Valdis, Voldemārs,
Valdemārs
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
IZGLĪTĪBA
DĀVANAS SVĒTKOS
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • piedāvā
  • Jurista vārds
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • SLUDINĀJUMI
  • FORUMS
  • GRĀMATU APSKATS
  • IZGLĪTĪBA
  • DĀVANAS SVĒTKOS
  • LABDARĪBA
APTAUJA
Vai patīk kā pilsēta izrotāta Ziemassvētkiem? ..vairāk
Jā, viss ir skaisti
izrotāts!
Jā, bet šogad ir
mazāk rotājumu kā
pagājušogad.
Nē, egle tāda pati
kā citus gadus.
Nav manīti nekādi
rotājumi vēl.

Čili

Sergejs Jēgers: Es dziedu savai publikai (124)

Raksts publicēts: 2008.12.17. 10:03:04
Raksta autors: Jānis Stundiņš

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai
Galerija (5)

Dievs ņēma, Dievs deva – šo seno saukli var attiecināt uz unikālo dziedātāju Sergeju Jēgeru, kura bērnība Vilcē un Jelgavā nepavisam nebija likumsakarīga. Drīzāk – likteņsakarīga. Bērnībā zaudējis māti, pēcāk Sergejs atklāja sevī neparasto kontrtenora balsi, kura skan ārpus Latvijas robežām, bet 20. decembrī skanēs Jelgavā.

Jānis Stundiņš: – Sergej, sāksim ar šā laika aktualitātēm, kuru laikam netrūkst...

Sergejs Jēgers: – Rudenī ar savu ģimeni, vecmāmiņu un viņas draudzeni Ņinu bijām Grieķijā, Rodas salā. Tas bija sen plānots ceļojums uz paradīzei radniecīgu salu, kur bija diezgan maz cilvēku. Braucām gan ar kuģiem, gan ar mašīnām, atpūtāmies pēc pilnas programmas. Tā bija dzimšanas dienas dāvana manai omai. Tāpēc viņa ņēma līdzi draudzeni – Ņinu no Elejas, kura jau 43 gadus strādā veikalā uz stūra, kur nogriežas uz Bausku. Viņas ir bērnības draudzenes. Uzkrājām spēkus, pamatīgi sasmēlāmies sauli, un neizpalika arī sirtaki dejas. Pāris dienu bijām Londonā.

Pirms tam es piedalījos Lučāno Pavaroti konkursā Sanktpēterburgā, kur iekļuvu pusfinālā un kā balvu saņēmu savu solokoncertu 2009. gada 27. februārī prestižajā filharmonijas Mazajā zālē.

27. novembrī – Nacionālajā operā Hendeļa opera «Alčīna», kopā ar Ingu Kalnu. Domājams, ka tā bija mana pēdējā operas izrāde šajā sezonā. Pēc jauno talantu konkursa Bratislavā 2. decembrī lidoju uz Madridi, kur kopā ar Arti Gāgu izpildām jaunā albuma «Duende» programmu Spānijas vēstnieka inaugurācijas ceremonijā. Ar to pašu repertuāru pēc tam lidojam uz Barselonu. 10. decembrī – koncerts Baltkrievijā, Minskas lielākajā katedrālē, kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi.

Tad atgriežos Latvijā un 20. decembrī dziedāšu dzimtajā Jelgavā – brīnišķīgajā Ziemassvētku ballē Jelgavas pilī. 26. decembrī uzstāšos Siguldā, 27. decembrī būs Hendeļa oratorija «Mesija» Rīgas Domā. 28. decembrī – tā pati oratorija Liepājā, un laikam arī 30. decembrī vēl būs darbiņš.

– Runājot par pārbraucieniem un slodzēm, kā ir ar balsi? Vai tev ir kāds īpašs režīms vai diēta?

– Visi režīmi un diētas ir viens ļoti liels stereotips. Ļoti daudz kas atkarīgs no psiholoģiskā stāvokļa. Protams, katru dienu jūtos savādāk, varbūt jau pamostoties no rīta. Galvā man skan mūzika, kas jāmācās, savukārt ikdienā ļoti maz klausos mūziku, jo tā traucē, un es pamazām mācos nedzirdēt apkārtējo ikdienas mūziku.

Vienīgais, no kā uzmanos, ir vējš. Ja ir stiprs vējš, tad es nedrīkstu daudz runāt. Ārā, vējā es arī nedziedu. Katru rītu dzeru ledus aukstu ūdeni, esmu norūdījis savu balss aparātu, arī mazgājos vēsā ūdenī. Vajag arī pasportot. Es daudz pārvietojos ar kājām un ātrā tempā, tāpēc man ir silti, un es velku drēbes, kurās man ir ērti. Manuprāt, cilvēki, kuriem patīk satuntulēties, ātrāk saslimst. Esmu ielāgojis, ka rudenī, cik ilgi var, jāstaigā pēc iespējas plānākās drēbēs, savukārt pavasarī jāstaigā siltākās drēbēs, lai temperatūru maiņas ir līdzsvarā.

Jēlas olas es nedzeru, koncertu dienās ļoti daudz dzeru šķidrumu, bet īpaši es neko neievēroju. Daudz dzeru apelsīnu vai greipfrūtu sulu, pirms tam kaut ko vieglu uzēdot, piemēram, makaronus, jo tās sulas nav labi dzert tukšā dūšā. Tēju dzeru tikai tad, kad esmu slims, un parasti kādu kumelīšu tēju vai līdzīgu, bet kafiju vispār nekad mūžā neesmu lietojis, tik vienreiz pagaršojis.

Ja man pēc kārtas ir trīs vienādi koncerti, tad dienas ritmā mēģinu ievērot to pašu, kas bijis pirmajā dienā. Vienīgais, kam sekoju, ir runāšana, jo runāšana atņem enerģiju – īpaši, ja pēc tam jādzied. Bet tas ir ļoti individuāli.

– Kontrtenora balss specifika kaut kādā mērā piesaista izpildītāju tādam repertuāram, kur ir daudz senās mūzikas, renesanses, baroka mūzikas...

– Kontrtenoram ir ārkārtīgi plašas iespējas dziedāt. Savā ziņā tas arī nozīmē, ka mani nevar nodrošināt ar darbu, tāpēc es nestrādāju Latvijas Nacionālajā operā, kaut dziedu atsevišķās tās izrādēs. Ne katrā izrādē ir loma kontrtenora balsij.

Tāpēc esmu brīvmākslinieks, un par sevi rūpējos pats, turklāt man ir mana komanda – mans menedžments, kas ir arī mani draugi. Organizējot pasākumus un koncertus, es veicinu savu izaugsmi. Piemēram, augustā man bija 15 koncerti, un tāpēc man ir vairāk darba nekā, piemēram, ja es būtu pastāvīgajā operas trupā. Protams, šī aprite veidojusies laika gaitā, un tas ir grūts darbs.

Man diezgan strauji tas viss sākās. Sākumā es daudz ko nevarēju aptvert, daudz kļūdījos un dabūju «pa biksēm», bet laika gaitā viss izkristalizējās. Es priecājos, ka Parīzē esmu mācījies pie profesora Roberta Ekspēra, kurš man skaidri un gaiši pateica, – tu vari dziedāt, pirmkārt, Hendeli, otrkārt, visu, ko vien tu spēj nodziedāt. Turklāt es dziedu ne tikai latviešu mūziku, bet arī krievu mūziku, un bieži manā koncertprogrammu repertuārā ir pārlikumi manai balsij tādām kompozīcijām, kuras kontrtenori parasti nedzied.

Jā, baroka mūzika ir smalka, un arī balss ir smalka, un citreiz ir tā, ka ne tikai sirds trīc, bet arī ceļi ļogās. Šķiet, ka kāds to palīdz izdarīt. Es vienmēr esmu ticējis, ka tad, kad es dziedu, man virs galvas mamma skatās un palīdz. Šī sajūta ir ļoti saviļņojoša.

– Baroka mūzika, kaut tagad bieži ir modē, savā noskaņojumā ir zināms pretmets mūsdienu straujumam – šī mūzika iemieso gan gaisīgu vieglumu un skumjas, gan dramatisku mieru un klusu prieku – gluži simboliski, kā Hendeļa slavenajā «Ombra mai fu»...

– Starp citu, šis skaņdarbs ir simbolisks arī kontrtenora balsij. Tas ir pirmais skaņdarbs, kuru nodziedot, tu vari būt «topā» kā kontrtenors. Otrs ir Orfeja ārija «Che puro ciel» no Gluka operas «Orfejs un Eiridīke», bet pirmais – «Ombra mai fu» no Hendeļa operas «Kserkss». Lai gan «Ombra mai fu» ir īss skaņdarbs, tas ir diezgan sarežģīts izturībai, elpai, dinamikai, varēšanai. Tā ir ļoti krāšņa mūzika.

Kuru skaņdarbu dziedāt – tas atkarīgs no balss varēšanas, jo bieži starptautiskos konkursos vai šovos redzams, ka var kļūdīties, izvēloties neatbilstošu skaņdarbu, un tas nekas, ka tev ir skaista balss. Turklāt līdztekus varēšanai nepieciešama atbilstoša harizma. Nav daudz tādu cilvēku, kas apveltīti ar lielu šarmu. Šajā ziņā mani sāpina tas, kā profesionāli mūziķi televīzijas šovos ir spiesti skatīties diletantiskus izlēcienus. Turklāt ir pāris cilvēku, kas vienmēr sēž pirmajās rindās dažādu TV šovu žūrijās – tas ir tik smieklīgi un tik lēti. Taču es priecājos par «Koru kariem», jo šis šovs atšķiras. Man patīk, ka katrs apzinās savu vietu, un es nevēlos darīt visu un jebko, bet – tikai dažas lietas, ko varu izdarīt ļoti labi.

Es nepretendēju patikt visiem, un patikšana nav mans mērķis. Es nedziedu žūrijai, es dziedu savai publikai.

– Kā izvēlējies labdarību, palīdzēšanu bērniem un kā dzima «Sergeja Jēgera Labdarības fonds»?

– Līdztekus dziedāšanai vienmēr esmu gribējis darīt vēl vienu lietu – to var nosaukt par nodarbošanos ar labdarību. Bet dziedāšanā viss notika tik strauji, ka nespēju vienlaicīgi darīt vēl kaut ko citu. Tad neviļus nāca piedāvājums no Māra Bensona – izveidot labdarības fondu, kurš nosaukts manā vārdā. Šajā fondā es sāku īstenot vēlmi palīdzēt citiem. Iemesli tam nav tik daudz filozofiski, cik – praktiski.

Esam daudz palīdzīgu roku snieguši un ziedojuši diezgan lielas naudas summas – gan rehabilitācijai, gan dzirdes aparātu iegādei. Mums ir tikai viens nosacījums – palīdzam bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuriem ir veselības problēmas. Tāpat rīkojam pasākumus, kuriem piesaistām māksliniekus no vienas puses, uzņēmējus – no otras.

Vēl man ir ļoti laba sadarbība ar Jelgavas speciālo skolu. Ar šiem bērniem mēs kopā muzicējam. Mums jau ir bijuši koncerti, un es ceru, ka sadarbība turpināsies. Jelgavas speciālajā skolā ir brīnišķīgi skolotāji – Niola Ābola, Aija Freimane, Anna Jēkabsone... Ar viņām iepazinos nejauši – tajā gadā, kad strādāju dienas aprūpes centrā «Saule».

Manuprāt, labdarība nevar būt pienākums, tas var būt tikai sirds aicinājums. Tas nav tāpēc, ka pats esmu cietis, audzis internātā bez vecākiem. Tas viss bija un izbija, bet es dzīvoju tālāk, un palīdzēšana citiem ir mans aicinājums, kurā gūstu prieku.

– Kas no tavas bērnības bija Jelgavā?

– Jelgavā es tikai piedzimu, un Jelgavā dzīvo mani radi un draugi, bet dzīvojām mēs Vilcē, pie omes – gan pirms skolas, gan brīvlaikos.

Jelgava vairāk saistās ar bēdīgām atmiņām. Savā ziņā Jelgavā bija jācīnās par vietu zem saules, par to, ka mēs esam tādi paši bērni un ka bāreņiem nav jāstaigā nošļukušiem, pelēkiem, ka manas māsas nedrīkstētu krāsot nagus. Atceros vēl tagad, ka mūs meta ārā no autobusiem, jo mēs neizskatoties pēc bāreņiem. Mūsu bāreņu apliecības deva mums tiesības uz bezmaksas transportu, bet, pēc šofera domām, mēs neizskatījāmies pēc bāreņiem. Mēs nebijām nošļukuši, bijām labi saģērbti. Mēs agri sākām strādāt, pelnījām naudu un daudz ko pirkām sev paši. Autoostas rajons man joprojām atsauc sliktas atmiņas, ar kurām esmu pārdzīvojis un cīnījies. Es tiku līdz autoostas direktoram un teicu, ka šādi publiski pazemojumi ir necilvēcīgi. Tas šoferis man atvainojās, un sirdī es viņam piedevu, taču no galvas to nevaru izmest. Lai to varētu aizmirst, viņam būtu jāatvainojas tāpat, kā pazemoja – autobusā, visu cilvēku klātbūtnē. Tā sāpe ir pārgājusi, un tikpat daudz esmu sastapis labu cilvēku, kas ir palīdzējuši.

Bet pretimnākšanu sastapu arī Jelgavā – piemēram, kad mums bija jāiesniedz dokumenti apgādnieka zaudējuma pensijām, kas 12, 14 vai 16 gadu veciem bērniem nav viegli. Savukārt, kad Rīgā beidzām skolu, pēc likuma mums pienākas dzīvojamā platība tur, kur esam dzimuši, un laukos, pie Lietuvas robežas, mums taču ir, kur dzīvot, braukājot no Vilces uz Rīgu... Bet mums palīdzēja iegūt dzīvojamo platību Rīgā. Tagad jau visi esam augstskolas pabeiguši – gan es, gan māsas. Grūtības arī vairo pieredzi. Kad braukājām uz skolu, mēs bieži ziemas salā deviņus kilometrus līdz Vilcei gājām ar kājām, lobījām pupiņas, lai var tirgū pārdot, malku vedām no meža, cūkas barojām, sienu vācām, tāpēc mani šodien nebiedē tas, ja man pēkšņi liktu ko citu darīt. Tas viss mani ir padarījis izturīgāku, un labprāt palīdzu citiem, pat kaimiņiem zupu uzvāru...

– Tu atkal piemini gatavošanu. Patīk?

– Jā, ļoti! Ēdienu gatavošana man ir liela aizraušanās. Kad es varu mizot, griezt, vārīt un cept, man domas ir citur, nevis mūzikā. Tas man palīdz relaksēties, atpūtināt smadzenes. Visi mani draugi priecājas, ka gatavošana man ir hobijs.

– Pieļauju, ka daudzi nezinās, kāpēc ar māsām bijāt bāreņi...

– Mēs palikām četri bērni – piecu, četru, trīs un viena gadiņa vecumā. Man bija pieci. Mums mamma gāja bojā autokatastrofā, un mēs uzaugām pie omes, mammas mātes. Tikko Grieķijā omītei nosvinējām 68 gadus. Mamma nomira jauna – 22 gadu vecumā.

Tad Elejā gājām bērnudārzā, un mana bērnudārza audzinātāja bija mācījusies Rīgas mūzikas internātskolā, kuru viņa ieteica arī manai omei. Tur augu un mācījos līdz Mūzikas akadēmijai, kur astoņos gados ieguvu maģistra grādu. Māsa Inese mācījās par tērpu dizaineri, strādāja Londonā, bet tagad atgriezusies Latvijā. Alla pirms gada apprecējās, viņai ir dēliņš, Emīls, bet viņa mācās Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā.

Es paralēli mācījos Šveicē senās mūzikas akadēmijā «Schola Cantorum Basiliensis» pie profesora Andreasa Šolla, kas līdzās Deividam Danielam ir viens labākajiem kontrtenoriem pasaulē.

Starp citu, Mūzikas akadēmiju es pabeidzu vienlaikus kā tenors un laikam biju vēsturiski pirmais kontrtenors, ko sagatavojusi Latvijas Mūzikas akadēmija.

– Kā saviem ierakstiem izvēlējies Sesavas baznīcu?

– Tā bija nejauša izvēle. Pirms diviem gadiem baznīcas pārvaldniece piezvanīja ar vēlmi veidot tur koncertu Mātes dienā. Es teicu, ka padomāšu, un vilcinājos, jo tā ir mana dzimtā puse, un tur dziedāt Mātes dienā man būtu emocionāli grūti.

Tad nolēmām aizbraukt apskatīties to baznīcu. Tur pirmoreiz mūžā ieraudzīju vietu, kurā akustika nemainās, atkarībā no tā, vai telpa ir tukša vai tajā ir klausītāji. Ļoti skaista vieta, un es koncertu nodziedāju. Man tur ļoti patika. Turklāt tobrīd meklējām vietu, kur ierakstīt albumu «Duende», un Normunds Šnē arī konstatēja, ka to var darīt Sesavas baznīcā. Šovasar tur ierakstījām arī jauno albumu.

***

Sergejs Jēgers dzimis 1979. gadā Jelgavā, audzis Vilcē.

Pēc mācībām Rīgas Mūzikas internātskolā J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu (2003). 2005. gadā beidzis maģistrantūru pēc studijām pie profesora Kārļa Zariņa.

Kā mūzikas audzinātājs strādājis dienas aprūpes centrā «Saule» (1997-1999) un bērnu namā «Vita» (1996-2005).

Dziedātāja gaitas sācis Mūzikas akadēmijas operstudijas «Figaro» iestudējumos 2000. gadā.

2003. gadā Eņģeļa lomā A.Rubinšteina operā «Dēmons» debitēja Latvijas Nacionālajā operā, ar šo lomu sajūsminot skatītājus arī operas viesizrāžu ietvaros Savonlinnas operas festivālā Somijā (2004). Citas lomas operās: Orfejs (K.V.Gluks «Orfejs un Eiridike», koncertuzvedums Cēsīs, 2004), Rinaldo (G.F.Hendelis «Rinaldo», izrāde Rundāles pilī, 2004), Rudžēro (G.F.Hendelis «Alčīna», LNO, 2004).

2005. gadā kā vienīgais kontrtenors ierindojās 25 finālistu vidū un ieguva godpilno 6. vietu prestižajā raidsabiedrības BBC konkursā «Pasaules dziedātājs 2005» Velsā («Cardiff Singer of the World 2005»).

Diskogrāfija izdevniecībā «Upe tuviem un tāliem»:

2006. gadā – «Ave Musica» – Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva nominācijā «Gada debija».

2007. gadā – «Duende» ar saksofonistu Arti Gāgu – Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva nominācijā «Labākais akadēmiskās mūzikas albums».

***

Kontrtenors (kontratenors) – retāk sastopams vīriešu vokālais diapazons, kas ietiecas sieviešu balss – alta, mecosoprāna, retāk soprāna – diapazonos. Apzīmējums ieviests Anglijā 17. gadsimtā un kontrtenora vokāls ir raksturīgs baroka mūzikai, senajai mūzikai, taču tam bieži ir vieta arī modernajā mūzikā. Vokālisti ar kontrtenora balsi ir liels retums, tāpēc 17. gadsimtā, lai kompensētu to trūkumu, praktizēja medicīnisku iejaukšanos, radot solistus-kastrātus.

Kontrtenori parasti dzied falsetā, retāk pevieno balss skanējumam arī bagātīgu krūšu rezonatora skanējumu, iegūstot augstu pilnskanīgu balsi.



Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
lasīt komentārus (124)
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.
DELFI.lv ziņas
  Neoficiālās sarunās kā iespējamo kompromisa kandidātu premjera amatam min Kariņu
  KNAB aizturējis uzņēmēju Māri Martinsonu
  'KPV LV' gatava piedalīties turpmākās valdības veidošanas sarunās
  Pabriks izstājas no cīņas par premjera amatu
  Premjera amatam jāvirza cilvēks ar mazāk politizētu pagātni, uzskata Urbanovičs
  Vīrietis piekauj dzīvesbiedri un nolaupa gadu veco bērnu
  Ikšķile plāno pamest Ogri vienu 'Zilo kalnu' aģentūrā

0.82529997825623 56(0) - 0.56012558937073 2018.12.11. 19:11 http://www.jelgavniekiem.lv/?act=4&art=10124 ip: 34.228.41.66 usememcache: 1