Ieva – Austrumzemes iemītniece ar latvietes sirdi

Turcijā nokļuva kā brīvprātīgā

Savulaik Ieva, vēl Jelgavā dzīvojot, strādāja par sekretāri. Saistība ar Turciju viņai bijusi jau pirms šī darba, arī savu nākamo vīru viņa jau bija iepazinusi. „Sākumā mēs bijām tikai draugi. Es atbraucu no Turcijas un turpināju strādāt šeit, bet ar Emri (Ievas vīrs – Emre Şahin; aut.piezīme) sarunājos MSN. Pēc tam vēlreiz aizbraucu uz Turciju, citā programmā, un mēs kļuvām vēl labāki draugi. Drīz pēc tam mūsu attiecības iegāja „draugs-draudzene” gultnē, bet es vēl gadu turpināju dzīvot Latvijā. Pamazām sākām domāt par kopdzīvi un nolēmām, ka man jāpārvācas uz Turciju, jo tā man būtu ērtāk gan attiecību, gan attīstības ziņā.”, stāsta Ieva, piebilstot, ka pārcelšanās uz citu valsti vienmēr ir sarežģīts process, jo nepieciešams pamats, uz kā būvēt jauno dzīvi – vai nu studijas vai darbs. „Diemžēl Turcijā ir grūti nokārtot visu dzīvei nepieciešamo. Piemēram, lai varētu strādāt, jāiegūst darba atļauja, kas nemaz nav tik viegli, tāpēc iesākumā es Turcijā dzīvoju kā Eiropas brīvprātīgā darba programmas dalībniece. Mans vīrs šo programmu labi zināja un ieteica man izvēlēties visilgāko termiņu – 1 gadu.” Jāpiebilst, ka Turcija, kā zināms, nav Eiropas Savienībā, taču tai ir ciešs kontakts ar daudzām Eiropas valstīm un tā piedalās daudzos Eiropas projektos, no kuriem vienā piedalījās Ieva. „Mani piereģistrēja kandidātu reģistrā un viendien piezvanīja, lai uzaicinātu strādāt, tad arī devos uz Turciju. Tas bija biroja darbs, bieži saistīts ar tulkošanu, tāpēc diezgan ātri iemanījos turku valodā.” Ieva atzīst, ka viņai jau no bērnības viegli padodas valodu apguve. Tas redzams arī sarunas laikā, kad ik pa laikam viņa pārmij frāzes ar vīru gan angliski, gan turciski. „Sākumā ar Emri gan dzīvojām atsevišķi, jo Turcijā ir pieņemts, ka bērni pirms kāzām dzīvo pie vecākiem. Nonākot Turcijā, es jau kopš paša sākuma biju reliģiskā vidē, kas gan no ārpuses nebija nojaušams.” Ieva dzīvojusi kopā ar turku studentēm, kuras lielākoties bija izteikti ticīgas. Viņa ilgi nav varējusi to pieņemt: „Biju kategoriski pret reliģiju. Mans vīrs savulaik bija ļoti reliģisks, taču viņa domāšana pamazām mainījās, kad viņš pats gadu strādāja kā brīvprātīgais – Polijā. Tur viņš sāka vairāk pieņemt eiropeisko, rietumniecisko domāšanu, mazliet attālinādamies no reliģiskā dzīvesveida. Kopienā, kur es dzīvoju, nebija atļauts nākt vīriešiem – pat uz tējas dzeršanu ne. Ar viņiem meitenes drīkstēja tikties un draudzēties ārpus kopienas telpām, bet mūsu telpās viņi nedrīkstēja ne kāju spert un tas mani ļoti sadusmoja – kā gan sveša valsts var noteikt, ko un kā man darīt vai nedarīt?! Toreiz domāju, ka nevienam nav tiesību man aizliegt pie sevis ciemos atvest draugu. Sūdzējos Emrem par šiem noteikumiem. Tagad gan man tie liekas loģiski un normāli.” Sākotnēji tik rietumnieciski noskaņotajai Ievai privātās dzīves nosargāšana likusies ļoti grūta. „Likās, ka meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, mani novēro un aprunā aiz muguras. Viņas katru vakaru lasīja Korānu, katru rītu mana istabas biedrene cēlās četros, lai dotos uz lūgšanām. Veselu gadu katru rītu skanēja viņas modinātājs, kas, protams, pamodināja arī mani, veselu gadu es dzīvoju aizdomās un dusmās un dažreiz vispār nesapratu, kas šai valstī notiek.” Salīdzinot ar sevi, Ieva domā, ka viņas vecāki šai ziņā ir daudz atvērtāki un daudz ātrāk spēj pieņemt reliģisku dzīvesveidu, lai arī ir paši dievam netic. „Viss bija stingri noteikts – pat laiks, cikos man jāierodas kopienā - bija jāpārnāk ne vēlāk kā 21. Bet es katru vakaru tikos ar Emri un nekad neierados mājās ātrāk par pusnakti.”

Nekad nesaki nekad!

„Atlika man skaļi pateikt „nekad”, kad tas jau ar mani bija noticis”, interesi par islāmu un tā pieņemšanu raksturo Ieva. Lai sniegtu tiešāku izpratni par mūsu sarunu, nepieciešams uzsvērt, ka tās gaitā top skaidrs, cik neviennozīmīga un atsevišķās pasaules kultūrās un valstīs dažādi izprasta ir šī, mums joprojām tik svešā, reliģija. Arī Ieva piekrīt, ka pa īstam to iespējams izzināt, tikai austrumvalstī dzīvojot, un pat tad nereti rodas šaubas par tās interpretāciju un patiesību, ko tā postulē. Strādājot brīvprātīgo organizācijā, Ieva ieguvusi savas pirmās draudzenes, kuras visas bija precējušās ar turkiem. Rīkojot pasākumus un citādi aktīvi darbojoties, viņa pamazām sākusi izprast islāmu un ieraudzījusi, kā tā motīvi funkcionē dzīvē. Līdztekus tam, veidojusies arī izpratne par latvietību un latviešiem raksturīgo – tagad Ieva to varējusi skatīt no malas, lai gan sākumā šis skatījums bijis diezgan stereotipisks: „Bieži vien tur dzīvojot, nodomāju, „hmm, bet latvieši tā nekad nedarītu”, „latviešiem tā nav pieņemts” un tamlīdzīgi. Pirms tam biju maz domājusi par to, kādi ir latvieši. Turcijā dzīvojot, likās, ka esam īgni un noslēgti, bet ar šodienas prātu novērtēju latviešu spēju būt patiesiem un atklātiem. Mēs ātri pierodam, iedzīvojamies. Jā, turkiem ir daudz pozitīvāka un atvērtāka dzīves uztvere, viņi ir draudzīgi un sabiedriski, bet... man joprojām šķiet, ka viņi izliekas. Viņi nav nedz tik patiesi, nedz tik uzticami kā latvieši.”, austrumniekus raksturo Ieva, kurai, starp citu, ir arī turku pilsonība.

Sadzīve Turcijā nesusi izaicinājumus ne vien attiecībā uz turienes sabiedrībā pieņemtajām normām un reliģiskajām nostādnēm, bet arī ikdienu. „Man bija lielas problēmas ar ēšanu. Pret daudz ko bija alerģija, piemēram, nepanesu miltu izstrādājumus. Turki ēd ļoti asus un sāļus, eļļainus ēdienus, tur nav pieejama rupjmaize un grūti ēdienam atrast citas alternatīvas, tā nu pirmajā gadā es pārtiku tikai no salātiem un zupām. Pēc pirmā nodzīvotā gada es nopietni saslimu ar anēmiju, man bija liels dzelzs deficīts un ilgu laiku pavadīju ārstējoties.”

Īsto un vienīgo Dievu un Viņa pravieti pieņemot

Drīz pēc pirmā Turcijā aizvadītā gada, Ieva kļuvusi par Emres sievu. Uz kāzu svinībām no Ievas puses ieradušies tikai viņas mamma, tante un vecākais brālis, kamēr Emrem radinieku un kāzu viesu bijis pa pilnam. „Mūsu kāzas bija ļoti tipiskas, bez liekas greznības, tikai ar galveno apliecinājumu „jā-jā”.” Atvieglojusies arī iedzīvošanās Turcijā. „Kopš sāku nēsāt lakatu, jutu, ka mani daudz vairāk pieņem. Kad pieņēmu reliģiju, to pieņēmu no sirds. Sākumā man likās absurdi, ka Korāns var norādīt līdz pēdējam sīkumam, kā ir jādzīvo un es bieži sūdzējos vīram, ka tiem, kuri lasa Korānu, nav smadzeņu, jo viņiem pašiem nav jādomā – rakstos viss jau ir noteikts, kā kam jābūt. Bet vīrs man nekad neko neuzspieda – ne attiecībā uz apģērbu, arī manu viedokli uzklausot, viņš vienmēr mani saprata, nekad nenosodīja un necentās pārliecināt. Viņš juta, ka man pašai jānonāk līdz patiesībai. Islāmā, ja vien tu neesi reliģijas skolotājs, kurš visu paskaidro, labāk pieņemts klusēt, jo daudz ko var pārprast. Mūsdienās islāmu visbiežāk saista ar stereotipiem, tāpēc ir labāk, ja skolotājs visu paskaidro – viņš prot pateikt tā, lai tu visu saproti.” Islāma pieņemšana notiek īpašā ceremonijā, kur topošajam muslimam jānoskaita šahāda – publisks un patiess ticības apliecinājums arābu valodā, ar ko viņš atzīst, ka vienīgais dievs ir Allāhs un viņa pravietis ir Muhameds. Arī Korānu lūgšanās jālasa tikai arābu valodā. Ja vēlas izprast, kas Korānā teikts, to drīkst lasīt citā valodā. Ieva vēl nav izlasījusi Korāna tulkojumu latviski, taču plāno to izdarīt.

Runājot par apģērbu, Ieva dod labu salīdzinājumu – Rietumu valstīs dzīvojošās sievietes daudz vairāk domā par to, kā izskatās kopumā, vai saskaņotas krāsas, vai apģērbs augumu padara garāku vai slaidāku, kamēr Austrumos sievietes daudz vairāk pievērš uzmanību niansēm un pareizībai – vai nav pārāk atkailinātas un izaicinošas. Ieva nēsā galvas lakatu un rūpējas, lai pietiekami būtu nosegts arī pārējais ķermenis, velkot nepieguļošas tunikas un bikses. „Turcijā man tā ir ļoti ērti, nekas netraucē, varu braukt ar mašīnu, iet iepirkties. Attiecīgi ģērbjoties, jūtu, ka sevi pasargāju no liekiem skatieniem un uzmanības. Esmu arī iemanījusies lakatu pieskaņot pārējam apģērbam. Garo kleitu velku tikai uz lūgšanām, arī tad visam jābūt nosegtam.” Dzīvojot Turcijā, Ieva gan novērojusi, ka daudzas islāmticīgas sievietes pašas veido atkāpes no priekšrakstiem: „Piemēram, Korānā ir noteikts, cik atkailinātas drīkst būt rokas, cik nosegtām jābūt kājām. Ir sievietes, kuras vienalga nēsā pusgarus svārkus vai bikses un tad es nesaprotu, kāpēc jāievēro Korāna ieteikumi tikai daļēji, kāpēc tos nevar ievērot pilnībā un pareizi.” Būtiska piezīme, ko Ieva paskaidro – viss, kas teikts Korānā, ir tikai ieteikumi, tie nekādā gadījumā nav uztverami kā aizliegumi vai likumi. Bet, ja pieņem islāmu, Ievasprāt, tie jāievēro, cik labi vien iespējams. „Islāms aizliedz jebkurai dzīvai dvēselei darīt pāri. Cik iespējams, cilvēkam jābūt gaišam un optimistiskam. Nedrīkst lamāties, pārlieku dusmoties, jācenšas būt saskaņā ar sevi un Dievu.” Bet, kā pārvarēt dusmas, ja tādas ir? „Pirms lūgšanām pieņemts apmazgāties – seju, rokas līdz elkoņiem, kaklu, kājas. Tas noņem lieko elektrību, tā ir kā meditācija. Un tad jau cilvēks pavisam mierīgs dodas uz lūgšanām.” Kad Ieva sākusi nopietnāk izprast islāmu, viņa ātri vien sapratusi, ka Korānā it viss ir reāli pamatots un, ka daudz kas, ko viņai mācījuši viņas vecāki, ir radniecīgs arī islāmam. „Bieži vien runāju ar vīru par saviem dzīves uzskatiem. Teicu, ka domāju tā un tā, un viņš man saka: „Bet tu jau runā kā īsta musulmane. Arī islāmā ir tāpat.””

Dievs – visa radītājs

Jautāta, kā izprot dieva esamību, Ieva nedaudz minstinās un sarunā iesaistām viņas vīru, kurš paskaidro, kā izprot dievu: „Dievs ir visa radītājs. Viņa esamība liek mums izprast, kāpēc dzīvojam pasaulē, kāpēc mums ir daba, jūras, meži, dzīvnieki un arī to, kāpēc spējam domāt. Dievs mums ir devis smadzenes, lai domātu un, lai saprastu būtisku patiesību – ka arī pēc nāves ir dzīve.” Ieva pieslejas vīra viedoklim un atzīst, ka ļoti stipri tic nokļūšanai paradīzē pēc nāves, taču vēl joprojām nedaudz jūt neizpratni par to, kāpēc paadīzē nedrīkst iekļūt tie, kuri nav islāmticīgie, bet tāpat ir labi, brīnišķīgi cilvēki. Tā ir pretruna, ko viņa vēl cenšas izprast. Emre savu teikto par dievu papildina: „Tomēr, ja man jautātu, kas es esmu, es teiktu, ka vispirms esmu turks un tikai pēc tam muslims.” Turki esot ļoti lieli patrioti, dzimtene viņiem bieži vien nozīmējot vairāk par visu citu.

Runājot par daudzkārt aprunāto sievietes nozīmi islāmā, par ko lielākajai daļai sabiedrības ir negatīva nostāja, Ieva stāsta, ka islāmā sieviete ir svētums. „Korānā ir teiciens: „Paradīze ir zem mātes kājām.”, kas norāda uz pašuzupurēšanos, pašaizliedzību, negulētajām naktīm, visu grūtumu, kam mātes tiek pāri, kad laiž pasaulē bērnu. Islāma kultūrā vīrieši to ļoti novērtē, viņi ļoti uzticas savām sievām, bieži prasa padomu. Mans vīrs bieži nāk pie manis ar jautājumiem par daudz ko, viņš grib zināt, ko es domāju un to novērtē. Patiesībā, islāmā sievietei ir daudz vairāk tiesību nekā vīrietim. Vīriešiem ir vairāk pienākumu pret sievieti, viņiem jāuzņemas atbildība, jārūpējas, lai sieviete būtu skaista un apmierināta. Ģimene būs laimīga tad, ja sieviete būs laimīga.” Islāmticīga sieviete ir tiesīga nestrādāt, taču tas nenozīmē, ka viņai jāpārvēršas par mūžīgo aukli, kas to vien dara, kā rūpējas par bērniem un mazgā veļu, taisa ēst un piekopj mājas soli. Kā teikts, iepriekš, sieviete drīkst un ir tiesīga sevi lutināt.

Cenšoties nepazaudēt latvisko

Svarīgs šķiet jautājums par to, kā latviete Ieva sevī apvieno turku kultūru, ticību Allāham un latvisko pasaules izjūtu. Ievai ir divi dēli – Daniels Arda, kuram ir divarpus gadu un Berke, kurš ir četrus gadus vecs. „Noteikti gādāšu, lai mani dēli iemācās latviešu valodu. Šobrīd gan mēs runājam divās valodās – es viņus vienmēr uzrunāju latviski, bet viņi pagaidām man atbild turciski, ceru, ka ar laiku viņi atbildēs arī latviski. Man ir svarīgi, lai viņi prastu runāt ne vien turku un angļu valodās, bet arī manā dzimtajā valodā.” No latviešu tradīcijām, Ieva saviem bērniem nav spējusi atņemt Ziemassvētku svinēšanu. „Tie ir svētki, kas vajadzīgi gan man, gan viņiem. Mēs cepam cepumus, mums ir eglīte, zem kuras ir dāvanas, skaitām dzejolīšus.” Ieva atzīst, ka Latvijā viņai joprojām ir īstie draugi – tādi, kādu nav Turcijā, tie, kuriem var visu atklāti izstāstīt un zināt, ka viņi sapratīs. „Kad atbraucu šeit, ar draudzenēm uzreiz esam turpat, kur pēdējā tikšanās reizē apstājāmies.” Uz Latviju Ieva cenšas atbraukt vismaz reizi gadā.

Lai arī visu sarunas norisi intervijā grūti ietvert, jāpiebilst, ka šobrīd aktuālo jautājumu par islāma zemēs arvien vairāk uzbangojušo terorismu, skaram vien garāmejot. „Tas, protams, ir briesmīgi, bet patiesam islāmam ar to nav nekāda sakara. Tos, kuri rīko teroraktus, vada nevis Dievs, bet naids un stulbums.” Pēc visa izrunātā ir skaidrs, ka islāms ir grūti interpretējams un grūti izskaidrojams. Tāpat kā citās reliģijās, patiesību par dievu cilvēks spējīgs rast vien sevī. Šobrīd šķiet, ka vislabāk pasaulei, ja tā tur, cilvēka dvēselē, arī paliek.

Portāls Jelgavniekiem.lv sirsnīgi pateicas Ievai un viņas ģimenei par sniegto interviju un vēl drošu un saticīgu dzīvi tālajā Ankarā!

Ieva – Austrumzemes iemītniece ar latvietes sirdi (1)