Jelgavnieks, kurš atkal kopā saved radiniekus

Vienam otru satikt pēc daudziem gadiem viņš palīdzējis 800 cilvēkiem. Viņam jāizmeklē vēl 900 pieteikumu. Nē, viņš nav detektīvs. Jelgavnieks, pensionārs Mārtiņš Ziebergs ir raidījuma Gaidi mani (Жди меня) brīvprātīgais palīgs. «Nemūžam,» iesaucas Mārtiņš. Viņš nekad nebūtu varējis iedomāties, ka, aizejot pensijā, nodarbosies ar ko tādu. Tomēr dzīvē notiek visādi – arī tādas lietas, kas pat sapņos nav rādījušās.

«Pēdējā darba vietā kokapstrādes cehā biju nakts maiņas meistars. Pensijā aizgāju veselības dēļ, bet sakiet, ko pensionārs mājās var darīt?» smejas Ziebergs. Viņam ir rāma, var pat sacīt - dziedinoša balss. Nu jau sešus gadus viņam ir darba pilnas rokas – viņš meklē, atrod un saved kopā brāļus, māsas, meitas, dēlus, mātes, tēvus - visus, kas viens otru dzīves līkločos nozaudējuši. "Daži mani paziņas uzsēdās uz korķa, bet es izvēlējos šo ceļu. Kopā būs kādi 800, šogad 15 savesti kopā," skaita darbīgais vīrs.

«Sarafāna radio» joprojām rullē!

Kā pensionārs no Jelgavas meklē cilvēkus? «Sociālajos tīklos, ar interneta mediju starpniecību. Rakstu novadu laikrakstu redakcijām, vēršos pašvaldībās un arhīvos,» viņš mierīgi paskaidro. Tomēr tas nebūt nav ierasti, jo brīvprātīgais meklētājs viens bieži vien izdara tik daudz, cik vesels detektīvu birojs. Turklāt... Komiski, bet, kad Mārtiņš aizgāja pensijā, nekādu iemaņu darbā ar datoru viņam nebija. Toties kņudēja pirksti un prāts sākt kaut ko jaunu. «Kaimiņiene atdeva savu veco datoru, mazliet pamācīja – pārējo apguvu pašmācības ceļā,» stāsta vīrs, apliecinot zināmo patiesību, ka nekad nav par vēlu mācīties – vajag tikai gribēt.

Mārtiņa rīts sākas ar e-pasta izskatīšanu. Vēstules nāk katru dienu, un tajās ir tik daudz sāpju, cerību, palīgā saucienu. Visas jāizlasa, jāiedziļinās, jāsaprot, vai ir kāds cerību pavediens. Tomēr dzīve rāda, ka, neraugoties uz «tehnoloģiju laikmetu», joprojām darbojas tā sauktais sarafāna radio. Viens pagastā izlasa, otrs pastāsta, trešais padzird. Zieberga kungam cilvēki raksta un zvana visu laiku. «Manam mūžam pietiks un pāri paliks - darba pilnas rokas. Portālā «Klasesbiedri» (Одноклассники) vien ir 250 e-pasta vēstules,» darba apjomu raksturo Ziebergs. «Minska, Kijeva, Astana, Maskava,» viņš min tikai dažas pilsētas, no kurām saņemti pieteikumi. Viņam raksta arī no Itālijas, Francijas, Anglijas un Somijas. Katrs pieteikums rūpīgi jāizlasa, jāiedziļinās, jāsaprot, ar ko sākt.

Lai gan kopumā cilvēki esot atsaucīgi, gadījušies arī sāpīgi brīži. Kāda sabiedrībā pazīstama kundze Ziebergam pārmetusi, ka viņš saņemot naudu no Krievijas televīzijas. «Tā nav taisnība. Visa mana alga ir gandarījums un emocijas.» Gan telefonsarunas, gan vēstuļu sūtīšanu viņš sedz pats no savas pensijas. Biežāk gan no laikrakstu redakcijām zvana: «Mārtiņa kungs! Kāpēc neko nesūtāt? Gaidām ar nepacietību!»

Alkst satikt vecākus

Ziebergs atceras, kā tas viss sācies. Pirmā bija jelgavniece. 90. gados ģimene izšķīrās – māte devās uz Krieviju, bet meita palika pie tēva Latvijā. Māte ar meitu satikās televīzijas studijā. Sekoja sieviete no Krievijas, kura Latvijā meklēja brāli. «Sāku meklēt Alūksnē un atradu Siguldā. Tad es pēc 30 gadiem savienoju Kazahstānu ar Angliju un Latviju. Viens otru atrada māte, dēls un meita. Katrs stāsts ir citādāks. Dažreiz, kad piezvanu, cilvēks man atbild asi, noliedzoši, citreiz nevar beigt raudāt. 60., 70. gados padsmitnieces piedzemdēja un atstāja bērnu slimnīcā. Toreiz bija citi laiki,» nopūšas Mārtiņš.

«Detaļas mani neinteresē – pārāk daudz darba,» turpina cilvēku meklētājs, jautāts, vai visi stāsti ir ar laimīgām beigām. Dzīves gājumi mēdz būt dažādi – ne visi vēlas viens otru sastapt, ne visi spēj pieņemt tuvinieku. «Pa šo laiku trīs tēvi atteicās tikties ar meitām. Viens teica: «Tas bija sen. Es vairs negribu...»» Mārtiņš saka, ka bērni vecākus meklē biežāk nekā otrādi.

Viņi kaut vai pa atslēgas caurumu alkst palūkoties, kāds ir viņu tēvs, māte. Meklējumus pieaugušie bērni bieži vien sāk, kad paši kļūst par vecākiem. «Šobrīd man ir 10 pieteikumi no Gruzijas – no cilvēkiem, kurus bērnībā adoptēja ģimenes no Gruzijas.» Jā, bieži vien viens otru meklē brāļi un māsas, kas bērnībā izņemti no ģimenes un adoptēti. Tomēr gadās, ka viens otru meklē skolas biedri, daži jau krietni gados atceras un meklē jaunības mīlestību. «Pēdējā laikā bieži vien meklē Ukrainā – brālēnus, māsīcas. Lūk, atnāca man viena vēstule, ka piekrīt satikties,» viņš priecājas.

Man visi nav jāpazīst!

«Asaru plūdi, smiekli, apkampieni. Es ne par ko vairs nebrīnos. Reiz kāda kundze gribēja atrast cilvēku, ar kuru kādā ballē bija iepazinusies pirms vairāk nekā 50 gadiem. Viņa zināja tikai vārdu un vietu. Šajā gadījumā nevarēju palīdzēt, jo informācijas bija par maz.»

Reiz brālis meklēja māsu – jelgavnieci. Viņš zināja tikai to, ka bērnībā dzīvojuši dzelzceļa malā, gājuši uz mežu ogot un sēņot. Māsai bija zīmīgs vārds Ruslana. Sāku meklēt, cik vispār Latvijā sieviešu ar tādu vārdu un cik Jelgavā. Es viņai piezvanīju 1.janvārī un pajautāju: «Vai jūs pazīstat tādu cilvēku?» Viņa atcirta: «Man visi nav jāpazīst!» Nometa klausuli. Pēc brīža pārzvanīja un atvainojās: «Jā, viņš ir mans brālis.»

Vēlāk viņa teica: «Vīrs man Jaunajā gadā uzdāvināja skaistu dāvanu, bet jūs daudz lielāku.» Mārtiņš runā sirsnīgi, mierinoši – kā citādi, viņam bieži vien jābūt kā psihologam, jo emocijas sit augstu vilni. «Kad man izdodas palīdzēt, gandarījums ir milzīgs, es pat aizmirstu par savu slimību...»

Uz jautājumu, vai pašam nav vajadzīga palīdzība, Mārtiņš attrauc: «Kamēr varu, palīdzu. Citiem palīdzība vajadzīga vairāk nekā man.» Viņš atzīstas, ka visvairāk priecātos par iespēju piekļūt kopējai personu datu bāzei, tomēr saprot, ka tas nav iespējams. Labi vien ir, ka personu dati tiek rūpīgi sargāti.

To jau man nestāsta...

Spilgti atmiņā viņam palicis stāsts, kā satikās četras māsas. Sākumā atrakstīja viena: «Meklēju māsiņu.» Tad pienāca vēstule: «Es laikam zinu, kas ir sieviete, ko meklējat. Viņa ir mana sieva.» Kad četras māsas satikās, bija daudz smieklu un mīlestības, kas sprēgāja uz visām pusēm.

Meitenītes izšķīra 1965. gadā, kad mājā notika ugunsgrēks un bērni cieta. Mātei meitenītes tika atņemtas un ievienotas dažādos bērnunamos Daugavpilī, Baldonē, Cēsīs. Viņas adoptēja, gāja gadi, bet brīžam viņas tomēr atcerējās dīvainas detaļas no bērnības.

Viņas satikās jau pieaugušā vecumā, kad spēja ielūkoties pagātnē, no kuras zemapziņā līdz šim bija baidījušās.

Un, protams, pateicoties Mārtiņam. Daudzas dzimtas tagad Mārtiņu uzskata par otro tēvu. Tomēr ne vienmēr satikšanās ir skaistas un saulainas, jo pagātnē palikušie dzīvesstāsti ir smagi. «To jau man nestāsta,» saka vīrs.

Kāda sieviete no Krievijas atbrauca uz Latviju pie draudzenes, un tā nu sagadījās, ka aizkavējās te 25 gadus. Abas sievietes nolēma vecumdienas pavadīt kopā, gāja uz mežu sēnēs, ogās un tirgoja meža veltes. Tad notika nelaime – izcēlās ugunsgrēks. Viena sieviete aizgāja bojā, bet otra nokļuva slimnīcā ar atmiņas zudumiem.

Tomēr kundze sevi un māsu atpazina pēc 80. gadu fotogrāfijas, un nu radinieki drīz ieradīsies pie viņas. Zieberga kungs priecājas, ka viņa vecumdienas ir tik aizraujošas un emocionālu notikumu pilnas. Mārtiņam ir divi pieauguši bērni – dēls un meita. «Ziniet, ir teiciens: «Kurpnieks bez kurpēm!» Tas attiecas uz mani. Visiem palīdzu, bet sievai atrast tuviniekus Baltkrievijā kaut kā neizdodas. Turpināšu meklēt,» noslēgumā nosaka Zieberga kungs.

Jelgavnieks, kurš atkal kopā saved radiniekus (1)