Katram ir savs lopu ekspresis

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Jau kopš Toma Kreicberga a.k.a. Tom Croshill (rakstnieka pseidonīms, ar kādu viņu pazīst ārvalstu lasītāji) nule izdotā romāna „Lopu ekspresis” iznākšanas, sociālajos tīklos it bieži lasāmas jūsmīgas un daudzsološas atsauksmes par šo daiļdarbu un kā nu ne – autors ir drosmīgi centies saplūdināt divas šķietami nesaistītas laika līnijas – mūsdienu ASV, Volstrītas burzmas un krāsu pārpilno sadzīvi un Latvijas vēsturei tik smago 20.gadsimta pirmo pusi – laika sprīdī ietverot gan pretrunīgos Ulmaņlaikus, valsts okupāciju un izsūtīšanas. Tomēr romāna gaitā lasītājs saprot – abas laiktelpas vieno cilvēcisks un ikvienam labi pazīstams motīvs – cīņa par izdzīvošanu.

Toms Kreicbergs (1985) dzimis Rīgā, bet pēc Rīgas 1.Valsts ģimnāzijas absolvēšanas devies meklēt laimi uz ASV, kur strādājis finanšu sfērā, tāpēc, domājams, grāmatā izvērstās Volstrītas ainas ir balstītas viņa personīgajā pieredzē. Literārajā biogrāfijā uzmanības vērti punkti ir viņa nominēšana prestižajai Nebulas balvai un Latvijas Literatūras gada balvai. Līdz šim rakstnieks plašākai lasītāju publikai pazīstams kā fantastiskas stāstu autors, turklāt, kas zīmīgi – angliski rakstošs. Arī romāns „Lopu ekspresis” ir tapis angliski un latviešu valodā to iedzīvinājusi tulkotāja Lauma T.Lapa. Pats Kreicbergs savu vēlmi izpausties angļu valodā pamato ar faktu, ka jau kopš bērnības lasījis tikai angliski un skaidro, ka literāro latviešu valodu neizjūt tik organiski.

Romānā, kur sapludināti divi tuvu stāvoši likteņi – galvenā varoņa Pētera Ostberga dzīve un darba gaitas ASV, Volstrītā, Ņujorkā 21.gadsimta finanšu krīzes laikā no 2007. līdz 2008.gadam, un viņa vecmāmiņas Lauras Ostbergs pārdzīvojumiem nolemtā dzīve Sibīrijas taigās un ne mazāk grūtā atgriešanās Latvijā, ko Pēteris cenšas iemūžināt komiksā, veidojot aizraujošu sižetisku dialogu starp divām laiktelpām, atklājot arī romāna nosaukuma simboliku, kā nelielu atspulgu katrs atradīs arī savā dzīvē. Vēstījums balstīts literārajā paņēmienā „stāsts stāstā” un, kā grāmatas priekšvārdā norādījis Kreicbergs, tā tapšana nav bijusi viegla. Lai arī lasīšanas sākumā šķiet, ka sižeta līnijas nav pietiekami proporcionāli attīstītas, beigās vēstījums kļūst viengabalains, jo idejiski priekšplānā izvirzās ideja par cilvēka izdzīvošanu svešumā, vientulību, kas cauri laikiem ir nemainīgs cilvēku plosošs smagums un ar ko daudziem jāiemanās atkal un atkal sadzīvot no jauna. Nostatot līdzās divus pretrunu pilnus laikmetus un vietas – ASV, kas daudziem ir sapņu zeme, tostarp Pēterim, kurš arvien tiecas kļūt par īstenu ņujorkieti, lai gan beigās secina, ka milzīgajā, iespēju pilnajā valstī ir kļuvis vientuļš, un Padomju savienība, ko raksturo skaista ideoloģija jeb „ārējā fasāde”, lai gan iekšēji sistēma ir sapuvusi – Kreicbergs ir izveidojis pasauli, ko vieno romāna 237.lappusē paustā doma: „(..) varbūt katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis. Katrai nācijai, katrai pilsētai, katrai ģimenei savi pagātnes rēgi, kurus neizdzēš ne gadi, ne gadu desmiti, ne gadu simteņi.” Dīvainā kārtā, lasītājs apjauš, ka šī doma ir spējīga vienot pagātni un tagadni, kā arī pašus cilvēkus – latviešus, krievus, amerikāņus..

Pētera dzīvi ASV raksturo daudzšķautnaini, nereti pat drudžaini meklējumi – viņš mēģina atrast sevi pašu gan strādājot Volstrītas finanšu džungļos, kur drīz vien saprot, ka, lai arī ienesīgs, tomēr darbs uzņēmumā „Arnis Brothers” nav domāts viņam, gan daudzajās attiecībās ar sievietēm, kas viena pēc otras šķietami pieķeras jaunajam cilvēkam, taču drīz zaudē interesi. Vienīgais atspaids ir komiksa „Lopu ekspresis” zīmēšana, taču arī tas nav tik vienkārši, kā varētu likties, jo deportāciju tematika arī raisa jautājumus, uz kuriem atbildes, ja tādas iespējamas, izdodas rast vien sevī.

„Lopu ekspresī” Pēteris kā galvenās varones izvirzījis divas māsas – Lauru un Mariju, kuras ar lasītāju tiek iepazīstinātas vēl idilliskajos Ulmaiņlaikos, turklāt pats Ulmanis ir Ostbergu ģimenei tuvu stāvošs cilvēks, tēva draugs. Nokļūstot izsūtījumā, kopā ar māti, meitenes ātri zaudē ideālus – iemācās nocietināties, neraudāt, rezignēties no apkārtējām ciešanām, tostarp mātes nāves: „Nebija dēļu zārkam. (..) Māsas ietina māti segā un apsedza ar priežu zariem. Laura novilka viņai no pirksta zelta laulības gredzenu. Mātes rokas uz beigām tā izkalta, ka viņa to bija piesējusi pie pirksta ar aukliņu. Brīdī, kad Laura gredzenu novilka, viņa gandrīz neko nejuta.” (222.lpp.) Arī atgriešanās Latvijā, līdztekus sen neizjustam patiesam priekam, nes līdzi bailes, šaubas, nedrošības sajūtu, jo valsts, ko pirms sešiem gadiem māsas atstāja, vairs nav tāda, kā bijusi – padomju politikas uzburtais sapnis īstenībā nav realizējies. Tā nu izsapņotajā, bet nepiepildītajā, cerētajā, taču nepiedzīvotajā sastopas vecmāmiņa un mazdēls – Pēteris un Laura.