«Cerības 2» saimnieces neizsmeļamais optimisms

Pārpublicējam daļu intervijas:

Kā ienācējs kļūst par īpašnieku

Kādreiz turīgajos Zemgales pagastos kolhozu laikos trūka darba roku – vecie saimnieki pārsvarā bija izvesti, jaunie devās uz pilsētām, vajadzēja meklēt, kas strādā. Zemgaliešiem grūti nācās pieņemt iebraucējus – lielākā daļa bija laimes meklētāji. Bet bija arī darbarūķi, kuri pamazām iedzīvojās jaunajās mājās. «Pūpolos» Jablonsku ģimene apmetās 1977.gadā. Jaunības gados Ameļa pabeigusi traktoristu kursus, kolhozā strādājusi dažādus lauku darbus, barojusi teļus, slaukusi govis (savā tagadējā kūtī), vēlāk kļuvusi par šā kompleksa vadītāju.

Saimniece atceras: «Kad kolhozs izjuka, tika noteiktas septiņas lielākas īpašuma daļas, viena no tām – «Cerību» komplekss. Man piedāvāja to pirkt ar visiem lopiem un zemi. Piekritu. Par pajām dabūju arī tehniku – graudu kombainu, traktorus, kravas automašīnu, arklus, kultivatorus.»

No fermas 320 hektāriem zemes platības aptuveni pusi viņa izpirkusi īpašumā. Otra ferma – «Cerības 1» – bijusi cita saimnieka īpašums. Pensionārs būdams, viņš nolēmis to pārdot. Zeme apkārt fermai - kaimiņienei tas bija izdevīgi – tādēļ viņa nopirka arī šo saimniecību. Nospriedusi – divi bērni, kādreiz šā vai tā saimniecība būs jādala, tad nebūs grūti to izdarīt. «Ja man nepiederētu sava saimniecība, visticamāk, Latvijā vairs nedzīvotu,» «Pūpolu» saimniece domīgi prāto. Gādība par savu īpašumu acīmredzot atšķir darbarūķi no laimes meklētāja.

Pilsonības eksāmenā – visa ģimene

Lai iegādātos zemi, bija jāiegūst Latvijas pilsonība. Nekavējoties Pilsonības un imigrācijas departamenta Jelgavas nodaļā viņa noskaidrojusi, kas jādara. Galvenais – jāzina Latvijas vēsture, jāprot latviešu valoda un jānoliek rakstiskais eksāmens. «Teicu bērniem: ejam visi kopā, jums tas noderēs vēl vairāk nekā man. Tā nu gājām kārtot eksāmenu trijatā – es un divas «astītes» man līdzi - dēls un meita taču arī bija nepilsoņi. Nolikām eksāmenu, visi dabūjām pilsonību. Un kā pret mums departamentā izturējās: «Redz, kur mūsu ģimene, tāds prieks par jums!» Goda vārds, tas bija tik patīkami!» atceras Ameļa. «Jā, bija tādi, kas nenolika eksāmenu, aizgāja lamādamies, bet, ja ko grib panākt – ir jādara, ir jāmācās, par velti nekas nav!»

Viņa nesaprot, kāpēc līdz pat šim laikam ļaudis kritiski izturas pret pilsonības iegūšanu. «Tev taču pašam to vajag. Tu te dzīvo, bet, kad vēlēšanas, sēdi un noskaties pa lodziņu. Mani joprojām kaitina tā žēlošanās – mani te ne par ko netur, neciena... Bet ko tu dari, lai tā nebūtu?» – saimniece errojas.

Dzīve pēc ugunsnelaimes

Vienu laiku bijis ap 800 liellopu, nobarojuši bullīšus. Pienācis brīdis, kad lopus izpārdevuši – piens un gaļa kļuva tik lēta, ka vairs nebija vērts pat strādāt. Bija vēl kāds iemesls...

«1996.gadā naktī no 17. uz 18.novembri man nodedzināja šķūni ar visu sienu un pārējo lopbarību. Un ne jau tikai man – arī Jānim Vīgantam (kādreiz viņš bija kolhoza priekšsēdētājs, tagad Ozolnieku novada domē priekšsēdētāja vietnieks), tāpat Janīnai Strēlniecei kaimiņos šķūņus nodedzināja. Pirms tam man kūtī bija ap četrsimt lopu, bet 1997.gada pavasarī vairs tikai četras govis un divdesmit trīs dažāda vecuma teļi,» atceras saimniece.

Daļa lopu bija nokauta, daļa – pārdota. Topavasar siens maksājis dārgi, pirkusi par 90 latiem tonnā. Izvedusi lopiņus aiz vecā lielā grāvja, kur vēl palikusi pērnā kūla. Par laimi, strauji iestājies silts laiks, ātri saaugusi jaunā zālīte, un visi izdzīvojuši. Saimniece vairs negrib to atcerēties – ļaunums paliek ļaunums. Tas vienādi vērsies pret visiem – gan pret viņu, ienācēju no Baltkrievijas, gan pret latviešu kaimiņiem.
Grūti pat iedomāties, ko iesākt tik briesmīgā situācijā. Kā atjaunot ganāmpulku?

«Striķi gan nemeklēju, bērni taču...» Ameļa rūgti noteic. «Nebija laika galvu lauzīt, cīnījos, kā varēju. Diezgan daudzi piemājas saimniecībās pārdeva lopus, pirku no viņiem. Pašu govīm dzima teliņi, audzējām tos. Zināt, kad uzbrūk nelaime, cilvēks kļūst stiprāks. Naudas vairs nebija, nekā nebija... Biju spiesta ņemt kredītus, visādi izgrozīties.»

Izdevās. Tagad Ameļas fermā ir slaucamās govis, dēla fermā – nedaudz vairāk par 200 jaunlopu, apmēram simts audzējamās teles. Tas nozīmē, ka nākamgad slaucamo govju būs stipri vairāk.

«Pūpolu» saimniecei ir arī sava naturālā saimniecība: dažas cūkas, vistas, kārtīgs sakņu dārzs un kartupeļi, divus trīs gadus ģimene ēdot gandrīz tikai pašu audzētu un ražotu pārtiku.

Piensaimnieces rēķini

Kūtī ir gan melnraibās, gan Latvijas brūnās, gan krustojuma gotiņas. Vai ir arī tādas, par kurām var dabūt Eiropas naudu – tiešos maksājumus par Latvijas brūnās govju šķirnes ģenētisko resursu saglabāšanu?

«Nē, īpaši nerēķinos ar Eiropas naudām. Tās smagi nāk. Saņemu vienoto platībmaksājumu, par augsnes eroziju, par pārraudzību, nokautajām govīm,» atbild saimniece. «Nesaku, ka vispār jāatsakās no Eiropas naudas, esmu uztaisījusi trīs projektus SAPARD programmā: pirmo projektu izstrādāju govju stāvvietu ierīkošanai, piena vada un dzesētāja iegādei; otro – graudu kaltei; trešo – mēslu krātuves izbūvei. Bija 45% līdzfinansējuma. Tagad vairs negribas pie projektiem ķerties, jo dažus izstrādāju, bet, tā kā man nav augstākās izglītības lauksaimniecībā, nevaru savākt tik daudz punktu, lai nenoraidītu. Kam mocīties?»

Zemnieku saimniecība «Cerības 2» Rīgas piena kombinātam gadā pārdod ap 600 tonnām piena. Ja par piena kilogramu maksā 21 santīmu kā šogad aprīlī, un pašizmaksa ir 10–12 santīmu, tad nopelnīt var. Tiesa – arī pirms trim gadiem, kad notika piena trači, Jablonskai maksājuši ap 15 santīmiem par kilogramu.

Ameļa atzīst, ka mācības, ko kombināts reizi mēnesī rīko saviem klientiem, ir ļoti vērtīgas. Viņa labprāt dodas uz semināriem arī citur, piemēram, uz Jaunpili, uz Latvijas lauku konsultāciju centru Ozolniekos. Pārraudzību saimniece kārto pati, beigusi centra organizētos kursus un saņēmusi pārrauga sertifikātu. «Prakse taču ir un nebūtu nekādas vainas, ja vien tik traki daudz papīru nebūtu jāsaraksta» – viņa šķendējas.

Un kā ar bullīšiem – vai tos vēl nobaro? Dažādi bijis, piemēram, pagājušajā gadā mazie teļi pārdoti, bet šogad atstāti nobarošanai. Tas atkarīgs no cenas – pašlaik liellopu iepirkuma cena ejot uz augšu, un, ja bullēns labi nobarots, piedāvājot 90 santīmu par dzīvsvara kilogramu.

«Domāju, tas tāpēc, ka divu nedēļu vecus mazos teliņus pārdod eksportā par 1,60 – 1,70 latiem dzīvsvara kilogramā uz Holandi, Vāciju. Par telītēm maksā mazāk, par bullīšiem vairāk, it īpaši, ja ir gaļas šķirņu teļi. Kāpēc turēt bulli pusotra gada? Latvijā nobarošanai paliek mazāk teļu, un, ja ir pieprasījums, tad vietējā tirgū cena palielinās,» saimniece rēķina.

Pa visu saimniekošanas laiku esot ņēmusi 21 kredītu. Ja tagad būtu jāņem aizdevums, tad noteikti ņemtu eiro, jo latos – tas nozīmētu uzkārt sev cilpu kaklā. Kāpēc? Ņemot eiro, kredītprocenti izdevīgāki – 4%, reizēm pat mazāki, bet, ņemot latos, pēdējo reizi dabūjusi maksāt jau 12 procentus.

«Kad aizņēmos, lai dēls varētu iegādāties savu saimniecību, beigu beigās iznāca tā, ka procentos samaksāju vairāk, nekā bija pati kredītsumma. Vispirms biju «Unibankas» kliente, pēc tam «Nordea Bankā» aizņēmos zemes iegādei. Vai tas ir normāli – mainīt bankas tāpēc vien, ka jāmeklē, kur mazāki procenti? Ja vienā mēnesī procentos jāatdod pusotra tūkstoša latu, tā ir liela nauda, man tā no gaisa nekrīt!» viņa pukojas.

Šķiet, taupīts arī darbinieku skaita ziņā. No divām slaucējām viena ir saimniece pati. Fermā ir četri strādnieki.

«Strādnieki mainās. Katrs cilvēks meklē, kur labāk. Aiziet, bet gadās, ka vēlāk lūdz, lai ņemu atpakaļ. Zināt, kā ir – ja cilvēks savā labā negrib un necenšas strādāt, kā lai viņš pēkšņi kļūtu strādīgs, pie sveša aizgājis? Tādas pārmaiņas nenotiek...Nav jau vietējo pagasta iedzīvotāju, kas pie manis strādātu, visi ienācēji,» stāsta saimniece.
««Cerībās» ir, kur apmesties – māja ar sešiem dzīvokļiem, kas kolhozu laikos celta kompleksa darbiniekiem. Viņi maksā tikai par elektrību un paši gādā malku. Es uzskatu: ja kaut ko gribi sasniegt, ir jāstrādā, nevis jāmeklē, kā dabūt lielāku pabalstu no valsts,» «Pūpolu» saimnieces filozofija ir uz savas ādas pārbaudīta.

Labdarība ir goda lieta

Ozolnieku novadā Ameļu Jablonsku uzteic par labdarību – atbalstot pagastā labas lietas, palīdzot veciem cilvēkiem. Saimniece mazliet apmulst, šķiet, viņa to uzskata par pašsaprotamu. Dzīves smagie brīži pierādījuši, cik ļoti vajadzīga devīga roka, atsaucīga sirds.

«Ko tur gari runāt – ja lūdz, tad jāpalīdz. Ne jau es viena to daru, citi saimnieki tāpat. Piemēram, Garozā uzstādīja pieminekli represētajiem – visi likām naudu kopā. Vai arī, kad taisīja skolas sporta zāli un acīmredzot daļa summas pietrūka. Tā visur, ja vien vari, ir jāpieliek roka,» viņa teic.

Jablonsku ģimene jau sen pagastā pieņemta par savējo, un labdarības centieni vēlreiz apliecina, cik stipri cilvēks pieķēries savām mājām.

«Ja spējam nopelnīt, tad jādzīvo kā cilvēkiem, nevis tā, lai jumts krīt uz galvas,» saka dēls Vladimirs. Ameļa pastāsta, ka bērni ar savām otrajām pusītēm daudz ceļojot – bijuši Taizemē, Kanāriju salās, Spānijā, Portugālē. Izpēta internetā, kad lētākas aviobiļetes, pasūta iepriekš, un tā var ļoti daudz ko redzēt.

UZZIŅA

Zemnieku saimniecības «Cerības 2» ganāmpulkā ir 354 liellopi, no tiem pusotra simta ir slaucamās govis un apmēram simts audzējamās teles.

Saimniece Ameļa Jablonska strādā kopā ar dēlu Vladimiru, kurš beidzis Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskolu uzņēmējdarbības vadītāja specialitātē; tāda pati izglītība arī meitai Jeļenai.

«Cerības 2» saimnieces neizsmeļamais optimisms (1)