.KennethWoumb..
 4.Charlesher..
 5.Bennysep..
FORUMS

Kā pelnīt ar kāpostiem un nebraukt uz ārzemēm

Raksts publicēts: 2017.11.13. 10:02:05
Raksta autors: tvnet.lv

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai
Galerija (5)

«Kraukšķ kā dulli,» mīņājoties rindā pēc Undzēnu skābētajiem kāpostiem, spriež rīdzinieki. Undzēnu kāpostiem ir savas «kundes», kas novērtē pašmāju produkciju, «dabisku uz visiem simts procentiem». Undzēnu ģimene ir pierādījusi, ka dzīvot zaļi, laimīgi un bagāti var tepat Latvijā – nav jātriecas prom svešumā. Nauda aug mūsu zemē - kāpostos, bietēs, burkānos!

Rudens vējiem te ir kur ieskrieties. Plakana kā pankūka, Zemgale paver plašāku horizontu. Vējš plūkā koku zarus, izbārstot rudas un dzeltenas lapas. Zemgalē dzīve iet uz augšu – uzartu lauku malā lielas graudu kaltes, bagātas saimniecības.

Zemnieku saimniecība «Undzēni» atrodas Jelgavas novada Platones pagasta nostūrī – gleznainā vietā, kur, dižkoku ieskauta, līkumo strauja upīte. Pagalmā, spītējot drēgnajam rudenim, uzplaucis rozā rožu krūms. Undzēnu produkcijai ir laba slava, lai gan ģimenes saimniecība ir «mazītiņa» un neko ekskluzīvu nepiedāvā. Tāpēc, ka Undzēnu kāpostiem ir «īstuma garša».

Svētie kāposti

Kāposti ir tikko novākti, nedaudzie talcinieki izklīduši. Daila Undzēna mūs ved «kāpostos». Uzvēdī skābētu kāpostu aromāts. Lauks pārvērties rakumos, toties konteineros saripinātas milzu kāpostgalvas. Jocīgs gan tas kāposts – liela, smaga galva un tievs kakliņš. Uz vērtīgā dārzeņa pirmatklājēju godu pretendē gan krievi, gan vācieši. Kāpostus Eiropā pazina jau tūkstoš gadus pirms mūsu ēras. Mūsu senči kāpostus ne vien ēda, bet arī izmantoja ārstniecībā. Ar kāposta lapu un sulas palīdzību ārstēja locekļu sāpes, dziedināja brūces un sasitumus.

Kāpostiņš sargāja no pārliekas apreibšanas, to izmantoja, lai sirdzēju atbrīvotu no saindēšanās.

Kāpostam ir skulpturāla forma, bet gludās, spīdīgās lapas caurvij zaļganas dzīslas. Ja ieskatās, tas līdzīgās krucifiksam. Ne velti senais kāpostu dzimtas nosaukums ir cruciferae.

«Šogad padevušies vareni,» saka Daila, ar pūlēm noturot 10 kilogramus smago kāpostgalvu. Kāpēc šoreiz kāposti ir tik prāvi, saimniece nezina - «māte daba» iztrakojusies pēc sava prāta. Parasti kāpostgalvas sver uz pusi mazāk. «Bija viena nedēļa, lai novāktu kāpostus, – tagad vairs nepaspētu,» saka Daila, veroties debesīs, kurās ievilkušās tumši pelēkas mākoņu rievas. Talcinieki bija tikai 13 – visi vietējie. «Palīgi nāk tikai uz ražas novākšanu, pārējā laikā paši tiekam galā,» saka Daila, smejot, ka, par laimi, ir bērni, kas var izcilāt kāpostu tonnas.

Undzēni ar kāpostiem auklējas jau gadus trīsdesmit. Viss sākās 1986. gadā, kad Daila ar dzīvesbiedru – divi jauni un dulli rīdzinieki, kas no lauku darbiem neko nejēdza, – nolēma pārcelties uz laukiem. «Tajā laikā visiem bija piemājas saimniecības – katrs kaut ko audzēja. Lopus mēs negribējām turēt, tāpēc nolēmām ķerties pie kāpostiem.» Pirmā raža bija vairāk nekā bēdīga.

Kāpostgalvas mazas, kroplas. Uz tirgu tādas nevedīsi.

Ko nu? Pamēģināja ieskābēt. Kāpostus izdevās tik veiksmīgi pārdot, ka amats bija rokā. Tā kāpostu lieta aizgāja. Pirmos gadus Daila kāpostus ēvelēja ar rokām. Kamēr mazā meitiņa Justīne gulēja mašīnā, mamma tirgū šiverējās ap kāpostiem.

Rudenī velk uz kāpostiem!

«Lēti, veselīgi, tradicionāli,» Daila pilnām mutēm slavē kāpostus, ko reizēm mēdz dēvēt arī par otru maizi. Rudenī velk uz kāpostiem! Kūpošs skābu kāpostu zupas šķīvis ar kārtīgu gaļas šķēli un sīpoliem cilvēkā iepūš dzīvību! Uh, kā smaržo zeltaini brūni, mīksti un saldeni sautētie kāposti ar krāsnī ceptiem kartupeļiem!

Gribu izdibināt Undzēnu skābēto kāpostu noslēpumu. Izrādās, receptes unikalitāte slēpjas dabiskumā. Platones saimniecībā kāpostus uzglabā svaigā veidā un skābē nelielās porcijās. «Kolhozu laikā rudenī kāpostus skābēja lielās mucās un glabāja visu ziemu,» atceras Daila. Tagad neviens tādus neēstu, visi grib svaigu produkciju.

Undzēnos kāpostus skābē vienkārši - ar burkāniem un ķimenēm. Citās saimniecībās niekojas ar šampanieti, kariju un ananasiem. «Esam mēģinājuši,» pamāj Guntis Undzēns – Dailas dēls. «Cilvēki pagaršo: «O, interesanti!» Tomēr prece nav pārāk ejoša. Nav jēgas muļķoties – kuram vajag, lai šampanieti un ananasus pieliek pats,» saka Guntis.

Nav brīnums, ka Undzēnu mājā kāpostus ēd reti. «Ar acīm atēdušies!» Garšojot produkciju, lai pārliecinātos par kvalitāti, visi ir pieēdušies līdz ūkai. «Man garšo skābi kāposti ar sīkiem paprikas gabaliņiem un krējumu. Ar eļļu un sīpoliem vai vienkārši krējumu – leksē tik iekšā,» saka Daila, piemetinot, ka Ziemassvētkos māja smaržo pēc kāpostiem. «Šitos dikti labi štovēt,» viņa uzšauj pa resnā kāposta sāniem. «Cilvēki tirgū prasa sautētus kāpostus. Es saku: «Kur problēma? Nosautē pats.»

Oi, nē, māja smirdot. Kas par muļķībām!

Sautējot kāpostus, māja smaržo, nevis smird,» turpina Guntis.

Kāpostu bizness ir izdevīgs, jo dārzenim ir augsta pievienotā vērtība. «Nelaime tikai tāda, ka kāpostu ēdāji izmirst,» saka Guntis. Jaunā paaudze ēd hamburgerus, čipsus, suši un picas, kāt piedzerot kolu. «Cik ilgi vēl varēsim nopelnīt ar kāpostiem, nezinām,» viņš nosaka.

Cik ilgi tu strādāsi citiem?

Pagaidām kāpostos līdz elkoņiem ir visa ģimene – Daila ar dzīvesbiedru un abu bērni Guntis un Justīne, kas pirms atgriešanās ģimenes saimniecībā izdzīvojās pa Īriju un Angliju. Izaugusi, «mīcoties pa kāpostiem», Justīne teica:

«Kad izaugšu, nekādu lauku! Tas nav priekš manis. Ātrāk uz pilsētu.»

Tāpat kā daudzi, viņa devās meklēt laimi uz Angliju. Neatrada. Vienu dienu piezvanīja mamma un teica: «No ko tu tur mokies? Brauc taču vienreiz mājās!» Justīne sakravāja somas un atgriezās.

Pa Īriju un Angliju «izdauzījās» arī Guntis. Strādāja uz kuģa, viesnīcā, bārā un fabrikā. «Saņēmu kontraktu, bet pēc trim mēnešiem pateicu, ka braukšu projām. Pārējie nesaprata: kā tad tā! Viņiem kontrakts ir gandrīz vai mūža sapnis,» atceras Guntis. «Mēs runājām pa telefonu, un es jutu, ka Guntis nav sajūsmā ne par darbu, ne dzīvi.

Teicu: brauc mājās! Cik ilgi tu strādāsi priekš citiem? Mums ir zeme – audzē, ko gribi, un dari to sev.

Tu varēsi darīt, kā vēlies – vienu dienu strādāt 16 stundas, otru atpūsties,» stāsta mamma.

Lai gan centrālā ass ir kāposti, Undzēni audzē «visu, kas aug» - gurķus, zemenes, tomātus, bietes, burkānus, avenes. Kāpēc Undzēni, kuriem darbi iet no rokas, nepaplašina biznesu? «Tad jāpieņem darbinieki no malas un tu vairs nevari izsekot procesam.» Ir risks zaudēt kvalitāti, bet mums ir ļoti svarīga laba slava.

Daila piemetina, ka vēl ir tāda lieta kā sveša enerģija. «Draudzene no «Vildēniem» sūdzējās, ka viņiem kāposti mīksti. Kad prasīju, kas skābē, viņa atbildēja, ka algots darbinieks.» Ieteicu nomainīt skābētāju, un tā lieta aizgāja. «Kad visu darām paši, varam garantēt kvalitāti un garšu.»

Tomēr dari, ko gribi, pilnībā atbildēt par kāpostu garšu Undzēni nevar – dabai ir sava spēle. «Mēs vienmēr darām vienādi, bet katru gadu raža mazliet savādāka – daba ievieš savas korekcijas.» Piemēram, pērn kāposti apslīka – no ūdens laukā tikai lillā galvas rēgojās. Pirms vairākiem gadiem rudenī temperatūra noslīdēja zem nulles un trīs dienas turējās mīnus 7 grādi. Kāpostgalvas pārvērtās ledus bumbās, uzsēdinātās uz kaceniem. Daila skrēja ap lauku «ar Tibetas dziedājumiem un reiki enerģijām», lūdzoties:

«Mīļie kāpostiņi, nu mums būs vāks!»

Pēc dažām dienām temperatūra uzlēca līdz 15 grādiem un kāposti izdzīvoja. Un kā ar zaķiem – vai šie nenāk kāpostos? «Lai viņiem tiek,» smejas Daila. Niknākus skatus viņa met uz stirnām, kas apgrauž krūmus un stādus.

Dzīvie kāposti

«Mučele stundā,» sauc Daila, rādot cik žiperīgi prot ēvelēt kāpostus. Tikai pirksti jāuzmana. «Ar bomīti – šitā, šitā,» viņa sparīgi mīcās, kā jau pa kāpostiem. Savā nodabā kāposti skābst piecas līdz septiņas dienas. Tad ir īstais smeķis!

Platones pusē ir laba, trekna zeme, tāpēc dārzeņi izaug garšīgi, sulīgi. Un vēl kaut kas… «Akmens laikmetā te bija cilvēku apmetne.

Tajos laikos cilvēki, cieši saistīti ar dabu, bija jutīgāki, gluži kā dzīvnieki. Apmetni viņi veidoja vietā ar labu auru.

Cilvēku vairs nav, bet tā enerģija ir palikusi, varbūt tāpēc pie mums viss izaug tāds garšīgs. Paši nezinām, kāpēc tā.» Daila atceras, ka padomju laikos, kad pagalmā vēl bijis vecais ābeļdārzs, tirgojusi dzidros ābolus. «Aizvedam uz tirgu. Pie mums stāv rinda, bet blakus neviena pircēja, lai gan āboli līdzīgi.»

Jaunie Undzēni apvainojas, kad pircēji prasa: «Kāpēc tik balti, vai tikai etiķis nav klāt?» Patiesībā atšķirt var vienkārši – kāpostus, kuriem pievienots etiķis, var vārīt stundām – tie paliek cieti kā krams. Dabiski saskābuši kāposti pēc stundas, pusotras ir gatavi.

Brīnos, kāpēc Undzēni kāpostus tirgo «prasti» - no mucas, ja citi savus pilda skaistos trauciņos ar vilinošām etiķetēm. «Mēs mēģinājām, bet lieta tāda, ka skābēti kāposti ir dzīvs produkts. Pienskābes baktērija turpina dzīvot arī mazajā trauciņā. Ja nepievieno konservantu, trauciņš pēc dažām dienām piepūšas. Visi, kas liek kāpostus trauciņos, izmanto konservantus – citādi baktēriju savadīt nevar, tā dara savu,» stāsta Daila. Tomēr pienskābe veicina labvēlīgo baktēriju klātbūtni zarnu traktā, bet konservanti mazina produkta pozitīvo iedarbību.

Centrāltirgū Undzēnu kāpostu nav un punkts. «Mēģināju, bet tas bija ārprāts. Tur man neviens neticēja. Iet garām vīrs un atmet ar roku: «Miroņu kāposti!» Domāja, ka etiķis klāt. Saku - pagaršo. Šis neparko. Ja nenovērtē, nevajag! Ziemā paviljonā sutīgi, nav ko elpot. Ja divu dienu laikā kāpostus nepārdodu, pārskābst un jāmet ārā.

Man vienīgajam rūga, skāba un gāja pāri – pārējiem nekas. Skatos, gurķu piramīda stāv veselu nedēļu un nekas nekaitē.

Un vēl mēģina iestāstīt, ka tie ir dabiski, bez piedevām,» šausminās Guntis.

Daila priecājas, ka viņas bērni ir «ar zaļajiem īkšķīšiem». Abiem padodas visas zemes lietas. Divus savus bērnus viņa ir «atgriezusi dzimtenē», bet vecākā meita Īrijā dzīvo kopš augstskolas beigšanas un Latvijā, visticamāk, neatgriezīsies, jo ir precējusies ar īru.

«Varbūt tas, ka mūs sijā un izkaisa pa pasauli, nav bez augstāka nodoma. Kad pienāks laiks, latvieši atgriezīsies,» atvadoties pārliecinoši saka Daila.

 


Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.
DELFI.lv ziņas
  Bērns ieskrien stikla durvīs un gūst nopietnas brūces rokā
  Policija meklē 'VW Golf' un BMW sadursmes aculieciniekus
  Garāmgājējs pieķer iereibušu jaunieti apķēpājam nesen atjaunotas ēkas fasādi
  Alūksnē kaimiņš no piedūmotas telpas iznes divus cilvēkus, vienam konstatē nāvi
  Visi zina, ka veselības aprūpe ir bedrē, atklāj Veselības inspekcijas vadītāja Dreika
  Daudzviet ceļi apledojuši, Kurzemē redzamību ierobežo migla
  'Delfi TV ar Jāni Domburu' – pulksten 14 atbildēs Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele

1.2265651226044 59(0) - 0.90182876586914 2017.11.22. 23:58 http://www.jelgavniekiem.lv/?act=4&art=41675 ip: 54.162.139.105 usememcache: 1