Jelgavniekam, kuram pārstādīja aknas – jauna dzīve

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Ja valsts dotu zaļo gaismu aknu transplantācijas veikšanai, tā nebūtu pirmā tāda veida operācija Latvijā. Stradiņa slimnīcas speciālistu komanda ko tādu jau paveikuši gandrīz pirms pieciem gadiem – 2011. gada sākumā, un jelgavnieks Normunds Černajs pēc pārciestās operācijas sācis jaunu dzīvi.

Normunds tagad ir pilnīgi vesels cilvēks, kopā ar sievu saimnieko pašu veikalā, tirgojot labāko gaļu Jelgavā, un abiem ir arī gadu un astoņus mēnešus veca meitiņa. Operācijas brīdī tikpat veca bija viņu vecākā atvasīte, kura tagad godam pilda lielās māsas pienākumus. Normunds kopā ar palīgu izremontējis arī ģimenes māju, turpat iekopts skaists dārzs...

Tā visa, iespējams, nebūtu, ja vien nerastos iespēja pilnīgi bez maksas veikt aknu transplantāciju tepat, Stradiņos. „Visas operācijas izmaksas un pēc tam nepieciešamos medikamentus, kas arī izmaksā ļoti daudz, man kompensēja slimnīca. Viņi gribēja parādīt, ka spēj veikt šādas operācijas, un iegūt valsts atbalstu. Diemžēl tas nav noticis, bet zinu, ka nevarētu atļauties pats apmaksāt ne operāciju, ne medikamentus pēc tam. Tad man būtu jāpārdod māja, un tāpat ar to vēl nepietiktu. Bet atstāt savu ģimeni bez mājām... to es nedarītu. Tad dzīvotu tāpat – kas notiktu, tas notiktu,” saka Normunds.

Arī viņam problēmas ar aknu sākās ne jau alkohola, narkotiku vai citas neveselīgas aizraušanās dēļ. Pie vainas ir diagnoze – sklerotizējošais holangīts jeb žults ceļu iekaisums. Tas nozīmē, aknā sašaurinās vai aizaug žultsvadi. Normundam žultsvados veidojās plaisas, organisms pats saviem spēkiem tās sadziedēja, taču radās atkal jaunas, tās aizauga, līdz žultsvadi kļuva necaurlaidīgi. Žults krājās aknā, un vienīgais risinājums bija šī orgāna transplantācija. Arī Normunds izjuta pamatīgu nogurumu, acu āboli kļuva dzelteni, taču vairāku mēnešu garumā vaina netika atrasta. Dzelte kļuva arvien lielāka, līdz vīrietis nokļuva Stradiņos. Sākotnēji Normundam veica žultsvadu operāciju, tajos ielika stentus, tad sekoja milzum daudz izmeklējumu un aknu transplantācijas operācija, kas noritēja vienpadsmit stundas. Par vairākām stundām ilgāk, nekā plānots, taču ārsti un pārējā mediķu komanda varēja atvieglojumā uzelpot, kad pēc pāris dienām Normundu jau varēja no intensīvās terapijas nodaļas pārvest uz parasto, ķirurģijas nodaļu.

Pēc tam sekoja trīs mēnešus ilgs gultas režīms un daudzo medikamentu lietošana, vēlāk vēl viena žultsvadu operācija, bet tagad Normunds lieto vairs tikai imūnsupresīvos medikamentus, lai pazeminātu organisma aizsargspējas un neatgrūstu svešo orgānu. Tas gan nenozīmē, ka viņš biežāk saaukstējas vai slimo ar ko citu, vienkārši tagad Normundam jābūt uzmanīgākam, izejot sabiedrībā – jāvairās no tiem, kas blakus klepo vai puņķojas. Citādi – nekādu ierobežojumu, un arī spēks esot, lai izvadātu meitas uz bērnudārzu, paveiktu visu nepieciešamo veikalā un vakaros vēl pieliktu roku mājas un dārza labiekārtošanā.

«Pirmais jautājums, ko man uzdeva daudzi paziņas, kuri bija redzējuši mani televīzijā, bija: «Vai tas tiešām esi tu? Kā tu varēji tā saslimt?»» pirms četriem gadiem intervijai nra.lv atzina Normunds. Slimības pazīmes parādījušās pēkšņi – jā, bijis noguris, bet kurš gan tā nejūtas, ja daudz jāstrādā? Nepievērsis tam vienkārši uzmanību, kopā ar sievu vadījuši savu tirdzniecības uzņēmumu, pienākumu daudz… Līdz 2002. gada rudenī pēkšņi vienā dienā palicis dzeltens. «Sieva saka: tev acu āboli dzelteni. Es neticēju, līdz mašīnā atpakaļskata spogulī ieraudzīju: patiešām dzelteni! No slimnīcas Jelgavā mani aizsūtīja uz Dobeles slimnīcu, jo tajā bija infekciju nodaļa. Mēnesi nogulēju, labāk nekļuva, ārsti nevarēja atklāt, kas ar mani notiek, dzelte nepazuda, sāka arī āda niezēt. Protams, vispirms mani pārbaudīja uz visu veidu vīrusu hepatītiem. Tādus neatklāja,» stāsta Normunds. Nokļuvis Rīgā, Infektoloģijas centrā, arī tur meklējuši, vai nav vīrusa izraisīts hepatīts? Neatrada. Infektoloģijas centra ārsti konsultējās ar ārstiem Stradiņu slimnīcā, jo saprata, ka kaut kas izraisa aknu bojājumus.

Normunds smejas, ka tagad bez aizķeršanās var pateikt slimības nosaukumu, kas izraisīja neatgriezeniskus aknu bojājumus, – sklerotizējošs holangīts. Šī slimība skar aknu žultsvadus, žultsvadu sieniņu iekaisuma dēļ žultsvadi sašaurinās. Tas bojā aknu. Dienu pēc aknas transplantācijas Stradiņi ziņoja: akna transplantēta vīrietim ar hronisku aknu saslimšanu – pacientam bija vispārēji novājināts organisms, aknu mazspēja, dzelte, progresējoša aknu ciroze un aknu nepietiekamība. Šajā gadījumā aknu transplantācija bija vienīgā ārstēšanas iespēja. Tomēr līdz sapratnei, ka Normundam būs nepieciešama tik radikāla operācija, pagāja vairāk nekā pieci gadi.

Pēc operācijas Normunds kļuva par regulāru Stradiņu un infekciju pacientu. Sākotnēji viņam teikts, ka ar aknām viss kārtībā, varēšot nodzīvot līdz sirmam vecumam. Taču piecus gadus vēlāk vīrietis saslima – atkal parādījās dzelte. Normunds: «Guļot slimnīcā, man kļuva labāk, organisms tika izskalots, tomēr pavisam labi nebija. Nonācu dakteres Voltneres rokās (Gastroenteroloģijas centra ambulatorās nodaļas vadītāja Dr. Vija Voltnere – aut.). Viņa ir ārste, kas pastāv par saviem pacientiem. Neatlaidīga, runā skaidri un gaiši, konkrēti. Tāds ārsts man tobrīd bija vajadzīgs, jo slimību izjutu tā, it kā organisms cīnītos pats pret sevi, man vajadzēja saņemties, lai nekristu izmisumā. Ārste neteica uzreiz, ka vienīgais, kas mani var glābt, ir aknu transplantācija. Taču viņa neteica, ka man būs labāk, jo organismā pēc būtības krājās inde. Domāju, ārsti visu darīja pareizi. Sagatavoja mani. Arī viņi jau nezināja, kā būs un vai būs. Ārste man teica: noturēsimies, sagaidīsim šo iespēju.»

Pacienti, kuri gaida transplantāciju, nosacīti gaida rindā. «To pat nevar uzskatīt par rindu, jo visu izšķir situācija – ja ir donors, tad skatās, kurš ar to būs saderīgs, pirmais vai piektais – tam nav nozīmes,» uzsver Normunds. Viņš atminas, ka 2010. gadā daktere Stāka (Dr. med. Aiga Stāka) jautājusi konkrēti: vai esi gatavs aknu transplantācijai, ja tāda notiktu. Viņš atbildējis: vienmēr gatavs. «Man nebija nekādu aizspriedumu, uzticējos ārstiem, ieklausījos,» atbildi pamato vīrietis. Normunds to atceras ar nesatricināmu optimismu, lai gan viņa veselības stāvoklis tobrīd nemaz nebija tik labs, aknas varēja jebkurā brīdī pārstāt darboties… Būt rindā uz transplantāciju nozīmē, ka nepārtraukti jābūt sazvanāmam – ja nu jābrauc uz slimnīcu, tāpēc Normunds bija iedevis sava telefona numuru, sievas un arī māsas. Un tieši uz māsas numuru viņu Stradiņu ķirurgs Jānis Vilmanis sazvanīja! «Tas bija 13. janvāris. Ziema, auksti. Es guļu, zvana telefons. Nevaru piecelties. Domāju, lai zvana... Pēc kāda laika mana māsa satraukta: tev taču zvana no slimnīcas! No sākuma man tikai pateica, ka, iespējams, būs jābrauc. Teicu: labi, būšu gatavs. Es biju gatavs jau tad, kad pirmoreiz to man teica daktere Voltnere pirms pieciem gadiem. Emocionāli. Un tad dakteris vēlreiz piezvanīja, apstiprināja, ka operācija būs, donora radinieki bija devuši atļauju orgānu izmantošanai transplantācijā, un es gaidīju auto no Stradiņiem. Starp citu, pirms gada man bija līdzīga situācija, kad ārsti zvanīja, jo bija saderība ar citu iespējamo donoru, tomēr tuvinieki nepiekrita… Tas ir saprotams. Cilvēki un viņu uzskati ir dažādi.»

«Jāsāk ticēt, ka skaitlis 13 ir mans laimīgais,» saka Normunds. Viņa sievas dzīvoklim bijis 13. numurs, iepazinies ar sievu 13. datumā, operāciju veica naktī no 13. uz 14. janvāri.

Operācija ilga nepilnas 11 stundas. To veica vairāk nekā 20 cilvēku komanda. Aknu transplantācija Stradiņu slimnīcā veikta pēc rūpīga sagatavošanās darba vairāku gadu garumā, kā arī mediķu stažēšanās ārvalstu klīnikās. Aknu transplantācijas grupas koordinators ķirurgs J. Vilmanis stāstīja: trīs gadu laikā kopā ar gastroenterologiem mērķtiecīgi tika veidots pacientu saraksts, kuriem nepieciešama aknu transplantācija. Visi kolēģi – gastroenterologi, ķirurgi, transplantologi, anesteziologireanimatologi – stažējās Stokholmā, Vācijā un citās ārvalstu klīnikās, lai būtu gatavi šai operācijai.

«Pirms operācijas daktere Eva Strīķe (Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāja – aut.) uzmundrināja, teikdama: nesatraucies, kad pamodīsies, tev būs visādas trubiņas apkārt, vadiņi, tam tā jābūt. Satiksimies!» stāstu turpina Normunds. Vaicāju: jūs labi zinājāt, ka esat pirmais šāds pacients, vai jums nebija bail? «Nē, tas mani absolūti neuztrauca,» atbild Normunds, «domāju tieši otrādi, ka būšu pirmais un man īpaši pievērsīs uzmanību. Es padomāju gan, ka Latvijas ārsti nav veikuši tādu operāciju, bet ironiski nospriedu: gan jau operējuši taču ir, stažējušies ir, nebūs tā, ka attaisīs un domās, ko nu?» Sarunas laikā kārtējo reizi smejamies – Normunds, es, Normunda sieva Mairita un fotogrāfs.

Ilgo operāciju izturēt bija grūti ne tikai Normundam, bet arī viņa sievai, kura gaidīja zvanu no daktera Vilmaņa mājās. «Es nebraucu uz slimnīcu, jo mums ir maza meitiņa Melānija, divi gadiņi, domāju, ka labāk būs palikt mājās,» saka Mairita.

«Astoņos sāku zvanīt dakterim Vilmanim, necēla pusdeviņos, deviņos, desmitos. Pusdivpadsmitos sazvanīju, viņš teica: es jums pārzvanīšu, un man kā auksts ūdens uzliets! Ja jau neko nesaka, varbūt kaut kas noticis… Piezvanīja pēc 40 minūtēm. Pastāstīja, ka operācija bija ilga, smaga, liela asiņošana, bija brīži, kad vai nu, vai…» tā Mairita.