Starp Uzlecošās saules zemi un Latviju

Ikdienā 29 gadus jaunais Masaki dzīvo Rīgas sadraudzības pilsētā Kobē un strādā ar mūziku nesaistītā jomā, taču joprojām turpina apgūt latviešu valodu un cer, ka reiz Latviju sauks par savām mājām. Latvijas ceturtais apciemojums ir visai rūpīgi saplānots pa dienām, un brauciena maršrutā ir iekļauta arī Jelgava. Rudenīgā dienā sēžot mājīgajā “Tējas namiņā”, Masaki sarunā ar portālu Jelgavniekiem.lv atceras, kā veidojusies viņa saikne ar Latviju.

Liktenīgais brauciens

“Pirmo reizi Latviju apmeklēju pirms pieciem gadiem kā tūrists. Līdz tam diemžēl pat nezināju, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Tā sanāca, ka viena no pirmajām apmeklētajām pilsētām bija Jelgava, un tā man ļoti, ļoti iepatikās, tāpat kā Latvija, tās cilvēki, ēdiens un viss, kas ar to saistīts,” atceras Masaki.

Pēc tam, izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas, tikusi meklēta iespēja studēt apmaiņas programmā, kuras ietvaros jaunietis Latvijā pavadījis septiņus mēnešus, mācoties un iepazīstot latviešu kultūru un vēsturi, kā arī stāstot vietējiem studentiem par japāņu kultūru un tradīcijām. Daudz laika veltīts arī latviešu valodas apguvei. Vispirms – mācoties pamatus universitātes lekcijās, bet vēlāk zināšanas papildinot no jauniegūtajiem latviešu draugiem. Masaki gan neslēpj, ka process nav ātrs.

“Valoda nav viegla, un es joprojām turpinu mācīties. Protams, tā ļoti atšķiras no japāņu, kurā, piemēram, nav vīriešu un sieviešu dzimtes. Arī vārdu izruna ir diezgan sarežģīta, kaut vai salīdzinājumā ar angļu valodu,” Masaki spriež, ka vislabākais veids, kā iemācīties valodu, būtu ilgāku laiku padzīvot Latvijā un to lietot ikdienā.

Radniecīgās mentalitātes

Mūziķis vērtē – lai arī latviešu un japāņu kultūras ir atšķirīgas, mentalitātē ir daudz kopīga. Japāņi pēc dabas ir kautrīgi un noslēgti, atveras tikai ar laiku un tikai labiem draugiem, un, pēc viesa domām, latvieši šajā ziņā ir līdzīgi.

“Protams, atšķiras mūsu izskats, arhitektūra, ēkas, pilsētas, taču cilvēku personiskās īpašības ir ļoti līdzīgas, un tas man patīk, tāpat kā jūsu kultūra,” Masaki piebilst, ka japāņu nacionālās kultūras sastāvdaļa ir arī augsts pieklājības līmenis, un dusmas ir pieņemts izpaust nevis agresīvā formā, bet vienkārši ar attieksmi un noskaņojumu. Savas īpatnības, kas, tiesa, mūsdienās novērojamas retāk, ir arī korporatīvajā vidē – Japānā cilvēki daudz strādā, bieži vien ir daudz virsstundu, taču citiem kolēģiem un priekšniekiem nav pieņemts doties no darba prom, ja kāds vēl birojā strādā. Kā vēl vienu japāņu nacionālo iezīmi Masaki min godīgumu, norādot, ka Japānā vismaz 90% nozaudēto mantu atgriežas pie to īpašniekiem. “Līdzsvaram” gan piebilstot, ka arī “jakuza” savu aktivitāti joprojām nav mazinājusi…

Stāsts par garām darba stundām pastiprina vairākkārt dzirdēto stereotipu par Japānu kā stresa piesātinātu valsti, ko neapšaubāmi veicina arī milzīgais iedzīvotāju skaits. Mūziķis piekrīt, ka tā varētu būt, ņemot par piemēru galvaspilsētu Tokiju. “Es divus gadus esmu nodzīvojis Tokijā, kas ir Japānas lielākā pilsēta ar augstu iedzīvotāju blīvumu. Strādājošajiem rītos ir agri jāceļas, jādodas uz vilcienu, kas ir pārpildīts, birojos ir milzumdaudz cilvēku, izejot pusdienas pārtraukumā, atkal apkārt ir cilvēku pūļi, darbadienas beigās mājup atkal jābrauc pārpildītā vilcienā. Tas viss, domāju, tur cilvēkus stresā,” secina Masaki.

“Latviešu suši” un maizes zupa

Vērtējot pie mums tik iecienīto Japānas kulinārās kultūras sastāvdaļu suši, Masaki atzinīgi novērtē šī ēdiena garšas īpašības Latvijā, tomēr teic, ka šeit tas drīzāk varētu būt apzīmējams kā “suši Latvijas gaumē”. “Īstie japāņu suši pamatā sastāv no rīsiem un jēlas zivs, suši ar gurķi un sieru kā Latvijā pie mums nav sastopami, toties garšo itin labi. Taču man un daudziem citiem japāņiem ļoti garšo latviešu ēdiens, sevišķi maizes zupa, mums nekā tamlīdzīga nav,” Masaki norāda, ka, pretēji bieži izplatītajam uzskatam, latviešu virtuve austrumzemes viesiem nebūt nešķiet par “smagu”, treknu un neveselīgu, toties daudziem kalpo par iemeslu apmeklēt Latviju atkārtoti.

Mūziķis arī piebilst, ka ir iecienījis dažādu veidu Latvijas alu, kura sortiments šeit ir krietni lielāks nekā Japānā. Lai arī Uzlecošās saules zemē ir ierasts izklaidēties un iedzert ne tikai piektdienas vakaros, lietot alkoholu nesamērīgos daudzumos tur neesot pieņemts. Tādējādi izklaides darbam un labai pašsajūtai netraucējot.

Dziesmas arī latviešu valodā

Masaki ceļš uz mūziku šķiet pašsaprotams. Māte bijusi klavierskolotāja, un arī pats četru gadu vecumā sācis apgūt klavierspēli, bet pusaudža gados pievērsies ģitārai. Mūzika kā hobijs viņam saglabājies visus šos gadus, gan dziedot savas un citu autoru dziesmas angļu un japāņu valodā, gan – pēdējos gadus – interpretējot labi pazīstamas latviešu dziesmas un izpelnoties atzinību starp mūsu klausītājiem. Daļa dziesmu ir iedziedātas studijā un pieejamas populārākajās mūzikas platformās.

Kā īpašs radošais Masaki veikums jāatzīmē dziesma “Tokijas gaismas”. Tās teksts ir gan japāņu, gan latviešu valodā, ko “noslīpēt” palīdzējuši Masaki latviešu draugi. Šomēnes tīmeklī publicēta arī dziesma “Pēdējie vārdi”, kuras teksts ir tikai latviski, un mūziķis atklāj, ka dziesmas latviešu valodā plāno turpināt sacerēt arī nākotnē.

Iespējams, ka jaunus darbus varēsim novērtēt vēl līdz decembrim, kad Masaki atkal plāno apciemot Latviju. Un pie viena iegriezties Ziemassvētku tirdziņos.