Zeme, ar kuru tās iedzīvotāji lepojas

A.Tomašūns Gruzijā viesojas jau piekto reizi, un savulaik dažādu projektu ietvaros iesāktie kontakti pārauguši draudzīgās attiecībās. «Es sākumā brīnījos, ka, pienākot man uz ielas klāt un saņemot no manis atbildi par to, ka esmu no Latvijas, cilvēki priekā bija gatavi krist ap kaklu. Taču ar laiku sapratu – viņi augstu novērtē to, ka Latvija 2008.gadā Gruzijas – Krievijas konflikta laikā pauda atbalstu Gruzijai. Viņiem kā savas zemes patriotiem tas ir ļoti svarīgi,» atklāj vēsturnieks.

Grūtā brīdī pasniegs palīdzīgu roku
Vēsturiski bagāta zeme ar viesmīlīgiem cilvēkiem – tā A.Tomašūns raksturo Gruziju, kuru šoreiz apmeklēja kopā ar abiem saviem dēliem. Ceļojums vienlaikus bija gan atpūtas, gan izklaide, gan svarīgu lietu kārtošana, tā, piemēram, Spīdolas ģimnāzijas sadraudzības skolai Tbilisi nogādāts ielūgums nākamajā gadā apmeklēt Jelgavu. Jāpiebilst, ka šajā Gruzijas galvaspilsētas privātskolā Latvijas valsts jubilejā šogad viesosies Latvijas vēstniece Gruzijā.

Savulaik, meklējot kontaktus Gruzijā, A.Tomašūns sazinājies ar Latviešu biedrības vadītāju Regīnu Jakobidzi, un viņa skaidrojusi, ka visus gruzīnus varot iedalīt divās grupās – tādos, kas daudz runā, bet par runām tālāk netiek, un tādos, kas gan daudz runā, gan reāli solīto izdara. A.Tomašūns smiedamies atzīst – viņam paveicies šajā zemē satikt pārsvarā tikai tādus cilvēkus, kuri solīto izdara, un laika gaitā izveidojušās tik draudzīgas attiecības, ka mūsu pilsētas deputātam šajā zemē ir četrgadīgs krustdēls.

«Tas, kas mani pārsteidza, bija cilvēku viesmīlība. Viņi gatavi tevi izguldīt, pabarot, palīdzēt, piemēram, uz ceļa, un par to naudu neprasa. Tas gan nenāk par labu biznesam,» piebilst A.Tomašūns. Viņš atminas, ka šī brauciena laikā mašīnai nopūtusies riepa, un viņi apstājušies pie kāda autoservisa, lai to piepumpētu. Tajā brīdī servisa darbinieks darbojies ap kāda mūka mašīnu, bet, izdzirdot lūgumu, darbu nekavējoties atlicis malā un smaidīgā mūka pavadībā devies izlīdzēt. «Kad prasījām, cik mums par to jāmaksā, atbilde bija – kāda maksa, labi, ka varējām palīdzēt», - tā A.Tomašūns.

Jelgavas deputāta draugs Mindija Tsiklauri, kas ikdienā strādā par gidu, arī šoreiz uzņēmies pavadoņa amatu, un tā nācies redzēt spilgtu gruzīnu mentalitātes izpausmi – parunāties teju ar katru. «Viņu tur gandrīz vai visi pazīst, piemēram, kādā kalnu pārejā ceļa remonta strādnieki, ieraudzījuši Lašu, nekavējoties nolika malā darbus, turpat uz ceļa izveidoja improvizētu galdiņu un cēla galdā čaču (Gruzijas tradicionālais stiprais alkoholiskais dzēriens – aut.)», atceras A.Tomašūns.

Slavenība Gruzijā – gandrīz vai jelgavnieks
Sagadījies, ka Gruzijas apmeklējuma laikā, šīs valsts Latviešu biedrība atzīmējusi savu 25.jubileju, un šīs svinības noritējušas ļoti augstā līmenī – tajās uzstājies koris no Latvijas «Ave Sol», kurš tajā laikā Gruzijā bijis koncertturnejā, viesojusies Latvijas kultūras ministre Dace Melnbārde un Latvijas vēstniece Gruzijā Elita Gavele. Šobrīd biedrība pulcē aptuveni 200 biedrus, pārsvarā sievietes, kuras savulaik ieprecējušās šajā zemē, taču vēlas saglabāt arī latvisko.

Kustība «3x3», kurā aktīvi darbojas arī A.Tomašūns, šobrīd sākusi ziedojumu vākšanu, lai nākamgad uz kustības organizēto nometni Latvijā varētu atbraukt arī kāda ģimene no Gruzijas. «Viņiem ceļa izdevumi ir nepavelkami – aviobiļete no Tbilisi līdz Rīgai maksā aptuveni 450 eiro, lai gan jālido trīs stundas, tieši tāpat kā uz dažām Eiropas pilsētām, uz kurām biļetes cena ir aptuveni 100 eiro», situāciju raksturo A.Tomašūns.

Uzreiz jāsaka, ka latviešu saknes Gruzijā var atrast arī citviet. Piemēram, šajā valstī ilgi dzīvojis un strādājis mākslinieks Jūlijs Straume. Viņš Tbilisī izveidojis Lietišķās mākslas muzeju un licis pamatus dizainam kā mākslas virzienam šajā valstī, kā arī bijis konsuls, tādēļ viņa devums joprojām tiek novērtēts ļoti augstu (aizsaulē J.Straume aizgājis 1970.gadā). A.Tomašūns piebilst, ka J.Straume Gruzijā noteikti ir pazīstamāks nekā Latvijā, tādēļ bijis ļoti interesanti piedalīties viņa izstādes atklāšanā. «Jūliju Straumi varam savā veidā uzskatīt arī par jelgavnieku – viņš mūsu pilsētā mācījies Aleksandra reālskolā, kura atradusies tagadējā Dobeles ielā», piebilst vēsturnieks, kurš visā pasaulē meklē jelgavnieku atstātās pēdas.

Vēstures mantojums iestiepjas tālā pagātnē
Kā vēsturniekam un arheologam A.Tomašūnam nenoliedzami interesēja Gruzijas bagātā vēsture, un šajā jomā valstij ir ar ko lepoties. Tajā atrasti pierādījumi, ka cilvēki Gruzijā dzīvojuši pirms aptuveni 1,8 miljoniem gadiem. Salīdzinājumam ar Jelgavas pusi – šeit pirmās ziņas par cilvēkiem atrodamas vien 8 tūkstošus gadu senā pagātnē. «Ja mēs pret vēstures mantojumu izturamies visai nolaidīgi, tad Gruzijā to ceļ godā, neskatoties uz to, kas laika griežos pāri gājuši gan grieķi, gan arābi, gan mongoļi. Vēsturiskās peripētijas viņus neietekmē tā, kā mūs – gruzīni māk ļoti labi nošķirt politiku no cilvēkiem, piemēram, viņi neieredz Krieviju dēļ tās agresijas, taču tajā pašā laikā ciena krievus un viņu kultūru», uzsver A.Tomašūns.

Tieši tāpat kā vēsture, Gruzijā cieņā tiek celtas arī ģimenes vērtības. Tādēļ daudzviet, īpaši laukos ir saimniecības, kurās strādā vienas ģimenes locekļi, un viņiem nav saprotamas tādas lietas kā tuvinieka pamešanā nelaimē. «Kā viņi paši saka, radinieki ir vajadzīgi, lai kārtotu lietas. Man pašam nācies sastapties ar gadījumu, kad draugs no Gruzijas piezvana, pastāsta, ka viņa radinieks brauc uz Latviju, un lūdz viņam izrādīt Jelgavu. Mums diez vai tā notiktu, jo parasti domājam, kā lai kādu cilvēku traucē un rada neērtības», tā A.Tomašūns.

Runājot man mentalitātes atšķirībām, vēsturnieks min – gruzīni ir skaļi, un reizēm liekas, ka viņi runājot nepārtraukti strīdas, taču tā ir viņu sarunu maniere, un viņi ir gatavi aizstāvēt savu viedokli jebkurā situācijā. No Latvijas iedzīvotājiem viņiem būtiski atšķiras arī attieksme pret kārtību – ja mums cilvēki neaicina ciemiņus, kad mājās, piemēram, nav sakārtots pagalms vai istaba, tad gruzīni tādiem niekiem uzmanību nepievērš.

Apskauž dēļ Eiropas fondiem
Nereti Latvijā nācies dzirdēt cilvēku sūkstīšanos par to, ka dzīvojam slikti, taču gruzīni mūs apskauž. Kaut vai tādēļ, ka Latvijā pieejami Eiropas fondu līdzekļi, par kuriem attīstīties, bet Gruzija par to var tikai sapņot. Sarežģītie ekonomiskie apstākļi šajā valstī noveduši pie tā, ka uz ielām var redzēt daudz ubagojošos, tajā pašā laikā nav manāmi tādi, kuri pārtiku meklētu atkritumu urnās.

«Mani pārsteidza fakts, ka uz ielām nav redzamas iereibušas personas, taču man paskaidroja – kam domāti draugi, ja viņi iereibušu cilvēku nevar nogādāt mājās ar savu mašīnu vai izsaucot taksi», - atklāj A.Tomašūns.

Lai gan gruzīnus uzskata par īstiem gardēžiem, nevar teikt, ka viņiem būtu ļoti plaša ēdienkarte – laukos pārsvarā var baudīt hinkaļus (pelmeņus) un hačapuri (īpaša pildīta maize), bet nav tādu mums ierastu lietu kā biezpiena, savukārt sviests vispirms tiek izkausēts un tikai tad likts uz maizes. Kādā mājā A.Tomašūnam apsolīts īpašs gardums, kas atnests lielā krūzē, un izrādījies, ka tas ir rūgušpiens.

Diezgan maldīgs ir uzskats par Gruziju kā vīnu zemi, jo šo dzērienu izgatavo un lieto pārsvarā ielejas iedzīvotāji, savukārt kalnos daudz biežāk galdā manāma čača. Gruzijā netiek aizmirsts arī alus, un viens no mūsu deputāta draugiem – gruzīns taisoties pat tur veidot alus darītavu. Runājot par alkoholiskajiem dzērieniem, uzreiz jāsaka, ka gruzīniem līdzīgi kā armēņiem ir ļoti daudzveidīgi tosti, taču pirmais vienmēr esot par Gruziju. Viesībās no kompānijas vienmēr tiek izvēlēta tamada – vakara vadītājs, kurš rūpējās par viesu izklaidēšanu. Šajā amatā reiz nācies iejusties arī A.Tomašūnam, bet viņš uzreiz saka, ka alkohols šajā zemē tiek lietots ne jau tādēļ, lai piedzertos, bet gan lai labi pavadītu laiku.

Par vīnu A.Tomašūnam ir īpašs stāsts – kādās mājās viņam iegaršojies saimnieka piedāvātais vīns un viņš painteresējies, vai kādu tā pudeli varētu arī nopirkt. Saimnieks priecīgs, ka tik augstu novērtēts viņa radītais vīns, atnesis 20 litru kannu, un tikai pēc tam, kad jelgavnieks izskaidrojis – ar tādu kvantumu viņš lidmašīnā netika, ielējis vīnu pudelē, taču naudu atteicies par to ņemt.

«Gruzija ir skaidrs pierādījums tam, ka nevajag valsts vēlētu prezidentu, par ko Latvijā tik daudz tiek diskutēts. Jā, Sakašvili izdarīja arī šo to labu, piemēram, panāca korupciju izzušanu policijas jomā, uzbūvējot jaunus iecirkņus un būtiski palielinot darbinieku algas, taču kopumā valsts, kurā vara koncentrēta viena cilvēka rokās, palikusi visai bēdīgā stāvoklī. To, ka tā tas būs, jau pēc neilga laika saprata arī cilvēki», skaidro A.Tomašūns.

Gruzijā nav notikusi tāda lieta, kā īpašumu atdošana iepriekšējiem saimniekiem, kas Latvijā noveda pie daudzām pamestām mājām un nesakoptas zemes. Viņi gājuši citu ceļu – atstājuši īpašumus tiem, kuri tajos dzīvoja, kas ļāvis attīstīties lauku saimniecībām. Taču, līdzīgi kā Latvijā, arī tur jaunieši no laukiem pazūd, jo darba iespējas ir tikai pilsētās vai pierobežas rajonos. Savukārt izglītībai nauda netiek žēlota – ģimenes atdod visu, lai tikai bērni saņemtu atbilstošu izglītību.

Noslēgumā A.Tomašūns sniedz dažus padomus tiem, kuri vēlas apmeklēt nenoliedzami interesanto zemi – Gruziju. Vispirms ir jārēķinās ar to, ka komforta līmenis ārpus Tbilisī un lielajām pilsētām nebūs tāds, kā parasti vēlas tūristi. Viņam pašam nācies nakšņot gan puspabeigtās viesu mājās, kur turpat blakus pa ielu skraida cūkas un citi lopi, bet naktī pamosties no tā, ka šaurajā istabiņā sēž kaķis un uzcītīgi vēro nepazīstamos ciemiņus. Taču to visu atsver viesmīlībā un cilvēku labestība. Tāpat, dodoties uz Gruziju, nevajadzētu braukt, iepriekš neizpētot, kur un kā doties, kā arī mēģinot nodibināt kādus kontaktus. Veidojot biznesa kontaktus, diezgan svarīgi ir pārbaudīt cilvēkus, ar kuriem tie tiek dibināti, jo Gruzijas sabiedrība šajā jomā ir diezgan noslēgta, un var nākties nonākt zaudējumos. Šajā valstī var satikt arī uzņēmējus ar Latvijas saknēm, tā, piemēram, Amerikas latvietis Valdis Kursietis izveidojis krāšņu viesu māju «Villa Kursa», pie kuras tiek arī gatavots vīns, un šī vieta augstu kotējas gan vietējo, gan ārzemnieku vidū.