Priecīgu un svētīgu Pūpolsvētdienu!

Nosūtīt

Ziņa redaktoram

Sagatavot izdrukai

Šodien kristīgā baznīca un arī latvisko tradīciju cienītāji atzīmē Pūpolsvētdienu, un gatavojas Lieldienu sagaidīšanai.

Pūpolsvētdiena ir gana sena un miglā tīta kā jebkuri svētki, kur mijās kristiešu un latviešu sendievu tradīcijas. Kristīgajā Baznīcā tiek svinēta Palmu jeb Pūpolsvētdiena, un svētku pamatā ir vēsturisks notikums, kas atainots Evaņģēlijos, proti, Jēzus iejāšana Jeruzalemē. Kaut arī Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzelīša, viņš tika sagaidīts kā ķēniņš. Cilvēki māja ar palmu zariem, klāja viņa ceļā drēbes, palmu zarus un sauca: «Ozianna Dāvida dēlam!» Taču cilvēki gaidīja, ka viņš būs cita veida ķēniņš, nevis tāds, kas tika piesists krustā. Tā kā Latvijas klimatiskajos apstākļos neaug palmas, bet gan šajā laikā krāšņi zied pūpoli, šī diena ir nosaukta par Pūpolsvētdienu. Palmu jeb Pūpolsvētdiena ievada Kristus ciešanu laika pēdējo nedēļu - Kluso nedēļu, kurā norisinās visi lielie notikumi, proti, Svētā Vakarēdiena iestādīšana Zaļajā ceturtdienā, Kristus krusta nāve Lielajā piektdienā un Kristus augšāmcelšanās Lieldienās. Šis ir īpaši labvēlīgs laiks, lai noliktu visus savus smagumus, grēkus, saņemtu piedošanu, svētību un stiprinājumu ticībā. Tas upuris, ko Kristus nesa, mirstot krusta nāvē, ir nests katra cilvēka dēļ.

Tie, kuri nepieturas pie kristīgajām tradīcijām, savukārt mēdz agros Pūpolsvētdienas rītos ienākt istabā un tuviniekus, ieperot ar pūpoliem, skandēt «Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!» vai « Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!» Tā ir viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā jeb Pūpolnīcā. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu un vērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti pat ar ļoti seniem, pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem.

Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai tie būtu veseli un izturīgi. Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus. Pūpolus saglabā arī kristīgo tradīciju kopēji – tiem parasti tiek atvēlēta goda vieta pie svētbildes vai krucifiksa.

Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tad tie esot jāiet lauzt Pūpolsvētdienas agrā rītā tieši saullēktā. Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Cits ticējums vēsta, ka Pūpolsvētdienā kārtīgi jāaplūko pūpolzari, ja tiem maz pūpolu, tad rudenī būšot maz kartupeļu, bet ja pūpolu daudz, tad labi augšot zirņi un pupas. Pūpolsvētdienā kādreiz vārīta «pūpolu putra» - tradicionāls ēdiens, kas gatavots no zirņiem vai pupām un cūkas galvas.

Tāpat Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelnus vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

Interesanti, ka kāds no ticējumiem aizliedz Pūpolsvētdienā bērniem ķemmēt matus, citādi tiem sametīsies utis, bet vēl cits ticējums iesaka Pūpolsvētdienā visu dienu palikt mājās, jo tad visu gadu klāšoties labi.