Cenšoties paturēt labo – dzīvē un hokejā

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

„Pirmais hokeja laukums man bija Māras dīķis Arkādijas parkā. Tēvam bija neliela ierosme sportā, viņš labprāt nāca līdzi mums ar brāli slidot. Viņš ātri saprata, ka man tas patīk. Atceros, kā mani aizrāva pirmā hokeja spēle, ko redzēju klātienē – spēlētāji tik ātri kustējās, ripa slīd tad šeit, tad tur, ar acīm tai pat nav iespējams izsekot! Uzreiz teicu, ka arī gribu mēģināt spēlēt,” par to, kā dzīve uzlikusi viņu uz hokeja slidām, portālam Jelgavniekiem.lv stāsta Haralds Vasiļjevs, kurš nule kļuvis par hokeja kluba galveno „Zemgale / LLU” treneri.

Hokeja nūja – zelta vērtē

Pirmā slidošanas prakse slavenajam trenerim aizritēja stadionā „Lokomatīve” pie vecmeistara Auziņa kunga, kurš trenēja visu vecumu spēlētājus - gan pieaugušos, gan bērnus. Taču jau pēc gada, apjaušot, ka salīdzinājumā ar citiem spēlētājiem Haralda un viņa brāļa spējas ir pārākas, tēvs viņu sāka vest uz Daugavas stadionu, kur trenējās Daugavas sporta skola, kā arī meistarkomanda un treniņi aizritēja daudz reprezentatīvākā formā. „Mēs tur tikām uz ledus daudz ātrāk nekā pārējie – jau ap septembra vidu, un trenējāmies līdz pat aprīļa vidum, kad ūdens bija līdz zābakiem. Tā bija viena no pirmajām vietām Rīgā, kur bija mākslīgais ledus.”, atceras H.Vasiļjevs. Daugavas stadionā viņš trenējās līdz 1970.gadam, kad atklāja Sporta pili, un līdzpat 1983.gadam bija „Rīgas Dinamo” spēlētājs. Taču līdztekus aizrautībai ar hokeju, protams, bija jāpabeidz arī vidusskolas gaitas. H.Vasiļjevs ar labām sekmēm ķīmijā, fizikā un citos eksaktajos priekšmetos, ieguva izglītību Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā, lai gan sporta dēļ nācās pārbaudījumus kārtot individuāli. Vēl šodien viņš ir ļoti pateicīgs skolas direktoram, mācību daļas vadītājai un skolotājiem, kas respektēja viņa ārpusskolas intereses.

Kaut arī padomju laikā hokejs bijis valsts finansēts sporta veids, ekipējuma ieguve nebūt nav bijusi viegla. „Visu vajadzīgo it kā nodrošināja valsts, mums bija jāgādā vien par to, lai būtu pienācīgi apģērbušies. Bet nūjas, ar ko spēlējām, ātri lūza – dažreiz, ja paveicās, mēs paņēmām vecāko spēlētāju salauztās un paši salīmējām. Veikalā arī varēja nopirkt, bet reizēm tās bija vēl neizturīgākas par salauztajām. Bet vispriecīgākais cilvēks pasaulē tu biji tad, ja kāds no vecākajiem spēlētājiem tevi ievēroja un atdeva savu nūju,” sākotnējās hokeja aizkulises atklāj treneris.

Pabeidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju - tolaik Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, kur aizņemtības dēļ mācījās mazliet ilgāk nekā citi, jaunais censonis Haralds Vasiļjevs turpināja spēlēt hokeju augstā līmenī, jo tolaik PSRS Augstākajā hokeja līgā piedalījās no 9 līdz 12 komandām un PSRS izlasei zelta medaļas Pasaules un Olimpiskajās spēlēs praktiski bija garantētas. Pēc 16 nospēlētiem gadiem „Rīgas Dinamo” meistarkomandā,  viņš saņēma piedāvājumu no Latvijas Sporta komitejas – braukt uz Maskavu un divus gadus klātienē mācīties Augstākajā treneru skolā, kur tobrīd pasniedza, pēc trenera vārdiem, izcilākais savas jomas krievu speciālists – Anatolijs Tarasovs. „Mācībās tur bija augsta disciplīna – bija obligāti jāapmeklē visas lekcijas, kā arī pašiem jāvēro un jāanalizē spēles.” Tolaik, kā stāsta H.Vasiļjevs, Krievijas sporta zinātne bija attīstīta tādā līmenī, ka uzcītīgs, jauns sportists varēja sasniegt teju visu: „Mēs mācījāmies analizēt ne vien pašu krievu, bet arī ārvalstu – kanādiešu, zviedru – hokeja spēles manieri. Mūs izdzina kā zirgus, mācības paņēma ļoti daudz laika, bet mēs bijām samērā labi atalgoti un arī priviliģēti.” Jāpiebilst, ka kopā no visas plašās PSRS apmācāmo grupā bija vien 15 audzēkņu. Jautāts, vai no mācībām Krievijā iegūtās zināšanas, trenēšanas paņēmieni noder vēl šodien, treneris teic, ka ir būtiski iet līdzi laikam: „Daudz kas ir mainījies un ir lietas, ko nevar pārnest no viena laikmeta uz citu. Vajag paturēt to, kas ir labs, bet bieži vien gadās tā, ka tieši to, kas der, mēs iznīcinām.”

No Vācijas līdz pat Jelgavai

„Pēc iegūtajām zināšanām Maskavā, piecus gadus nostrādāju ar RASMS meistarkomandu, bet pēc tam uzsāku trenera darbu Vācijā –divus gadus kā spēlējošais treneris Dortmundē, kopumā ar klubu strādādams līdz pat 1994.gadam, kad pārcēlās uz Krēfeldi. Taču visnozīmīgākais karjeras posms aizvadīts tepat Latvijā, trenējot Latvijas Nacionālo hokeja izlasi. „Es ļoti novērtēju laiku to laiku, jo man tas bija milzīgs gods, bet arī liela atbildība – pārstāvēt valsti un sava aroda speciālistus pasaulē. To ne vienmēr ir viegli izdarīt,” uz sasniegto atskatās treneris. Viņa vadībā Latvijas hokeja izlase 2000.gada Pasaules čempionātā izcīnīja 8.vietu un guva fenomenālo uzvaru pār Krievijas izlasi, bet 2001.gada februārī pirmoreiz kvalificējās Olimpiskajām spēlēm.

Pēdējos gados treneris strādājis Austrijā, Grācā – ar junioru komandu, un, kā pats atzīst, pat nav meklējis sev amata posteni Jelgavā. „Tas bija viens zvans un es jau biju šeit ierauts. Vēl pat neesmu paguvis pārvest savas mantas no Vācijas,” treneris raksturo pēkšņo uzaicinājumu kļūt par Jelgavas hokeja kluba „Zemgale / LLU” treneri. Pirms viņa trenera pienākumus veica Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Aigars Cipruss. „Ir pagājis ļoti īss laiks, kopš esmu šeit, tāpēc grūti spriest, kā viss attīstīsies, bet man jau ir dažas idejas, turklāt radies sirsnīgs iespaids par šejieniešiem – redzu, ka cilvēkus tiešām interesē hokejs un tā attīstīšana.” H.Vasiļjevs vispirms plāno pienācīgi nokomplektēt komandas sastāvu un pauž cerību, ka kluba spēlētāji, kuri ir ļoti centīgi, spēs vienmērīgi un disciplinēti darboties visu sezonu. „Galvenais ir laba attieksme un komunikācija – arī šodien mums bija neliela apspriešanās, viens otru iepazīstam, diskutējam, uzklausām un ceram, ka komandu garu sajutīs arī atbalstītāji un fani,” tā treneris, kurš plāno attīstīt arī notiekošo līdzjutēju zonā, satuvināt skatītājus un hokejistus, veidojot svarīgu atgriezenisko saikni. Viņš cer, ka paveikto – gan uzvaras, gan zaudējumus, ko spēlētāji centīsies pārvarēt ar cieņu un mācīšanos no kļūdām, skatītāji novērtēs. Kā treneris viņš uzskata, ka hokejistiem jāattīsta gan spēles analīze, gan fiziskā sagatavotība, bet tam visam ir nepieciešams laiks: „Gribu, lai mūs ne vienmēr lamā, bet arī paslavē par cenšanos. Tā kā komandas kodols vēl līdz galam nav izveidojies, kļūdas būs, bet tāpēc esam komanda, lai grūtā brīdī viens otru atbalstītu.” Viņš atzīst, ka jauno puišu interese par hokeju Jelgavā ir ievērojama, taču rūpīgi jāizvēlas tos, kuri ir patiesi ieinteresēti ieguldīt sporta spēlē savu spēku un laiku.

Ilgos gados gūtās zināšanas gan kā hokejists, gan kā treneris, Haralds Vasiļjevs apvienojis septiņos pamatlikumos, kas jāievēro, lai gūtu panākumus: „Darbs, disciplīna, entuziasms, pacietība, komunikācija un komanda. Ja tu neesi bijis uzdevumu augustumos kādā no nosauktajiem punktiem, panākumi un veiksme iet secen!”

„Nevaru dzīvot bez jūras”

Taču vai visa dzīve Haraldam Vasiļjevam paiet vien hokeja spēlēs? Brīvajā laikā kopā ar sievu viņš cenšas apmeklēt kultūras pasākumus un šobrīd iegādājies biļetes uz operu. Lai arī šogad nav paguvis, bet jau daudzus gadus viņš brauc arī uz Imantdienām un, ja izdodas, labprāt uz grupas „Autobuss Debesīs” koncertiem.

Pats atzīst, ka pēc dzīves Austrijā vēl īsti nevar pierast pie ritma, kas šeit, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, ir haotisks: „Esmu pieradis, ka svētdienās veikali ir slēgti un, ka pirms 9:00 no rīta un pēc 22:00 vakarā telefons ir kluss no zvaniem, uzskatu, ka tam tā ir jābūt, bet šeit viss ir ačgārni. Pat svētdienās „Maxima” veikaliem tiek piegādātas preces!” Nemierīgajā un bieži vien noslogotajā darba ritmā atrast laiku sev ir grūti. Vasaras treneris pavada pie jūras Mellužos, smeldams spēku un veselību turpmākajam darba cēlienam. Tāpat Haralds Vasiļjevs brīvajos brīžos mēdz labprāt noskatīties kādu kriminālfilmu.