Dace Priede: „Iesākumā tapa stāsts par Žaku”

Arī romāna 2.daļā Artas likteņstāsts saglabā spriegumu, taču turpina attīstīties diezgan likumsakarīgi, kamēr otra sižeta līnija, kas vēsta par Žaka dzīvi, lasītājam gatavo milzu pārsteigumus. Arta padevīgi turpina vilkt savu pienākumu vezumu, saprotot, ka iespējams, dzīvē nav izdarījusi pareizās izvēles. Diemžēl šī apjausma nevis rosina viņu pilnībā atbrīvoties no smagā sloga, bet tieši otrādi – šķiet, ka liktenis it kā par spīti nabaga sievieti vēl vairāk savažo, mezdams viņas ceļā sprunguļus – negaidītus, sāpīgus, nogurdinošus. Arta saglabā sevī spēku cīnīties pret tiem, lai arī tā ir teju neiespējama cīņa – šķēršļi uzglūn viņai no malu malām, sākot ar jau iestagnējošām problēmām ģimenē (Haris turpina mētāties no darba uz darbu, nerodot iespēju jebkā palīdzēt sievai, Arta vēlreiz paliek stāvoklī, mūžībā aiziet viņas māte u.tml.), beidzot ar attiecībām ārpus tās (darbavietas maiņa, sociālā atstumtība, neveiksmīgi draudzības un pieķeršanās gadījumi, sagrauti sapņi radošajā dzīvē). Ļoti trāpīgi Artas turpmāko dzīves gultni raksturo šķietami retoriskais jautājums: „Kas ir labāk – samocīta dzīve vai godīga nāve?”

Tikmēr Žaka dzīvē notikumi uzņem apgriezienus – viņš sevī atklāj mīlestību, kā dēļ gandrīz zaudē veselo saprātu un tiek arvien dziļāk ievilkts galma intrigās. Priekšplānā izgaismojas visa romāna gaidītākais notikums – Žaka beidzamais duelis ar Rakfordu, kas savā veidā uzskatāms par šīs sižeta līnijas kulmināciju, pilnībā dekonstruējot lasītāja gaidas un apgriežot kājām gaisā ne vien Žaka, bet arī viņam tuvo cilvēku dzīves – tas ir pārbaudījums daudzām svarīgām attiecībām, kam pa vidu izplaukst arī mīlestības krāšņais zieds.

Lai noskaidrotu, ko pati autore domā par savu romānu, kuri no tēliem ir tuvāki viņas sirdij un kā vērienīgais romāns tapis, aicinājām viņu dalīties ar pieredzi.

D.Priede atklāj, ka romānu par Žaku sākusi rakstīt 1978.gadā un manuskriptu atrādot savai Rakstnieku savienības „krustmāmiņai” Līvijai Akuraterei, secināts, ka uz izdevniecībām uzrakstīto nest nav jēgas. Rakstniece nolēmusi nemest plinti krūmos – jau drīz radusies ideja par Artas un Žaka sižetu apvienošanu, kā rezultātā tapis darbs, ko ar aizrautību lasām šodien – „Saule špagas asmenī”. „Nekad necerēju, ka šo manu pirmo romānu kāds vispār ievēros. Iespējams, tā būtu noticis, ja manā “ceļā” negadītos vēl viens brīnišķīgs cilvēks - Māra Zālīte,” atklāj rakstniece, piebilstot, ka augstā godā tur dzejnieku spēju izteikties pāris rindiņās, tajās pasakot visu, taču pati jūtas ērti, rakstot lielformāta darbus, kas ļauj lasītājiem sekot varoņu gaitām, pārdzīvojumiem un likteņstāstiem ilgākā laika posmā.

Zinot rakstniecības procesa laikietilpību (tā taču ir ne vien teksta konstruēšana un ideju ģenerēšana, bet arī rūpīga materiālu atlase un analīze), vaicājam, kā pieredzējusī rakstniece plāno savu darbu, uz ko viņas atbilde ir ļoti vienkārša: „Kā rakstniece droši vien vairāk līdzinos tam kurmītim, kurš var rakt, bet var arī nerakt, taču, ja sakāmā sakrājies pāri pārēm, tad nerakstīt nevaru - atkal vajadzīgs malks svaiga gaisa un aizmiršanās savā pasaulē. Neko neplānoju, jo Kāds to allaž izdara manā vietā.” D.Priede gan uzsver, ka rakstīšana nav viņas maizes darbs, drīzāk – hobijs.

Kā iepriekš minēts, Žaka dzīvesstāstā par kulmināciju kļūst viņa duelis ar Rakfordu, kā rezultātā atklājas (aizmiedziet acis tie, kuri vēl nav sākuši lasīt romāna 2.daļu!), ka Žaks patiesībā ir... Šis negaidītais pavērsiens šokē ne tikai romāna kontekstā, bet arī liek domāt par laikmetu, kad romāns tapis, tāpēc autori var uzteikt par drošsirdību pievērsties dzimumu kolīzijai, kas daudzviet pasaulē joprojām ir stingrs tabu. Pati Dace Priede, radot Žaku, viņa personu uztver kā sievieti: „Žaks viennozīmīgi ir sieviete, lai gan, dažas vīrišķīgas īpašības mūsdienu sievietei ir vitāli nepieciešamas. Man nepatīk nīdētājas un nevarīgās, lai gan – arī tādām ir vieta uz pasaules, sava, un ne maza vieta. Bet ko lai dara, ja Žaka dzimtā nav vairs vīriešu dzimtes pārstāvju? Samierināties? Atkāpties? Paraudāt Seržam uz pleca? Veiksmīgi apprecēties un cerēt, ka kāds visu izdarīs tavā vietā, nodrošinās, appuišos? Skat, cik brīnišķīgs latviešu vārds – „appuišot”, tas ir aptekalēt, apkalpot, izdabāt, tātad aptekalējami ir tikai puiši, jo neviens nesaka “apmeitot”. Tā arī Arta un Žaks nav appuišojami, bet dara tā, kā sirds liek!” Dzimumu problemātikas kontekstā autore aicina ielūkoties citā viņas romānā „Snieg purpura sniegs”, kur tiešāk atklājas autores uzskats.

Visbeidzot, ņemot vērā, ka lielromāni nevar tapt no zila gaisa un arī autora rokraksts veidojas no dažādiem iespaidiem, šķiet interesanti uzzināt pašas autores iedvesmas avotus literatūrā. Viens no dzejniekiem, kura daiļrade Dacei Priedei ir tuva, ir Imants Ziedonis. Ja atceramies, arī romānā Arta Ziedoni apbrīno un viņa dzeju izmanto savos iestudējumos, tādējādi rodas autobiogrāfiskā saplūsme. „Mana vecmāmiņa man mācīja, ka gadiem ejot, attieksme pret konkrētiem literatūras darbiem mainās, un viņai ir taisnība, taču ir virkne rakstnieku, kuru daiļradi joprojām dziļi cienu – Eko, Dante, Darels, Tolkīns, Remarks, Skalbe, Andersens, Dikenss, Puškins, Vailds un šo sarakstu varētu turpināt un turpināt.”

Portāls Jelgavniekiem.lv sirsnīgi pateicas Dacei Priedei par veltīto laiku!

Grāmatu apraksts par romāna 1.daļu izlasāms šeit: Dace Priede - Saule špagas asmenī