Hedviga, Helvijs,
Eda
ZIŅAS
SPORTS
IZKLAIDE
VIDEO
VESELĪBA
IZGLĪTĪBA
LABDARĪBA
Laika ziņas Jelgavā
  • ZIŅAS
  • Jelgavas ziņas
  • Novadu ziņas
  • Politika
  • Komentāri
  • Ekonomikas ziņas
  • Kriminālās ziņas
  • Uzņēmēji runā
  • Dzīvesstils
  • Portāls ziņo
  • Aculiecinieks
  • Sēru ziņas
  • Arhīvs
  • Jurista vārds
  • SPORTS
  • IZKLAIDE
  • VIDEO
  • GRĀMATU APSKATS
  • VESELĪBA
  • IZGLĪTĪBA
  • LABDARĪBA
< Oktobris
30123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031123
Arhīva navigācija
APTAUJA
Vai ir jāievieš dzērienu depozītu sistēma? ..vairāk
Jā, sen jau
vajadzēja.
Īsti nezinu,
negribās krāt
pudeles.
Man vienalga.
Nē, neredzu
nepieciešamību.
Par to nekas nav
dzirdēts.



Svētbirzī piemin 1949. gadā izsūtītos

Raksts publicēts: 2018.03.25. 17:49:46
Raksta autors: jelgavasvēstnesis.lv

Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai
Galerija (4)

«Piecos no rīta mums atnāca pakaļ. Zaldāti ar automātiem. Saģērbāmies, bet līdz nekā daudz mums nebija – var teikt, ka mūs aizveda tādus, kā stāvējām. Ceļā pagāja apmēram divas nedēļas – mūs aizveda līdz Omskai, bet vēlāk uz sādžu. Man toreiz bija deviņi gadi un notiekošo īsti nesapratu – man šķita: braukt ar vilcienu – tas ir kaut kas,» 1949. gadā piedzīvotās represijas ar asarām acīs atceras Biruta Žebrovska.

Šodien Jelgavā, Svētbirzī, notika piemiņas brīdis 1949. gada 25. martā izsūtītajiem. Biruta ir viena no viņiem. Kundze stāsta, ka uz Sibīriju izveda viņu un vēl trīs viņas māsas, vecākus un vectēvu. «Tādas runas gāja, ka būs izsūtīšana. Tēvs skaitījās kulaks, jo viņam bija 42 hektāri zemes. Mamma bija teikusi, ka varbūt jau laikus jāsagatavojas, bet tēvs taisījās uz meža darbiem un atbildēja – pārbrauks nedēļas beigās mājās, tad arī sagatavosies. Bet mums pakaļ atnāca trešdien vai ceturtdien,» stāsta Birutas kundze. Viņas ģimene tolaik dzīvoja Jaunpilī. Tēva mājās nebija, un viņam devās pakaļ. «Tēvam teica, ka viņējie ir ciema padomē; ja grib, lai brauc, ja negrib, lai bēg prom,» atklāj B.Žebrovska.

Sādžā, kurā ģimeni nometināja izsūtījumā, esot bijušas desmit divpadsmit mājas. «Bija bads un liels sals. Mūsu cimdi tur nederēja. Staigājām visi satinušies tā, ka tikai acis vaļā,» atceras Birutas kundze, piebilstot, ka pirmajā vasarā vecāki par darbu nopelnījuši maisu labības. Rudenī tuvinieki atsūtījuši naudu, un izdevies nopirkt govi, tad jau iztikt bija vieglāk. Vēlāk iegādāti arī citi lopi. «Zeme tur bija auglīga, tikai lietu vajadzēja.» Biruta Sibīrijā gāja arī skolā. Tur visi bērni mācījušies kopā. «Lai gan man bija jāiet 3. klasē, mani ielika pirmajā, jo tos krievu burtiņus jau nezināju,» stāsta kundze. Tur viņa pabeigusi septiņas klases. Pēc septiņarpus gadiem, 16 gadu vecumā, Biruta atgriezās Latvijā un nonāca Jelgavā, kur Rūpniecības ielā dzīvoja mammas brālis. «Lai gan izsūtījumā nebija viegli, tomēr tas iemācīja dzīvot,» rezumē B.Žebrovska, piebilstot, ka no izsūtījuma izdevās atgriezties visiem, izņemot vectēvu, kurš tur mira. Tagad Biruta ir vienīgā, kura vēl palikusi, un ik gadu šajā dienā noliek ziedus un piemin savus tuviniekus. Šodien viņu pavadīja māsas meita.

Sofija pati deportācijas nepiedzīvoja, bet viņas tēvs tika izsūtīts. Par laimi, ģimenei izdevās viņu sagaidīt atgriežamies. Šajā dienā viņa piemin arī citu ģimenes locekļu traģiskos likteņus. «Visvairāk es pārdzīvoju par savu krusttēvu. Viņu ar diviem brangiem dēliem un sievu aizveda uz Salaspili. Kurā brīdī viņus apēda, neviens nezina. Nezinām, kur viņi apglabāti,» noteic Sofijas kundze, spriežot, ka diez vai ir daudz tādu Latvijā, kuri tika cauri tā laika režīmam necietuši. «Ceru, ka tādas šausmas vairs nekad nenāksies piedzīvot – man ir bērni, aug mazbērni un mazmazbērni, nevienam to nenovēlu,» piebilst Sofija.

To, ka jaunā paaudze īsti neizprot toreiz notikušo, uzsver arī Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Jānis Ābele, kurš pats ir 1949. gada represētais. «Kad manai mazmeitai bija gadi seši septiņi, viņa man jautāja, kāpēc mēs vispār braucām uz Sibīriju un kāpēc, kad pie mums ieradās bruņoti zaldāti, nesaucām policiju. Mūsu, izsūtīto, paliek arvien mazāk, tāpēc mūsu pienākums ir atcerēties tos, kuri neatgriezās, kuri vairs nav mūsu vidū, un nodot savas atmiņas jaunajai paaudzei,» tā viņš.

Jelgavas pilsētas pašvaldības vārdā ziedus pie piemiņas akmens nolika pašvaldības izpilddirektore Irēna Škutāne. «Mēs šodien pieminam mūsu valsts vēsturi un ļaudis, kuru likteni lēma citi. Vienā mirklī tika iespaidota viņu, viņu bērnu, mazbērnu un visas dzimtas dzīve, ko atjaunot vairs nav iespējams. Gadiem ejot, atmiņas varbūt izplēn, bet sāpes sirdī paliek, tāpēc mūsu pienākums ir pieminēt šos notikumus un cilvēkus,» norāda I.Škutāne.


Vārds E-pasts
Komentārs
Piekrītu noteikumiem
Komentāra ievietošanas noteikumi
  • par forumā ievietoto ziņojumu saturu ir atbildīgi to autori;
  • forumā publicētie viedokļi neatspoguļo JELGAVNIEKIEM.LV viedokli;
  • portāla administratoram ir tiesības bez brīdinājuma dzēst rupjus, reliģiski, politiski, rasistiski vai kā citādi aizskarošus ziņojumus, kā arī komentārus, kuri neatbilst izvēlētajai tēmai.

0.63665509223938 80(0) - 0.41494107246399 2019.10.15. 12:47 http://www.jelgavniekiem.lv/?act=10&art=42821 ip: 172.69.63.88 usememcache: 1