Tautieši ārzemēs – kāpēc viņi neatgriežas?

Viens no Latvijas ekonomikas attīstības stūrakmeņiem jau daudzus gadus ir tranzīts. Savukārt tranzīta mugurkauls ir Latvijas ostas, caur kurām tiek transportēta lauvas tiesa visu tranzīta kravu, turklāt kravu apgrozījums Rīgas brīvostā veido turpat pusi no visu Latvijas ostu apstrādāto kravu apjoma. Provizoriskie dati par Rīgas ostas darbību šā gada pirmajā ceturksnī liecina, šā gada pirmo trīs mēnešu rezultāts par 20,1% pārsniedz pagājušā gada pirmajā ceturksnī sasniegto. Taču uz šī pozitīvā fona iezīmējas satraucoša tendence – darba apjoms palielinās, taču sāk aptrūkties darbaspēka resurss, neskatoties uz to, ka jau šobrīd kopumā Rīgas ostā strādājošajos uzņēmumos ir nodarbināti ap 20 tūkstošiem cilvēku.

Šī sagaidāmā problēma ne reizi vien ir aktualizēta biznesa vidē, tomēr no valsts puses līdz šim nav sekojusi nekāda reakcija – ne vēlme ieklausīties, ne arī interese iesaistīties kopīgā šīs problēmas savlaicīgā novēršanā. Un nav tik lielas vajadzības meklēt potenciālo darba spēku kaut kur pasaulē, kā ik pa laikam izskan publiskajā telpā. Latvijai pašai ir gana daudz prasmīgu darba roku, taču pēdējo gadu laikā realizētās neloģiskās valsts ekonomiskās politikas dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji ir izceļojuši uz darbu un dzīvi ārzemēs – pārsvarā uz Angliju un Īriju. Un arī valsts nosacītās aktivitātes viņu aicināšanai atpakaļ atgādina tikai populistisku rīcību, nevis konkrētu darbību veikšanu.

Tā arī izskatās saistībā ar valdības it kā veiktajiem pasākumiem Latvijas valstspiederīgo reemigrācijas veicināšanai. Nesenā ārzemēs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo aptauja, ko rīkoja Nodokļu maksātāju biedrība, parāda, ka 93% no aptaujas respondentu vispār nav sasnieguši valdības solījumi tiem, kuri varētu kaut vai domāt par atgriešanos Latvijā. Un tas ir vairāk nekā katastrofāli! Faktiski šie viedokļi liecina, ka ir izstrādāts kārtējais ķeksīša dokuments, kuram vispār nav nekādas jēgas. Un varbūt arī sākotnējais mērķis nemaz nav bijis patiešām radīt apstākļus, lai cilvēki varētu drošu sirdi braukt mājās. Turklāt valdība nez kādēļ daudz runā, bet reāli neko konkrētu un jūtamu nav paveikusi biznesa atbalstam, kas arī attiecīgi radītu jaunas darba vietas tiem tautiešiem, kuri varētu atgriezties Latvijā. Tā vietā biznesam tiek izgudrotas aizvien jaunas nodevas un apgrūtinājumi.

Piemēram, nesaprotama ir valdības vēlme iekasēt papildu nodokli arī no ostām. Nu kā gan Latvijas ostas spēs veiksmīgi konkurēt ar kaimiņiem, ja pašu valdība tām uzgrūž papildu slogu tā vietā, lai rastu kādu papildu atvieglojumu, lai paaugstinātu ostu konkurētspēju un attiecīgi veicinātu papildu kravu piesaistīšanu uz mūsu valsts ostām. Vēl nopietns risks šobrīd ir sagaidāmās starptautiskās sankcijas pret Krieviju. Neiedziļinoties politiskajās niansēs, bet tikai no biznesa viedokļa skatoties – ja sankciju dēļ samazināsies kravu plūsma no un uz Krieviju, varam diezgan droši rēķināties, ka tas pamatīgi iedragās Latvijas tranzīta biznesu, kas šobrīd veido ap 20% no IKP. Ja šāds kritums notiks, tas ļoti negatīvi ietekmēs arī valsts tautsaimniecību kopumā.

Cik ilgi valsts “slauks” nodokļu maksātājus jebkādos veidos? Skaidrs, nodokļus ir jāmaksā, lai valsts varētu veikt savas funkcijas. Taču pašreizējā nodokļu politika un vispār valdības attieksme pret nodokļu maksātājiem ir dramatiski netaisnīga. Tā vietā, lai legālajam biznesam ļautu normāli strādāt un piedāvātu dažādus atvieglojumus un stimulus gan biznesa paplašināšanai, gan jaunu un adekvāti atalgotu darba vietu radīšanai, joprojām biznesu spiež pie zemes ar drastiskiem nosacījumiem. Kaut vai par to pašu mikrouzņēmumu nodokli – savulaik to ieviesa ar mērķi rosināt darba ņēmējus pašiem īstenot savu biznesu un varbūt pat radīt darba vietas. Taču tagad pat šī savulaik labi domātā iecere ir sabojāta, paredzot šo nodokli dažu gadu laikā padarīt faktiski neizdevīgu mazajam biznesam. Šeit pat nav jēgas runāt par tiesiskās paļāvības principu, ko valdība brutāli ignorē.

Un arī nebeidzamās Valsts ieņēmumu dienesta un citu kontrolējošo valsts iestāžu – nebaidos šā vārda - represijas pret legālo biznesu ir neizprotamas. Protams, vieglāk ir kontrolēt un meklēt sīkus pārkāpumus tiem, kuri strādā godīgi. Tad var sarēķināt soda procentus par formāliem pārkāpumiem. Bet daudz grūtāk ir reāli izķert pelēkajā ekonomikā strādājošos.

Daudzas nodokļu politikas izmaiņas likumos tika veiktas krīzes pārvarēšanai un budžetu konsolidācijas laikā. Taču – ja jau tagad valsts saka, ka mums viss atkal iet uz augšu – varbūt ir īstais brīdis domāt nevis par nodokļu sloga palielināšanu, bet tieši pretēji – samazināšanu, lai attiecīgi veicinātu gan uzņēmējdarbību, gan jaunu darba vietu radīšanu un arī algu līmeņa pieaugumu. Tad arī varbūt varēsim sākt sajust reemigrācijas plāna ieceru īstenošanos.

Ja patiešām gribam sagaidīt, ka aizbraukušie iedzīvotāji atgriezīsies Latvijā, ir nopietni jāpārvērtē arī sociālo garantiju politika, kas šobrīd arī ir īpaši nedraudzīga nodokļu maksātājiem – nodokļus jāmaksā ļoti iespaidīgus, bet tad, kad cilvēkam rodas vajadzība lūgt palīdzību no valsts, tā viņam faktiski atmet grašus, turklāt lai saņemtu tos pašus, ir jāiziet cauri milzīgai birokrātijai un pazemojumu jūrai.

Ko tad valdība un politiķi kopumā ir reāli paveikuši, lai veicinātu kaut vai svešumā dzīvojošo interesi par iespēju atgriezties Dzimtenē, jāsaka atklāti – nekas īsti konkrēts nav piedāvāts. Ir tikai kaudzēm sarakstītu papīru ar tukšām frāzēm un solījumiem. Kaut kādi nesaprotami aprēķini un idejas. Bet nekā konkrēta! Nekā!

Kā galvenos faktorus, kas motivētu atgriezties uz dzīvi Latvijā – 22% aptaujāto minēja labāku ekonomisko situāciju valstī, 21% - iespēju atrast labi apmaksātu darbu, 19% - lielāku skaidras naudas masu, kas paliek „uz rokas” pēc nodokļiem, 19% - lielākas sociālās garantijas un pabalstus, 6% - labākas izglītības iespējas, bet 13% konkrētu variantu neminēja.

Šeit arī skaidri parādās galvenie “darba uzdevumi” valdībai, ja politiķi patiešām vēlas veicināt Latvijas valstspiederīgo atgriešanos. Lai arī cik mēs gribētu runāt par patriotismu un piederības sajūtu Latvijai, tomēr ir jāskatās reāli – cilvēki nespēs domāt par valstiskām vērtībām, ja viņus izmisumā dzīs fakts, ka nav naudas, par ko nopirkt bērniem ēst. Un politiķiem beidzot ir jāizbeidz uz papīra zīmēt skaistas diagrammas un iepriecinošus skaitļus par valsts tautsaimniecības augšupeju, ja reālajā dzīvē ikvienam ir skaidrs – viss ir daudz, daudz reizes sliktāk, nekā mums cenšas iestāstīt.

Ir jāizbeidz mānīt pašiem savu tautu un stāstīt, ka mēs ar katru dienu optimistiski tuvojamies vidējam Eiropas līmenim un kaut kad drīz sasniegsim viņu labklājības līmeni. Jā, varbūt arī pēc desmit gadiem mēs sasniegsim šodienas Eiropas vidējo līmeni. Tikai jautājums – kur būs Eiropa tajā brīdī? Mēs jau sen skrienam Eiropai pakaļ un nekādi nespējam samazināt šo attālumu kaut vai uz pusi.

Tāpēc ir pēdējais laiks pāriet no solījumiem un lozungiem pie konkrētiem darbiem. Nevis domāt, bet spert reālus soļus nodokļu politikas jomā – ar skaidriem, saprotamiem un cilvēcīgiem nosacījumiem veicinot uzņēmējus palikt un strādāt Latvijā, maksāt nodokļus un nodrošināt ar darba vietām un adekvātu atalgojumu strādājošos. Līdzšinējā valdības politika neļauj sajust piederības sajūtu Latvijai ne uzņēmējam, ne darba ņēmējam.

Tautieši ārzemēs – kāpēc viņi neatgriežas? (56)