Leģendārie „rafiņi” atgriezušies no brauciena

Autobrauciena organizatori ar dokumentālu materiālu palīdzību centās atkārtot 1977.gada ekspedīciju pēc iespējas precīzāk. Vienīgais izņēmums – pirmās ekspedīcijas dalībnieki brauca pa Amūras-Baikāla maģistrāli, taču šogad ekipāža pa BAM nebrauca, tāpēc maršruts saīsinājās: ja pirms 40 gadiem maršruts bija 16 000 km garš (tiesa, tāpēc, ka tolaik vēl nepastāvēja Čitas ceļš, daļu maršruta mikroautobusi veica pa dzelzceļa platformām), tad šogad ceļa garums bija 13 000 km, ko ekipāža pieveica 35 dienās, 2.jūlijā mikroautobusiem finišējot Vladivostokā.

Ekspedīcija pabija daudzās lielās Krievijas pilsētās: Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Nižņijnovgorodā, Kazaņā, Naberežņije Čelni, Ufā, Čeļabinskā, Petropavlovskā, Omskā, Novosibirskā, Irkutskā, Baikalskā, Ulanudē, Čitā, Habarovskā un, protams, Vladivostokā.

Gatavošanās pie tik iespaidīgā brauciena sākās laicīgi, tieši pirms 2 gadiem, jo visi trīs „rafiņi” bija neatbilstošā autobraukšanas stāvoklī un atjaunojami pašu rokām. Visvecākais mikroautobuss – 1980.gada izlaidums, otra mašīna – 1988.gada, bet trešā – 1989.gada. Restaurācijas gaitā mikroautobusu meistaram bija jāpapūlas, bet neraugoties uz nelielo modernizāciju (nācās mikroautobusu aprīkot ar papildu ventilāciju, jo, kā zināms, „Latvijas” nav aprīkotas ar kondicionieriem, kā arī likt jaunu riteni), „rafiņi” saglabāja savu pirmatnējo izskatu.

„Novaja Gazeta” tikās ar idejas ģeneratoru, organizatoru un ekipāžas vadītāju Ruslanu Grigoroviču. „Esmu ļoti laimīgs, ka mums viss izdevās. Neskatoties uz nelielām neērtībām ceļā, mēs to paveicām – nobraucām visu ceļu „no – uz”. Diemžēl, brauciena laikā salūza divas mašīnas. Sarkanais „rafiņš” salūza divreiz. Pirmoreiz Veļikijnovgorodā salūza virzulis, bet pēc Baikāla – pakaļējais tilts. Bet vietējais serviss mums palīdzēja ar remontu un operatīvi novērsa problēmas, tad ceļu turpinājām. Tad salūza zaļais mikroautobuss: lai arī bija ierīkoti papildu ventilatori, mašīnu tie neizglāba un pie Čitas „rafiņš” pārdega, nācās mainīt sūkni. Bet dzeltenais mikroautobuss visu ceļu brauca ideāli, bez nevienas likstas,” atceras R.Grigorovičs.

Pārsteidzoši, bet laikapstākļi ekspedīcijai bija labvēlīgi. Pirms Maskavas bija stipra viesuļvētra, nogāzās daudz koku, bet divas dienas pirms ekspedīcijas beigām tā beidzās. Omskā bija plūdi, applūduši lauki, bet tie neskāra ekspedīcijas vietu. Karstuma un sausuma dēļ Krasnojarskā plosījās ugunsgrēki, izdega 137 ha mežu. Hakasijā bija krusa ar graudiem olas izmēros, bet, kā par brīnumu, neviena no dabas kataklizmām nekaitēja ekspedīcijai.

„Protams, bija arī morāli grūti aizvadīt vairāk kā mēnesi bez ģimenes, tālu no mājām, arī fiziski – pastāvīgi būt ceļā. Ceļi sliktā stāvoklī, bedre pie bedres, jo sevišķi Dubnā, kā arī „guļošie policisti”, tāpēc nācās pa pilsētu braukt ar 20-30 km/h. Bet valsts ceļi bija diezgan labā stāvoklī. Piemēram, 80 km ceļa veda pa neasfaltētu ceļu – pārsteidzoši, bet mēs nenomainījām nevienu riepu, lai gan bijām sagatavojušies un paņēmuši līdzi 4 rezerves riepas. Bet visgarākais ceļa posms mums bija no Krasnojarskas līdz Irkutskai – 1070 km. Izbraucām 4 no rīta, vietā bijām tikai vēlu vakarā,” stāsta R.Grigorovičs.

Jāmin, ka ekipāža sastāvēja no astoņiem cilvēkiem, viņu vidū trīs jelgavnieki: Ruslans Grigorovičs, Jānis Šmits un Rodijs Trankalis. Interesants arī fakts, ka komandas sastāvā brauca arī Vladimirs Voicehovskis jaunākais, kura tētis – Vladimirs Voicehovskis vecākais bija 1977.gada ekipāžas komandā. Gluži kā tēvs, arī Voicehovskis jaunākais bija komandas ārsts, ceļā rūpējoties par komandas locekļu veselību – ik rītu izmērīja kompanjonu spiedienu un temperatūru.

Brauciena gaitā gadījās arī strīdīgi brīži, bet visa komanda, vakarā satikusies, bez konfliktiem pieņēma lēmumus balsošanas ceļā.

„Mūs ļoti viesmīlīgi uzņēma visās pilsētās. Brauciena sākumā mēs nosūtījām plānotos maršrutus un informāciju par ekspedīcijuun daudzi no mūsu sadarbības partneriem, dažādu auto muzeju un klubu pārstāvjiem atsaucās. Bija redzams, ka mūs gaida un gatavojas mūsu atbraukšanai. Jo sevišķi mūs gaidīja Kazaņā, Čitā, Vladivostokā. Pskovā mūs pat atzinīgi uzņēma konsuls, tika organizētas intervijas ar vietējiem medijiem. Daudzās pilsētās speciāli mums tika rīkotas ekskursijas, mums izrādīja apskates objektus, vietējos muzejus, ēstuves un labus restorānus. Kad mēs braucām kolonnā, vietējie autovadītāji pat nostājās malā, deva mums ceļu, daudzi signalizēja, lūdza, vai drīkst nofotgrafēties ar „rafiņiem”. Uguntiņa acīs bija arī vietējiem iedzīvotājiem. Daži latvieši, ko satikām ceļā, labprāt pienāca vienkārši aprunāties, parunāt dzimtajā valodā. Varu teikt vienu – visi vietējie iedzīvotāji dalījās ar pozitīvām atmiņām par „RAF” ražotajiem mikroautobusiem un apbrīnoja padomju autorūpniecību. Daži iedzīvotāji pat dāvināja mums dāvanas. Piemēram, viena sieviete uzcepa mums pankūkas un uzdāvināja burciņu ievārījuma. Viens vīrietis uzdāvināja mums milzu siera rituli. Bija ļoti patīkami! Arī mēs aizvedām suvenīrus un dāvaniņas latviešu diasporām, kas saistītas ar automobīļu klubiem un organizācijām Krievijā: oriģinālo „RAF” rokturus, keramikas plāksnītes ar „RAF” simboliku, informatīvus bukletus, grāmatas, audio un video materiālus par Latviju. Ažiotāža Krievijā bija liela. Toties Latvijā ļaudis galvenokārt par ekspedīciju sajūsminājās publiskajā telpā – sociālajos tīklos, sekojot līdzi medijiem,” stāsta Ruslans.

Pēc sarunas ar organizatoru un idejas autoru, var šo to secināt. Pirmkārt, cilvēki atceras uzņēmumu „Rīgas autobusu fabrika”, līdztekus ar prieku atceroties arī „RAF” mikroautobusus. Patīkami apjaust, ka jūtas un atmiņas arī pēc tik ilgiem gadiem spēj sasildīt cilvēku sirdis. Un otrkārt: neraugoties uz politiskajām attiecībām starp Latviju un Krieviju, vienkāršie cilvēki ir noskaņoti draudzīgi un spēj lieliski rast kopīgu valodu cits ar citu.

R.Grigorovičs dalās arī ar nākotnes plāniem: „Septembrī plānojam rīkot „RAF” mikroautobusu salidojumu „RAF Reunion 2017”. Strādājam arī pie brauciena pasākuma formātā. Pēc atkārtotā brauciena „No okeāna līdz okeānam” man ir jauns sapnis – ceļot apkārt pasaulei. Protams, vēl jau tas ir tikai sapnis un, lai to realizētu, tam būtu nepieciešami vismaz 70 000 eiro, bet es ceru, ka kaut kad tas varētu piepildīties.”

Brauciena organizatori pateicas par sadarbību sponsoriem un visiem, kuri palīdzēja ar idejas realizēšanu dzīvē. Uz Jauno gadu tiks samontēta filmiņa par braucienu „Liepāja – Vladivostoka „No okeāna līdz okeānam 2017””. Tā tiks prezentēta Jelgavas novada domē.