Dina Kurzemniece – 25 līderības gadi

- Dina, sieviete biznesā mūsdienās vairs nav retums, tomēr vēl arvien uzņēmumu vadībā dominē vīrieši. Kas, jūsuprāt, ir noteicošais, lai sieviete iekļūtu nosacīti vīriešu pasaulē?

- Par uzņēmēju nekļūst vienā dienā! Nevar no rīta piecelties un nolemt: es tagad būšu uzņēmēja - sapucēties, aiziet uz darbu un paziņot: esmu uzņēmēja. Lai kļūtu par uzņēmēju, ir nepieciešamas zināmas rakstura īpašības un personības kvalitātes, kuras iegūstam savā dzīves laikā, sākot no pašas mazotnes. Ja gribi paveikt ko lielāku, tad ir jāpiemīt kam tādam, kas citiem liek tev sekot, jo viens pats lielus darbus paveikt nevar - ir jābūt komandai, kas tev uzticas.

- Kādi raksturīgākie dzīves notikumi ir veidojuši jūsu personību?

- Viss nav bijis atkarīgs tikai no manis, bet daudzējādā ziņā no apstākļu sakritības, kuru rezultātā man jau kopš bērnības ir nācies pārvarēt dažādas grūtības, kas stiprināja un veidoja manu raksturu. Tāpēc tagad esmu tieši tāda, kāda esmu. Ir sanācis tā, ka mūsu dzimtā tās stiprākās vienmēr ir bijušas tieši sievietes. Jau agrā bērnībā autokatastrofā zaudēju tēvu - mēs ar mammu un vecomammu palikām vienas. Vecaistēvs vēl bija dzīvs, bet smagi slimoja un klasiskos vīriešu darbu darīt nevarēja. Es piedzimu sešdesmitajos, kad visā valstī nekāda saldā dzīve nebija - mammai bija jāstrādā, tēva nebija, tāpēc mani bieži atstāja bērnudārzā uz nedēļu. Tur es jutos ļoti vientuļa. Vēlāk, kad man bija trīs četri gadiņi, pie sevis mani paņēma vecmamma - dzīvojām lauku mājās Leišmalē. Jāatzīst, ka jau tolaik vecmammai ļoti sāpēja kājas, tāpēc mēs kopīgi darījām visus saimniecības darbus. Es atceros to svētlaimi, kad vakaros vecmamma man lasīja pasaciņas un es iemigu balti krāsotā koka gultiņā ar salmu matracīti. Reiz vecmammu aizveda ar ātro palīdzību uz slimnīcu, bet es paliku viena. Atkal sajutos ļoti vientuļa, taču bija vien jātiek vienai ar visu galā. Vēlāk jau mamma mani paņēma, bet viņa bija agronome un ļoti daudz strādāja - reti bija mājās un vienmēr ļoti nogurusi, turklāt mamma otrreiz apprecējās, un man piedzima maza māsiņa, kuru kādam vajadzēja pieskatīt - protams, man. Reiz bija norunāts, ka māsiņas tētis atbrauks noteiktā laikā, lai pieskatītu ēdienu, kas uzlikts uz plīts vārīties, bet mēs ar māsu dzīvojāmies divatā - viņa sētiņā, es turpat pa istabu - aiziet nekur nevarēju, jo bijām ieslēgtas. Tētis neatbrauca paredzētajā laikā, putra sāk piedegt, māsiņa raud slapjās biksēs, izcelt māsiņu no sētiņas nevaru, ko ar katliņu darīt, nesaprotu, abas raudam skaļā balsī. Skolā es vēl negāju, bet ienāca prātā, ka vajag putrai pieliet ūdeni. Ēdienu es izglābu, un viss beidzās labi.

- Ļoti bieži bērni profesiju izvēlas vecāku, vecvecāku, radu vai draugu ietekmē. Noprotu, ka jūs ģimenē farmaceitu nav. Kāpēc tāda izvēle?

- Man sanāk pavisam otrādi - kā jau teicu, mamma bija agronome, kura bija iedomājusies, ka iešu viņas pēdās, taču, redzot, cik smagi viņa strādā, es pavisam skaidri zināju, ka agronome nebūšu - es nezināju par ko gribu kļūt, bet tikai ne par agronomi. Vēl vairāk no lauku darbiem, kaut arī vēl šodien dzīvoju lauku mājās Līvbērzē, atbaidīja obligātais darbs kolhozā vasaras brīvlaikos. Strādājot varēja nopelnīt skolas brīvpusdienas visam gadam. Mēs bijām ļoti apzinīgi, un arī vecāki to no mums prasīja - tādas opcijas, ka varētu vasarā nestrādāt, vispār nebija. Darbi bija visādi, no ravēšanas līdz burkānu laukiem. Katru dienu bija konkrēts uzdevums, kas jāpaveic. Viena darba diena izvērtās ļoti saspringta - gāju kādā otrajā vai trešajā klasē - no rīta smagās automašīnas kravas kastē visus bērnus savāca, aizveda uz kviešu lauku, lai mēs izgrieztu tur ieklīdušās rudzu vārpas. Katram rokās nazis, visi griež vārpas, tuvumā nav neviena pieaugušā, un nav pat īstas nojausmas, kur atrodamies. Notika nelaimes gadījums - viens puisis uzkrita uz naža un sadūra vēderu. Visi stāvam apkārt un nezinām, ko iesākt - redzams, ka situācija ir bīstama. Pieņēmu lēmumu, ka jāskrien pēc palīdzības uz ciematu. Nezinu kā, bet, pāri grāvjiem un laukiem skrienot, es ciematu atradu, sameklēju arī feldšeri. Puisis dzīvo vēl šobaltdien. Ar šodienas acīm skatoties, es nesaprotu, kur atradu tik daudz spēka, lai šo skrējienu paveiktu. Tas ir vēl viens piemērs no dzīves, kas stiprināja manu raksturu. Tagad es zinu: ja vajag, tad es varu!

- Kā un kad jūs pirmo reizi iepazināt aptieku?

- Reiz man skolā jautāja, kas es vēlos būt? Atbildēju: es gribu darīt lielas lietas un palīdzēt cilvēkiem. Vecmammai tās kājas ļoti sāpēja - dakteri izrakstīja dažādas zāles, bet tām bija jābrauc pakaļ uz pilsētas aptieku. Vecmamma uzskatīja, ka bērnam aptiekā nav ko darīt, tāpēc es varēju tikai stāvēt pie durvīm un skatīties caur logu. Tas, ko es redzēju, man ļoti patika - tā bija pavisam cita pasaule nekā tā, kurā es dzīvoju. Balti halāti, baltas cepures, tīrība, daudzās pudelītes - tas bija pilnīgs pretstats ierastajai lauku videi un mammas smagajam darbam. Aptieka man šķita kaut kas pilnīgi pārdabisks.

- Kā gāja skolā - bijāt teicamniece?

- Es labi mācījos, kaut arī nebiju nekāda čaklā meitene. Zināmas problēmas sākās, kad pēc astotās klases pabeigšanas Līvbērzes skolā iestājos Jelgavas vidusskolā. Ķīmija, fizika un matemātika bija labā līmenī, bet atklājās, ka mana angļu valoda nekam neder. Mana angļu valodas skolotāja bija īsta dāma ar labu angļu valodu un vienmēr sapucējusies, tāpēc diezgan nicinoši izturējās pret mani, jo nepietiekami zināju valodu, kā arī izskatījos nekā - kā jau lauku bērns. Toreiz jau tādas privātskolotāju prakses netika atbalstītas - nācās ar pierunāšanu pierunāt kādu, kura būtu ar mieru. Mamma vienojās ar vienu skolotāju, ka viņa svētdienās pie sevis mājās sniegs man privātstundas, kā samaksu ņemot svaigu gaļu. Mamma strādāja sovhozā un gaļu dabūt varēja - tā nu es katru svētdienu ar smago gaļas somu devos pie skolotājas. No autobusa pieturas līdz viņas mājām bija krietns gabals ko iet. Viendien bija briesmīgi laika apstākļi - pavasara atkusnis, un no gaisa nāk slapjdraņķis. Nezin kā es ar visu somu aiztenterēju līdz skolotājas mājai - laikam jau skats uz mani bija gauži žēlīgs - zābaki izmirkuši, visas drēbes slapjas, no cepures pilēja ūdens. Vidusskolu beidzot, piecu ballu sistēmā man angļu valodā bija stabils četrinieks, un es par to jutos ļoti lepna. Arī tas ir rūdījums. Visas manas dzīves situācijas mani ir mācījušas: ja ir bezizeja, tad domā! Jā esi izdomājusi, tad celies un dari!

- Kur sākāt strādāt pēc institūta beigšanas?

- Institūtu es pabeidzu ar vieniem piecniekiem eksāmenos, tāpēc varēju izvēlēties pilsētu, kur strādāt - mana izvēle bija par labu Jelgavai. Piebildīšu, ka tajā vasarā apprecējos - arī vīrs, nu jau bijušais, ir mediķis. Arī iepazīšanās ar viņu bija vesels piedzīvojums. Kopā ar citiem studentiem es trenējos alpīnismā, un vienu ziemu aizbraucām ar slēpēm uz Armēnijas kalniem. Bija auksts, un Armēnijā bija sasnidzis ļoti daudz sniega - kalna korē telefona stabus gandrīz ar roku varēja aizsniegt - tik daudz sniega bija. Vajadzēja iekārtot nometni nakšņošanai, bet uzcelt teltis, kā bija plānots, nebija iespējams. Kādi cilvēki desmit pieņēmām lēmumu nakti pārlaist, saspiežoties vienā teltī. Uzlikām uz prīmusa vārīties tēju, jo visiem bija auksti un gribējās ko siltu. Kad aizgāju pēc tējas, ieraudzīju, ka tajā peld cimds - to nevienam nepateicu - visi dzērām cimdiņa tēju. Savā ziņā interesanti sanāca, ka kalnos devos ar vienu draugu, bet atpakaļceļā sadraudzējos ar grupas vadītāju, kurš vēlāk kļuva par manu vīru - nu gan jau bijušo, manu bērnu tēvu. Jelgavā sāku strādāt aptiekā, bet jau drīz tieši šai aptiekai, kur šobrīd sēžam, vajadzēja jaunu vadītāju. Iepriekšējā bija ļoti solīdos gados un vēlējās doties pensijā. Man piedāvāja vadītājas vietu, un es piekritu - taču mani neviens nepabrīdināja, ka kolektīvā ir divas karojošas puses - vienā pusē bija vecākas kundzītes, kas dažādos aspektos cietušas no padomju varas represijām, bet otrā pusē bija jaunas oficieru sievas. Es biju izmisumā - mamma mani mierināja: ja šī vecā kundze ar to tika galā, tad tu arī varēsi! Tolaik man bija tikai dažu gadu darba pieredze kā farmaceitam - kā vadīt aptieku, es vispār nesapratu, bet ar laiku man tas iepatikās.

- Kā un kāpēc pieņēmāt lēmumu privatizēt aptieku?

- Es jau iepriekš zināju, ka vēlos savu aptieku, un tad arī pienāca brīdis, kad aptiekas varēja privatizēt. Lai privatizētu aptieku, sākumā vajadzēja iemaksāt 5% no kopsummas, kas, pārvēršot no repšikiem dolāros, bija 960 dolāru. Tādas naudas man nebija, taču negaidot vīrs no attāla radinieka saņēma mantojumu - 1000 dolāru. Toreiz tā bija ļoti liela nauda. Šī nauda tika ieguldīta aptiekā. Man patīk būt avangardā - mēs bijām pirmā pašapkalpošanās aptieka valstī, mēs bijām pirmā interneta aptieka, mēs ieviesām daudzas lietas, kas šobrīd ir pašsaprotamas, piemēram, uzsākām nederīgo medikamentu pieņemšanu. Esam saņēmuši milzums pateicību un ieguvuši augstas vietas dažādos konkursos un vērtējumos gan pašvaldības, gan valsts, gan Baltijas mērogā.

- Kāpēc izvēlējāties Pils aptiekas integrēt benu aptieku tīklā?

- Labāk ir būt kopā ar kādu spēcīgu spēlētāju, nevis pret visiem. Es nenožēloju šo lēmumu - mums ir spēcīga aizmugure, un esam saglabājuši savu individualitāti. Man pašai strādāt ir vieglāk, bizness ir stabils un drošs.

- Vai piedzīvojāt arī deviņdesmito gadu reketa laikus?

- Protams - mēs bijām viena no pirmajām, ja ne pati pirmā privatizētā aptieka. Visiem šķita, ka dzīvojam bagāti, bet patiesībā knapi galus ar galiem varējām savilkt kopā. Reiz vēlā vakara stundā reketieri ieradās pie mums mājās Līvbērzē. Vīrs atvēra durvis, un es pat sākumā nesapratu, ka tie ir reketieri. Toreiz viņi tā īsti neko neprasīja, laikam samulsa no mana ikdienišķā izskata - mājas drēbēs izskatījos pēc īstas laucinieces. Turpmāk viņi brauca uz aptieku, taču neko īsti jau viņi nedabūja, jo man nekā nebija. Tā arī pāris reizes atbrauca un saprata, ka no manis neko nedabūs. Toreiz pelnīt ar aptieku un zālēm bija neiedomājami grūti - nebija tāda zāļu un aptiekas produktu pārpilnība, kāda ir šodien - tolaik viss vēl tikai attīstījās. Ļoti taupīgi dzīvojām kādus astoņus gadus - visa nauda tika ieguldīta telpu uzlabošanā, jaunās mēbelēs un sortimentā. Tikai pēc tam varējām sākt domāt par savas lauku mājas remontu.

- Jums ir divas meitas. Kā tikāt galā ar biznesu laikā, kad bērni bija mazi?

- Vispār jau tas bija grūts laiks. Lielākā meita jau bija paaugusies, bet tieši tad, kad aptieka uzņēma pagriezienus un varētu sākt domāt par savām vajadzībām, pieteicās jaunākā meitiņa. Kā par spīti, tieši tolaik dzemdēt bija sadomājušas vēl piecas mana kolektīva meitenes - iedomājieties: vadītāja un piecas darbinieces aiziet dekrētā! Šķita, ka esmu bezizejā. Vistrakākais, ka šo situāciju izmantoja negodprātīgie konkurenti - rezultātā es zaudēju daļu biznesa. Tobrīd es sapratu, ka neesmu spējīga cīnīties - sēžu mājās ar mazuli un neko mainīt nevaru. Tā laikam bija pirmā reize, ka biju dziļā izmisumā.

- Jūs esat šķīrusies no savu bērnu tēva. Vai bizness ņēma virsroku?

- Sieviete biznesā - tas nav viegls uzdevums. Jā, man ir labs bizness, bet man nav vīra, taču esmu ar šo situāciju apmierināta. Laulībā nodzīvojām 23 gadus, bet ar laiku sapratām, ka esam kļuvuši ļoti dažādi, bijām mainījušies, taču ar bijušo vīru vēl arvien ir ļoti labas attiecības.

- Kā jūs relaksējaties?

- Nevar noliegt, ka ir bijuši periodi, kad jūtos ļoti nogurusi. Ja es tikai pelnītu naudu, tad būtu kā cilvēks ar vienu kāju. Lai es neklibotu, ir vajadzīgs attīstīt arī garīgumu. To sapratu diezgan sen - gāju uz jogas nodarbībām, braucu uz Indiju, meditēju, mācījos rūnas un vēdas - respektīvi, apguvu lietas, kas dod smalkās enerģijas. Cilvēkā ir vajadzīgs līdzsvars, jo naudas pelnīšanai piemīt vīrišķīga un smagnēja enerģija. Pastāv teorija, ka krīzes situācijās ir jālasa svētie raksti, taču es no savas pieredzes varu pateikt, ka man palīdz tieši Indija, joga un meditācija. Pirms pieņemt svarīgus lēmumus, ir jāieslēdz cita domāšana, jāspēj izkāpt no krīzes situācijas un paskatīties uz to citādi - to var izdarīt ar smalkajām enerģijām. Vienlaikus man ļoti patīk ceļot - to es daru bieži - esmu izbraukusi arī visas Austrumu valstis, ieskaitot Sīriju, Irāku un Irānu.

- Vai tagad naktīs varat gulēt mierīgi?

- Es šim jautājumam pieeju filozofiski - mēs paši pieņemam savus lēmumus, tātad esam atbildīgi par to sekām - viss, ko darām, atalgojas. Ja esam bijuši godprātīgi, tad varam gaidīt dāvanas, ja egoistiski un savtīgi, tad jāgatavojas zaudējumiem. Cenšos neiesaistīties konfliktos, bet cīnos par to, kas man ir svarīgs, un tas man palīdz dzīvot.

Dina Kurzemniece – 25 līderības gadi (1)