Komandas vadības pirms sezonas izvirzītais mērķis tika sasniegs. Klubs neizkrita no augstākās divīzijas, un turnīra tabulā tika apsteigtas divas potenciāli vājākās vienības - Latvijas Universitāte un «Turība». Kā tas tika sasniegts, ir jau cits jautājums. Sezonā izcīnītas deviņas uzvaras un piedzīvots 21 zaudējums, ieskaitot divas kapitulācijas liepājniekiem «play-off» spēlēs.
Sezonas pluss – «Zemgale» spēja ne tikai uzvarēt potenciāli vājākās komandas, bet pa reizei uzveica Valmieru, Liepāju, «Barons/O!Karte» un pat spēcīgo «VEF Rīga». Latvijas čempionus, ventspilniekus, mūsējiem gan neizdevās pārspēt, bet gan jau būs svētki arī uz mūsu ielas.
Sezonas mīnuss – komandas nestabilā spēle, kas «vainagojās» ar nepieļaujamiem zaudējumiem Pētera Višņēvica trenētajai «Turībai» (divas reizes) un piedzīvotu sagrāvi pret LU. Pēc šī zaudējuma Rīgas Olimpiskā sporta centra tribīnēs dzirdēju runas, ka nu būtu pēdējais laiks atkāpties komandas galvenajam trenerim. Par to gan citā reizē.
Lai arī pa kādiem viļņiem noritējusi sezona, jelgavnieki, noslēdzot čempionātu, turnīra tabulā atradās tur, kur patlaban ir mūsu vieta. Šķiet, ka sezonas laikā izšķiestā nauda par leģionāriem, kuru pakalpojumi īsi pirms sezonas beigām nav bijuši nepieciešami (it kā finansiālu grūtību dēļ), ir bijis pats neapdomīgākais solis, kādu veikusi «Zemgales» vadība. Arī Jelgavas treneri atzīst, ka ar pašmāju audzēkņiem klubs nespētu noturēties ilgāk par vienu sezonu LBL 1.divīzijas čempionātā, turklāt leģionāru piesaiste ir normāla parādība jebkurā pasaules basketbola līgā. Šāds solis ceļ komandas meistarības līmeni, bet, ja piesaistītie basketbolisti ir tikai par mata tiesu labāki par vietējiem, tad rodas jautājums - kādēļ šādi spēlētāji «zog» spēles laiku un izaugsmes iespējas jelgavniekiem?
Atmiņā spilgti palicis kluba vadības pirms sezonas kluba prezentācijas pasākumā teiktais, ka šajā sezonā lielāku iespēju dos tieši pašmāju spēlētājiem. Vien jau, ka pirmajos mačos komandas pamatsastāvā devās tikai viens jelgavnieks, liecināja, ka lielie vadītāji saka vienu, bet dara citu. Tā nebūtu tā lielākā problēma, ja vien «Zemgale» pieredzējušā un tituliem bagātā Vara Krūmiņa vadībā izcīnītu regulāras uzvaras un turnīra tabulā atrastos vismaz par vienu vietu augstāk.
Valmierietis Ilmārs Bergmanis un melnādainais leģionārs no Amerikas Skotijs Vilsons bija labs duets uzbrukumā, un varu apgalvot, ka šajās pozīcijās Jelgavā labāku basketbolistu nav. Šo divu spēlētāju zaudējums bija komandai vissmagākais. Nācās meklēt jaunus līderus. Pēc kluba nākšanas klajā ar paziņojumu par finansiālajām grūtībām to pameta arī Artūrs Brūniņš, savukārt traumas nelaikā guva divi svarīgi spēlētāji - Armands Seņkāns un Kristaps Kanbergs.
Nu Varim Krūmiņam nācās burtiski komandas modeli būvēt no jauna, savukārt palikušajiem spēlētājiem nācās cīnīties ne tikai ar pretiniekiem laukumā, bet ar problēmām ārpus tā. Laikā nemaksātās algas, nenomaksātie nodokļi un milzu neskaidrība par kluba nākotni pozitīvi neietekmēja basketbolistus. Šādā vidē strādājot, grūti sasniegt augstākās virsotnes jebkurā dzīves jomā, ne tikai profesionālajā sportā.
Lai vai kā, uz sezonas beigām priecēja vairāku basketbolistu sniegums. Izcelt var Kalvi Krūmiņu, kura spēles laiks pieauga no vidēji 15 līdz pat 30 minūtēm laukumā, un tieši sezonas noslēgumā viņš demonstrēja krietni saturīgāku sniegumu nekā pirmajos mačos. Lielāka loma komandā pieauga tās kapteinim Edgaram Krūmiņam, taču veiksmīgi mači mijās ar ne tik veiksmīgiem. Jāuzsver, ka Jelgavas basketbola audzēknis aizvadīja ļoti labu sezonu SEB Baltijas Basketbola līgas Izaicinājuma kausa turnīrā, kur vidēji guva 14,7 punktus un bija otrs rezultatīvākais spēlētājs komandā. Taču par spilgtāko spēlētāju vienībā var uzskatīt «Zemgales» centra uzbrucēju Jēkabu Rozīti, kurš visas sezonas garumā spēlējis ļoti stabili, gūstot punktus, cīnoties par atlecošajām bumbām, bloķējot metienus, priecējot skatītājus ar «slam-dunk», kā arī darot melno darbu.
Patīkami, ka sezonas pēdējā spēlē Zemgales olimpiskajā centrā uz maču pret «Lauvām» bija ieradies prāvs skaits skatītāju, taču tajā pat laikā sarūgtināja, ka pašplūsmā palaistajā klubā netika teikts neviens atvadu vārds no tā vadības pārstāvjiem un treneriem, tāpat izpalika kārtīgs rezumējums par sezonu. Tomēr atliek vien novēlēt visiem izturību un pacietību!