Brīvroku mamma: „Mācies veltīt laiku bērniem!”

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Dzīvojot mūsdienu saspringtajos, izdzenošajos apstākļos arvien vairāk cilvēku secina, ka ir ierauti it kā karuselī, kas nemitīgi griežas un no kā izkāpt spēj tikai retais. Pienākumu, darba, rūpju savažoti, cieš daudzi – uz izjukšanas robežas ir gan draudzīgas, gan ģimeniskas attiecības, jo cilvēki neatrod laiku, lai tās koptu un saudzētu. Visskumjāk aizņemtība skar ģimenes, kurās aug bērni un no vienas puses tas ir kā apburtais loks – vecāki strādā, lai nodrošinātu bērniem maksimāli labklājīgus apstākļus, taču laika „dzīvu” attiecību veidošanai tikpat kā nav, jo darbs dzen darbu. Rakstniece Alise Kuipere pirms kāda laika izdeva grāmatu „Dzīve uz ledusskapja durvīm”, kur gan atklāts mīlošu un sirsnīgu attiecību modelis starp māti un meitu, taču nedaudz šokējošs ir veids, kādā viņas sazinās – ar zīmītēm, ko ikdienas pielīmē uz ledusskapja durvīm, jo māte agri no rīta dodas uz darbu, atgriežas vēlu vakarā un savu meitu tikpat kā nesatiek. Amerikāņu speciālās izglītības skolotāja Reičela Meisija Steforda, kura arī pati ir māte, uzrakstījusi grāmatu, kas daudziem aizņemtības nogurdinātiem vecākiem nāks kā milzu atvieglojums, pierādot, ka iespēja izrauties no pienākumu sloga ir, tikai jāgrib stāties pretī darbaholismam un sevis nodzīšanai, priekšplānā izvirzot savu ģimeni un vispirms – bērnus.

254.lappušu biezās grāmatas galvenā pievienotā vērtība ir pieredzes autentiskums, ar ko dalījusies autore, cenšoties iedvesmot un nomierinot vecākus, kuri beidzot sākuši nojaust nelāgo patiesību: „(..) es aptvēru, cik nopietns ir mans stāvoklis. Es biju apglabāta – apglabāta zem pienākumu smaguma. Es vairs nedzīvoju. Es tik tikko eksistēju.” (12.lpp.) Aptverot rūgto patiesību – ka dzīve visā tās krāšņumā – slīd ārā no viņas rokām, kopā ar bērniem, vīru un vienreizīgiem mirkļiem, Reičela pieņēma stingru lēmumu – iekārtot dzīvi tā, lai vislielākajam dārgumam, ģimenei, nenāktos ciest.

Grāmatas gaitā uzzinām, ka šādu mērķi gan izvirzīt ir ļoti viegli, taču, lai stātos pretī papīru kaudzēm, izdarāmo darbu sarakstiem, uz brīdi noliktu malā nepārtraukti zvanošo telefonu un iztaisnotu muguru, kas salīkusi no ilgās sēdēšanas pie datora, nākas sīvi pasvīst, jo tas ir nelāgs ieradums un, kā zināms, ieradumiem ir tendence cilvēku sagrābt savā varā teju ar sātanisku spēku, turklāt liekot izjust vainas apziņu: „Ko gan teiks mans priekšnieks par neatbildēto zvanu vai izlaisto sapulci? Kas notiks, ja projektu iesniegšu pāris dienas vēlāk?” Grāmatas autore Reičela māca aizņemtajām dvēselēm rast līdzsvaru un vienmērīgu dzīves plānošanu, lai no tā neciestu ne pienākumi, ne ģimeniskās saites. Kā atzīst brīvroku mamma, kura pati savulaik cietusi no mūžīgās aizņemtības, grāmatas nodaļas soli pa solim atspoguļo viņas pieredzi un tiecību pretī mierīgākai dzīvei. 12 nodaļās vecāki, kuri nemanot kļuvuši par strādājošiem vergiem, var uzzināt dažādus veidus un līdzekļus, kā uzlabot savas dzīves drudžaino plūdumu un atkal kļūt par cilvēku, kurš dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

R.M.Steforda grāmatu strukturējusi ļoti uzskatāmā veidā, lai apmēram gada laikā dzīve atkal „ieietu sliedēs”. Autore piedāvā sekojošas sadaļas – piemēram, „Brīvroku plāns nākamajai nedēļai”, kur ar pratisku padomu palīdzību tiek veidoti „atbrīvošanās” soļi vai arī „Pārdomām”, kas seko katras nodaļas nobeigumā, lai lasītājs sekotu savai nodomu virzībai. Autore aicina arī „atbrīvošanās” laikā veikt piezīmes, lai sekotu, vai viss noris pareizi un tiek ievērots nepieciešamais līdzsvars uzdevumu un pienākumu izpildē. Tiesa, svarīgi atcerēties domu, kas noderēs k’;a vadmotīvs tiem, kuri vēlas izrauties no kāmja riteņa, gan tiem, kuri jau uzsākuši ceļu pretī labākai dzīvei – neviens nav pilnība. Sekojot šim uzskatam, ir viegli saprast, ka dokumentu grēdas un nemitīgi pīkstošs telefons jūs nevedīs pretī panākumiem, ka ir tikai normāli gribēt un spēt uz brīdi apstāties, lai neaizmirstu dzīvot.

Īpaša nozīme grāmatā ir attiecībām ar bērniem, laikam, kas tiek veltīts viņiem un brīnišķīgajiem kopīgi pavadītajiem brīžiem. Taču – kā lai tos izbrīvē? Vēl jo vairāk – ko darīt tad, ja gribas nedarīt neko un tevi ir apstājis tik liels nogurums, ka vairs negribas savas enerģijas rezerves izdāļāt apkārtējiem? Ko iesākt, ja jūti, ka „brīvroku režīma” plāns draud ar joni izgāzties un pienākumu gūzma neatkāpjas? Reičela dod atbildes arī uz šādiem jautājumiem.

Pieredzes stāsts, ar ko dalās autore, ir iezīmīgs arī daudzveidīgo padomu dēļ – viņa ne vien pievēršas tiem, kuri sevi sabeiguši darba važās, bet arī atklāj padomus, kas būtiski atvieglo bērnu audzināšanu, vēršot uzmanību ne tikai lasītāja paša psiholoģijai, bet arī niansēm, kas var palīdzēt atklāt to, kas risinās bērna galvā un viņa iekšējā pasaulē. „(..) kaut kas neveselīgs ir spiedzošos vecākos, kurus sarūgtina, ja bērns nenoķer bumbu, ieņem trešo, nevis pirmo vietu un gramatikas uzdevumā izpilda tikai 90, nevis visus 100 procentus no prasītā. Redziet, bērni dažkārt mēdz kļūdīties. Bērni dažkārt kļūst izklaidīgi. Dažkārt viņi grib vienkārši spēlēties un līksmoties. Dažkārt bērni grib būt vienkārši bērni. Dažkārt bērni grib, lai viņus mīl tādus, kādi viņi ir.” (174.lpp.)