„Laiks, kas apstājas sevī”- garīgā nometne Ogrē

Iepazīt vienam otru un katram Sevi
Gribas teikt, ka viens no aizvadītās nometnes „Laimīgā zeme” kredo varētu būt „Nekas nenotiek tāpat vien”. Tā arī mēs četri – nometnes rīkotājs Gundars Langovskis, Cigun vingrošanas pasniedzēja Ingrīda Poļaka un nometnes dalībnieces Inguna un Kristiāna – tikāmies piektdienas vakarā, Ogresgala „Sprīdīšos”, vēl nenojaušot, ka turpmākās dienas mūsu starpā nesīs vērtīgu domu un enerģiju apmaiņu, dziļi izjustu sapratni un vēlmi noticēt gan citiem, gan sev pašiem.

Nometnes ieskaņā mēs iepazināmies, pauzdami būtisko par sevi, atklājot īpašības, parādības, emocijas, kas mums katram ir svarīgas un bez kurām nevaram iedomāties savu iekšējo pasauli. Noskaidrojām, ka ikvienam no mums ir, ar ko dalīties, tāpēc savstarpējā komunikācija nostiprinājās ļoti ātri. Šeit jāpiebilst, ka tieši sarunās, nemanot, zuda robežas, ko daži no mums bija izjutuši ap sevi ikdienā – gluži kā mēs būtu tikušies jau iepriekš, vārdi nebija ilgi jāmeklē, tie plūda no mums rāmi, sniedzot aizvien vairāk prieka un pārliecības par sevi.

Vakaram turpinoties un iestājoties krēslai, „Sprīdīšos” ieradās pirmie pasniedzēji – Santa un Māris Pīlāči, kuri mums priekšā, tēlaini izsakoties, nolika īstu noslēpumu lādi. Vispirms to atvēra Santa, iepazīstinot mūs ar krāsu terapiju. Ap sešdesmit mazu pudelīšu, ko viņa izņēma no somas, glabāja krāsas, kas par ikvienu no mums atklāja dziļi sevī paslēptas un, iespējams, iepriekš neapzinātas īpašības, talantus, aspektus, kas var palīdzēt atraisīt ticību sev un saviem dvēseliskajiem spēkiem. Kā stāstīja Santa, krāsu pudelīšu kopumā ir simts un viena no tām simbolizē visas pasaules emocionālo stāvokli – ikreiz, kad tas mainās, tiek izgudrota cita divu krāsu simbioze. Ikviens no mums drīkstēja izvēlēties divas pudelītes – pirmā izvēlētā atklāja katra talantus, otrās krāsas atainoja stiprās un vājās īpašības, katra pasaules izjūtu.

Vakara noslēgumā mums piebiedrojās arī kundalīni jogas pasniedzēja Oļesja ar vīru Aleksandru un dēlu Ernestu – kopā ar viņiem izbaudījām Māra vadītu čakrafona meditāciju, kas ikvienam no mums aizritēja citādi. Interesanti, ka čakrafona skaņas palīdz atbrīvot jeb „atslēgt” prātu, tāpēc daži savdabīgā instrumenta skanēšanas laikā nemaz nejutās tik omulīgi – prāts nevēlējās nomierināties un ļauties mirklim.

Kustība gonga un saules pavadībā
Nākamā rīta cēliens sākās ar kustību – Oļesja pasniedza jogas nodarbību, kam ļāvāmies uz viesu nama terases. Dažiem no mums kundalīni bija pazīstams, citi to izmēģināja pirmoreiz, taču kopumā visi jutās ļoti pozitīvi, kā arī pēc gonga meditācijas – iekšēji sakārtoti un mierīgi. Kā par kundalīni jogas mākslu stāstīja Oļesja, izpildot tās vingrinājumus, svarīgi ievērot pareizas elpošanas likumības, vienlaikus tverot arī iekšējās enerģijas plūsmu, ko labi papildina „OM” mantra. Atšķirībā no čakrafona, kā mērķis ir atbrīvot prātu, gonga vibrācijas iedarbojas uz ķermeni; guļot uz terases dēļiem un klausoties apkārtnes koku šalkoņā, to īpaši izjutām.

Arī dienas turpinājums saistījās ar kustību, jo pārbraucām uz nākamo mītnes vietu – meditācijas centru „Vihara”, kuras vadītājs Igors Domnins mūs ļoti laipni uzņēma, ļaudams izmantot budistu lūgšanu zāli un citas telpas, lai ikviens justos mājīgi un ērti. Tieši sestdien daudzviet Latvijā plosījās laikapstākļu nemiers, taču ceļā uz meditāciju centru mūs pavadīja spilgta saule. Ierodoties, par spīti svelmei, aizvadījām ļoti vērtīgu Solveigas Pelces nodarbību „Attiecības ar sevi un apkārtējiem”, kur gūtā informācija ļāva izprast, kā atbrīvoties no negatīvu pagātnes notikumu atstātā iespaida. „Cilvēkiem nereti ir indeve atkal un atkal pārdzīvot negācijas, kas viņus skārušas jau laiku iepriekš un slīgt vaiņas apziņā. Dzīvē nav iespējams un nevajag pilnībā izvairīties no negatīvajām emocijām, bet jāiemācās gudri samazināt to inerci, lai tās nepārņemtu mūsu ikdienu un neatņemtu mums dvēseles mieru,” skaidro S.Pelce, piebilstot, ka viens no veidiem, kā to realizēt, ir regulāri un gandrīz nemitīgi izjust pateicību, iemanoties pieņemt dzīves dažādās situācijas, kā arī no sirds piedot pāri darītājiem, bet vissvarīgāk – sev pašam.

Pēc sātīgām pusdienām dārzā, vērojām, kā debesis pamazām iegūst pelēku nokrāsu, pēc kā drīz vien sekoja arī dabai tik svētīgās ūdens lāses, tādēļ devāmies iekštelpās, kur Gundara Langovska vadībā notika nākamā - garīgās zīmēšanas nodarbība. Vispirms katram no mums, aizverot acis, bija jāzīmē, cenšoties izjust sevi un tā brīža emocijas, bet pēc tam tikām sadalīti pāros, kur zīmējumā simboliski atainojām viens otru. Pārsteidzoši, ka caur šo metodi tik viegli un skaidri spējām viens otru „uztaustīt” – kopīgi pārspriežot krāsās un līnijās apslēpto, gaismā tika izceltas ne vien personīgā emociju gamma, bet arī raksturīpašības, kas katram jāattīsta, lai tiecība pretī harmonijai ar sevi un pasauli būtu vieglāk iespējama.

Tāpat sestdienas vakarā iepazināmies ar vēl vienu kustības veidu – „Cigun” vingrinājumiem, ko mums demonstrēja Ingrīda. Arī šo kustību meditāciju, kas senlaikos radusies Ķīnā, pavada katra iekšējā enerģija, kas tiek virzīta, kustoties, plaukstu vidū rodot siltumu, kā arī smeļoties spēku no dabas. Ingrīda ar „Cigun” nodarbojas jau ilgi un atklāj, ka šī metode ir mainījusi viņas dzīvi: „Gandrīz nevienu dienu nespēju pavadīt bez šīm kustībām. Tiklīdz esmu izlaidusi kādu nodarbību, jūtu, ka ķermenis kļūst stīvs un pieprasa „Cigun” aktivitātes.” Tieši nodarbības laikā mums pievienojās vēl divas dalībnieces – Agnese un Iveta, ar kurām kopā vēlāk baudījām vakara kulmināciju ilgi gaidītajā Vēlmju meditācijā, debesīs palaižot ne, kā tika iecerēts, uguns laternas, bet gan krāsainus balonus. Bez šaubām, katram „Laimīgās zemes” meklētājam šis brīdis bija dziļi aizkustinošs, jo tika rasts ticības un cerības spēks, kas katru balonu pacēla debesīs. Arī šobrīd gribas vēlēt, lai katra no mūsu vēlmēm piepildās un atnes mums laimi!

Mīlestība, dzeja un deja
Visbeidzot svētdiena mums trijiem (Ingrīda sestdienas vakarā devās prom kopā ar Agnesi un Ivetu) sākās ar nopietnu pārbaudījumu – māju saimnieks Igors mūs aicināja uz 45 minūšu ilgu klusuma meditāciju. Kā pēc tās nospriedām – katram tas nav pa spēkam, jo, līdzīgi kā ar čakrafona skaņām, arī vairāk nekā pusstundu ilgā meditācija, kuras laikā centāmies, kā teiktu Imants Ziedonis, „ieiet sevī”, palaidņa prāta dēļ šķita grūtāk izpildāma. Tomēr arī no šī mirkļa ir savi ieguvumi – tas ir labs veids, kā vēlreiz sevi pieņemt un apbruņoties ar pacietību.

Ja līdz svētdienai lielākā daļa piedzīvot nodarbību lika pievērsties sev, nākamā – Simonas Kārkliņas vadītā Mīlestības meditācija, kas norisinājās ar „Skype” palīdzību – lika vēlreiz iepazīt vienam otru, tikai šoreiz, izmantojot pieskaršanos. Un atkal jāatceras nometnes pirmais vakars, kad sarunās bijām negaidīti vienoti; arī masāžā, ko viens otram veicām un ko izbaudījām, pārmaiņus apguļoties uz grīdas, pirmo mulsumu un kautrību drīz vien nomainīja smiekli un atraisītība – ikviens mācījāmies uzticēties gan sev, gan otram, kas mums pieskaras. S.Kārkliņa līdztekus enerģijas apmaiņai starp mums, ierādīja arī, kā kontrolēt enerģijas plūdumu sevī, to smeļoties no zemes un debesīm, kā arī ļaujot tai cirkulēt pa visu ķermeni un ārpus tā.

Kā nākamā mūs apciemoja Ieva Saliņa, grāmatas „Pakāpies, sajūti Dvēseli savu” autore, kura jau dažus gadus raksta tā saucamo dvēseles dzeju – šķietami vienkāršas rindas, kas patiesībā ļauj ieskatīties sevī un atkal no jauna atklāt sevī vēlamo, gaišo, optimistisko, to, kā dēļ ir vērts elpot un būt. Jaunā sieviete, tāpat kā Solveiga Pelce, darbojas Aktavio Liosa organizācijā „Lawio”, kas nes vēsti par to, cik svarīgi ir būt saskaņā ar sevi un visu apkārtējo. Šo sajūtu var smelties ne tikai, lasot dzeju, bet arī klausoties meditatīvu mūziku vai citā patīkamā veidā bagātinot savu iekšējo pasauli.

Patiesībā dienas un nometnes izskaņa arī bija pārbaudījums – mēs iepazinām Gurdžījeva dejas īpatnības un jau atkal centāmies tikt pāri mazajām „sakāvēm”, jo prāts dažbrīd atsacījās pieņemt neloģiskos soļus, ko mums ierādīja Gurdžījeva dejas speciāliste Jeļena Lukjanova. Arī viņai, kad ar šo deju sākusi nodarboties, nav bijis viegli, taču palīdzējusi neviltotā interese gan par Gurdžījeva personību, gan viņa mācību un dejas būtību. „Vienīgā un visgrūtākā lieta, kas jāiemācās, javēlaties šo deju dejot – jāatslēdz prāts un jāļauj plūst emocijām. Ja tas izdodas, deja pati sniegs rezultātu, jums tā tikai jādejo,” atklāja J.Lukjanova. Nelielu ieskatu, kā mums ar deju elementiem veicās, var gūt, aplūkojot galeriju.

Ticu, ka trīs dienu garumā mums visiem izdevās iejusties Sprīdīša lomā un atgriezties mājās – pie Sevis, taču tas nebūt nenozīmē, ka Ceļš ir galā. Tas turpinās, tas mūs ved arī tad, ja jūtamies nomaldījušies un apjukuši, skumji vai vīlušies. Tas mūs ved līdz nākamajam gaismas pagriezienam un es zinu, ka mēs visi tur tiksimies – kaut domās.

Dziļā pateicībā nometnes rīkotājam Gundaram un visiem, ar kuriem man bija gods būt kopā - par vārdiem, pieskārieniem, savstarpēju uzticību un tik sen ilgoto un beidzot izjusto cilvēcīgo attiecību siltumu - pateicos es, Kristiāna Kuzmina, un portāls Jelgavniekiem.lv, kam bija prieks strādāt nometnes atspoguļojumu un vērtīgo sadarbību veidojot.