Sala Jelgavā, kur valda zirgu likumi

Ķēvēm nav viegla dzīve

Savvaļas zirgu baru ar mazuļiem no neliela attāluma varēs aplūkot vēl tikai līdz 1.aprīlim, kad Lielupes palieņu pļavas uz vairākiem mēnešiem iegūs stingrā lieguma statusu, un tas nozīmēs, ka pa takām starp Lielupi un Driksu staigāt nedrīkstēs.

«Kā mazais princis mātei pie astes,» saka Nordmanis, kurš savvaļas zirgu baru uzrauga kopš 2007. gada, kad dzīvnieki no Nīderlandes atceļoja uz Jelgavu. Mazais zirgs no ķēves neatkāpjas līdz pusotra gada vecumam. Ņemot vērā, ka mazuļi dzimst katru gadu, bet grūtniecība ilgst 11 mēnešus, sevišķi viegla dzīve zirdzenēm nav. Ziemas salu, ko šai zirgu sugai, kuras līdziniece Latvijas teritorijā dzīvojusi pirms daudziem tūkstošiem gadu, jau tā nav viegli pārciest, ķēves pavada trīskāršā slodzē - esot mazuļa gaidībās, ar diviem zirdziņiem vienmēr blakus. Ne velti tieši grūsnās ķēves ziemā mēdz aiziet bojā. Pēc pusotra vai diviem gadiem māte paaugušos bērnu patriec. Katru gadu no marta līdz maijam ķēves laiž pasaulē mazuļus - brūnus, pelēkus un kapučīno krāsas dzīvniekus.

Zirgu sapņi

Zirgi ir ļoti skaisti – drukni, ar biezu, mīkstu kažoku pelēkā vai kafijas krēma krāsā, biezām krēpēm un tā saukto peļu taku - līniju uz muguras, kas ir sugas pazīme. Zirgiem ir lielas, brūnas, gandrīz cilvēciski gudras acis un garas skropstas. Tiem patīk, ja bužina sānus un glauda purnu. Zem biezajām krēpēm var sasildīt rokas. Dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi, tāpēc tuvojas cilvēkiem. Tomēr, kad kumeļi sāk aktīvāk komunicēt un sprauslot, gribas atkāpties, jo dzīvnieki ir lieli un spēcīgi – viena straujāka kustība, un tu tiec iemīts dubļos.

Nordmanis atklāj, ka zirgi iemieg līdzīgi kā cilvēki – ar atmestu galvu, uz sāniem, izstieptām kājām. Viņš novērojis, ka zirgi sapņo – šņākuļo un izdveš skaņas. Tikai ziemā zirgi guļ, stāvot kājās. Lai gan ziema bija maiga un zirgiem bija ko ēst, tā tomēr dzīvniekiem bija pārbaudījums, jo barības bāze saruka līdz plikiem krūmājiem un cilvēku sagādātajiem siena ruļļiem. Līdz ar to šobrīd zirgi gatavi apēst «visu, kas zaļš». Tie staigā pa applūdušajām pļavām, meklējot katru zaļo stiebriņu, kas izdīdzis ūdenī. Līdzko iestāsies silts laiks, zirgi klīdīs pa upes seklumu, meklējot zaļos augus – kalmes, niedres, meldrus.

Zirgu likumi

Uz 90 ha lielās salas dzīvo pieci zirgu harēmi (ērzelis un ķēves ar mazuļiem), viens jaunu zirgu bars un viens visu atstumts septiņus gadus vecs zirgs Drejs, kurš vēl papildus visām nelaimēm ir zaudējis aci. Nordmanis stāsta, ka tā vis neesot, ka Drejs atstumts nepelnīti. Zirgs no harēma padzīts, visticamāk, agresīvas izturēšanās dēļ.

«Nerūpējās par sava harēma drošību, pirmais lauzās pie siena ruļļiem,» savus novērojumus atklāj Nordmanis. Vides gids saka, ka zirgu sabiedrībā valda stingri likumi – dzīvnieks, kurš tos pārkāpj, tiek padzīts no bara. Uz salas atstumtais, protams, izdzīvo, bet savvaļā šādam grēkāzim izredžu būtu maz. Nelielie, druknie savvaļas zirgi dzīvo ap 20 gadu. Šobrīd salas vecākajam iemītniekam ir 18. «Viena līdera salas zirgiem nav – toties ir līderu konference, kas sastāv no ērzeļiem. Savukārt, kurp un kad harēms dosies, nosaka vecākās ķēves,» stāsta Nordmanis.

Izdzīvošanas recepte

Lai gan reizēm ķēvēm mēdz būt arī smagas dzemdības, kopumā mazuļi dzimst ātri un viegli. «Lielie zālēdāji nevar atļauties stundām gulēt, dzemdēt un vārguļot, jo baram ir jādodas ceļā, tam var draudēt briesmas. Daba tos ieprogrammējusi būt stipriem. Zirgs piedzimst, pusstundas laikā pieceļas un seko pārējiem. Kad zirgs ir piedzimis, stundas laikā viņam jāpaēd, pretējā gadījumā viņš sāks nīkuļot un nomirs. Mazajam ir jāspēj pacelt galviņu un zīst pienu, jo ķēve neliksies guļus, lai mazais paēstu.» Eināram ir gadījies glābt mirstošus kumeļus, lai gan īpaši prātīgi tas nav – zirgi ir savvaļas, nevis mājas. Tomēr pilsētnieka žēlums ņēma virsroku. Pēc tam, kad viņš divas nedēļas no vietas ik pēc stundas no pudelītes ar speciālu piena maisījumu bija barojis zirdzēnu, salas uzraugs pateica: nekad vairs!

Ja jaundzimušais nīkuļo, viņš ātri cenšas atrast kādu zemnieku, kurš būtu ar mieru uzņemties rūpes par kumeliņu, kas, labi aprūpēts, nākotnē izaugs par skaistu zirgu. «Piens, kumelīšu tēja un nedaudz glikozes,» maisījuma recepti, ar ko barot zirgu, atklāj Nordmanis. Reizēm gadās, ka zirgu bars pamet tikko piedzimušu zirdziņu. «Ja zirgi atgrūž jaundzimušo, parasti tam ir kāds iemesls – dzīvnieks ir slims vai vārgs. Pagājušajā pavasarī es diennakti cīnījos par viena vārguļa dzīvību. Rezultātā dzīvnieks tik un tā nomira.» Pirms vairākiem gadiem Einārs kādu novārgušu zirgu turēja savā mājoklī - virtuvē, iesietu virvēs, jo tas neturējās kājās. Ne reizi vien viņš no dūņām vienatnē ir izcēlis vairākus simtus kilogramu smagu, satrakojušos zirgu. Arī pagājušajā ziemā viņš, ievedot šķūnī, izglāba dzīvību trim zirgiem, kuri savā vaļā būtu aizgājuši bojā. «Nē, tik ātri nemirst – zirgu dzīvība ir sīksta. Ja zirgs netiek kājās, tas nosalst vai aiziet bojā no vielmaiņas traucējumiem.»

Šitie nav bembiji

Lai gan savvaļas zirgi ir zinātkāri, mīlīgi un no cilvēkiem nevairās, vides gids iesaka dzīvniekus vērot no 50 metru attāluma, jo pēcdzemdību periodā ķēves var būt agresīvas, bet ērzeļiem var šķist, ka cilvēki apdraud viņu harēmu. «Nedod Dievs, ja zirgs pacelsies pakaļkājās un kādam iespers,» saka Nordmanis. Turklāt no 1. aprīļa līdz 14. jūlijam sala pārvēršas par stingrā lieguma zonu – ne zirgu, bet gan palieņu pļavās ligzdojošo bridējputnu un pļavu putnu dēļ. «Savvaļas zirgi nav bembiji no animācijas filmas, ko glaudīt un bužināt.» Nevajag izrādīt savu dominanci, stāstot: «Man ērzelis no rokas ēd.»

Oficiālais zirgu nosaukums ir 'Konik Polski'. Tie Eiropā dzīvoja līdz pat 17. gs. sākumam, kad zirgus apšāva, lai tie nepostītu tīrumus. Atdodot dabai tūkstoš gadu veco parādu, pagājušā gadsimta sākumā poļu zinātnieki atjaunoja sugu, veicot atgriezenisko selekciju. Par savvaļas zirgiem Latvijā liecina arheoloģiskie atradumi un tautasdziesmas.